Vārda dienu svin: Daina, Dainis, Dainida

Vai starp vīrieti un sievieti ir iespējama tikai draudzība?

Pinterest LinkedIn Tumblr +


raudzība vienmēr ir bijusi vērtība. Ne velti ir teiciens – labi draugi ir zelta vērti! Draugus iegūstam jau no bērnības, kad ir interesanti draudzēties gan ar puikām, gan meitenēm. Bieži vien ir tā, ka ar meitenēm ir līdzīgas intereses, bet ar puikām spēlēties ir aizraujošāk. Tomēr pieaugot, neviļus tiekam ielikti sabiedrības rāmī jeb pieradināti pie stereotipa, ka jāspēlējas ir tikai ar meitenēm, jo ar puikām… ar puikām ir jādibina ģimene. Mēģinājām saprast, kā un kāpēc ir radies šāds stereotips un vai tiešām nevar pastāvēt neviltota draudzība starp sievieti un vīrieti?

Vēsturiski sievietei satikties ar vīrieti–draugu nebija iemesla
Iemesls uzskatam, ka starp sievieti un vīrieti ilgstoši nevar pastāvēt tuvu draugu attiecības, ir meklējams vēsturē, laikā, kad sievietes dzīvoja mājās, bet vīrieši dienas lielāko daļu pavadīja strādājot. Atpūsties vīri devās uz krogiem, kur kārtīgām sievietēm neklājās būt. Tāpat nevienā izšūšanas pēcpusdienā dāmas negaidīja, ka viņām pievienosies vīri. Romantiskas attiecības tad bija teju vienīgais veids, kā viņi varēja satikties. Tādēļ draudzība pastāvēja tikai starp savu dzimumu. Sievietei satikties ar vīrieti – draugu nebija iemesla, kā arī sabiedrība to nesaprastu, jo, visdrīzāk, rastos baumas par kādu mīlas sakaru.

Līdz ar sieviešu tiesību paplašināšanos, mūsdienās vīrieši un sievietes kopā strādā, kopā sporto un socializējas dažādās vietās. Ir tikai normāli, ka arī sievietes pēc darba dodas uz kafejnīcu vai bāru iemalkot kādu dzērienu kopā ar kolēģiem. Drīzāk retums ir sievietes, kas atļaujas būt tikai mājsaimnieces, dzīvot mājās ar bērniem, kamēr vīri ir tikai apgādnieki. Vienlīdzība vairo kopīgas interses starp vīrieti un sievieti un padara aizraujošāku kopā pavadīto laiku, bet līdz ar to nedaudz zūd romantika, jo katru sievietes un vīrieša tikšanos vairs nepavada romantikas valgos tīts scenārijs.

Dzīve un filmas rāda, ka draudzību nomaina mīlestība
Raksta gatavošanas laikā, veicām nelielu aptauju, lai noskaidrotu, vai mūsu līdzcilvēki patiešām tic stereotipam, ka draudzība starp vīrieti un sievieti nevar ilgi pastāvēt. Nākas secināt, ka šī pārliecība ir dzīvāka par dzīvu. Vairāk kā puse no mūsu uzrunātajiem apgalvoja, ka zina pārus, kuru attiecības ir sākušās kā labiem draugiem, no kuriem daļa pat ir apprecējušies. Salīdzinoši mazāks skaits uzrunāto savā paziņu lokā zināja cilvēkus, kas ir labākie draugi gadiem ilgi, neraugoties uz to, ka pašiem ir citas partnerattiecības.

Atliek secināt, ka filmu scenāriji tiešām nāk no dzīves, jo ik pa laikam taču filmu industrija mēdz izmantot šo attiecību modeli, lai radītu aizraujošus mīlas stāstus. Ir taču tik interesanti skatīties, kā labi draugi soli pa solim kļūst tuvāki un tad pienāk izšķirošais brīdis, kad katrs no viņiem saprot, ka ir iemīlējies savā labākajā draugā.

Lūk, tikai dažas no filmām, kurās vīrieša un sievietes draudzība pāraug mīlestībā…

Kad Harijs satika Salliju 
(When Harry Met Sally)
Draugi ar bērniem 
(Friends with Kids)
Tikai draugi 
(Just Friends)
Viena diena 
(One Day) 

 

Tomēr jāsaka, ka ir arī izņēmumi… Par tiem arī mūsu saruna ar Mārtiņu un Aiju, kuru draudzība ir sākusies jau skolas laikā un ar katru gadu gūst tikai lielāku vērtību, tomēr nekad nav bijusi nekas vairāk par draudzību.

  

Cik sen jūs esat labākie draugi?
Mārtiņš: Grūti atcerēties. Pazīstami esam sen, bet tā pa īstam labāko draugu statusu ieguvām kaut kad vidusskolas posmā.

Aija: Neesmu nemaz īsti skaitījusi, varētu būt kādi 8 gadi. Ir grūti noteikt, kopš kura brīža mēs skaitāmies labākie draugi.

Kā sākās jūsu draudzība?
Mārtiņš: Esam pazīstami kopš 1.klases. Bet skolas pirmajos gados diez vai kāds no mums varēja iedomāties, ka mūs vienos tik stipra draudzība. 3.klasē vecāki mūs aizveda uz sporta deju kolektīvu, kur tikām salikti vienā deju pārī. Tajā laikā man ne pārāk patika dejas. Vairāk dejoju tāpēc, ka mammai gribējās, nevis tāpēc, ka pašam patika. Līdz ar to deju partnere – Aija, likās kā tāds apgrūtinājums un nekādas simpātijas neizraisīja. Ļoti iespējams, ka tieši dejošana pārī (kopā nodejojām kādus 4 gadus) bija mūsu draudzības pamatnoteicējs, jo bijām diezgan saraduši viens ar otra klātbūtni. Tikāmies ikdienā gan skolā, gan arī 3-4 reizes nedēļā deju nodarbībās un sacensībās. 6. vai 7.klasē pārstājām dejot kopā. Bet, neskatoties uz to, turpinājām arvien biežāk kontaktēties skolā, iet viens pie otra uz dzimšanas/vārda dienas svinībām. Pēc pamatskolas beigšanas, Aija devās mācīties uz citu vidusskolu, bet es paliku tajā pašā. Arī šis nebija iemesls, lai mēs kaut mazākā mērā atsvešinātos. Tieši otrādi – sākās dažādi tusiņi, dzīvokļu ballītes, kas nekad neiztika bez iepriekšējas sazvanīšanās savā starpā un to kopīgas apmeklēšanas. Vidusskolas posmu vispār atceros kā tādu bezrūpības periodu, un no tā saglabājušās ļoti labas atmiņas. Liela daļa foršo notikumu piedzīvoti tieši ar Aiju. Sākām saprast viens otru no pusvārda. Viens otram mākam uzlabot garastāvokli jebkurā situācijā.

Aija: Sākumskolā es nodarbojos ar sporta dejām un ar Mārtiņu mani salika pārī. Izrādās, tā bija manas vecmammas vaina, jo viņa mūsu trenerei to pieprasīja. Laikā, kad mēs dejojām pārī, mēs kāvāmies un daudz strīdējāmies. Pamatskolas laikā man bija jāpamet dejošana un tad mēs pamazām sākām kļūt par draugiem. Vidusskolas laiks varētu būt pats jautrākais un skaistākais laiks un, pēc manām domām, tas bija tāds kartīgs sākums mūsu draudzībai.

Par ko jūs savā starpā runājat – vai uzticat pilnībā visu, sazināties, kad otram ir grūti? Ar ko saturiski piepildāt savu draudzību?
Mārtiņš: Esmu no tiem cilvēkiem, kas pilnībā uzticas tikai pats sev, bet ir lietas, ko viens par otru zinām tikai mēs un neviens cits. Viens otram uzticamies un zinām, ka otrs nekad nepievils. Vienmēr esmu centies palīdzēt Aijai ar kādu padomu, tāpat arī viņa man. Daudz esam palīdzējuši saistībā par otrām pusītēm. Esmu uzklausījis Aiju, kad bijis nepieciešams padoms par attiecībām ar meitenēm. Kaut vai tagad, kad esam diezgan lielā attālumā viens no otra (Aija dzīvo Luksemburgā), zinām, ka jebkurā brīdī varam sazvanīties un aprunāties par katra aktuālajām lietām un problēmām.

Aija: Vislabāk mūsu draudzībā man patīk tas, ka nav drāmas. Ja kaut kas īpašs ir noticis mūsu dzīvē – slikts vai labs, nav nozīmes, mēs vienmēr to uztveram ar smiekliem. Nav nosodījuma – ir sapratne un atbalsts. Mūsu draudzība man asociējās tikai ar labo, saulaino un skaisto, tas ir veids kā aizmirsties. Parasti, kad ir slikti par to īpaši nediskutējam, kāpēc un kādēļ, vienkārši pavadām laiku kopā un neuzdodam 100 muļkīgus jautājumus. Tagad gan, kad esmu prom, tā dikti piekrūst.

Ko par jūsu draudzību saka jūsu otrās pusītes? Vai viņiem bija viegli to pieņemt? Varbūt ir bijuši greizsirdīgi?
Mārtiņš: Manai otrai pusītei sākumā bija jocīgi, ka ar Aiju mums ir tik laba draudzība un savstarpējās attiecības, bet ar laiku jau pierada. Mūsu starpā valda dziļa uzticība un viņa ir sapratusi, ka ar Aiju esam tikai labi draugi.

Aija: Mans šī brīža puisis Mārtiņu uztver bez jebkādām problēmām. Pirms viņu abu iepazīstināšanas, es savu puisi jau informēju par to, ka Mārtiņš man ir ļoti tuvs draugs un viņš to pašsaprotami pieņēma. Viens no maniem iepriekšējiem puišiem gan izjuta greizsirdību, bet tas, manuprāt, notiek attiecībās, kurās viss nav kārtība, kur trūkst uzticības vienam pret otru. Jātzīst, visi mani puiši ir centušies vienmēr iepatikties Mārtiņam, bet tas, manuprāt, ir tikai normāli, jo katrs cenšas sadraudzēties ar cilvēkiem, kas tavai otrajai pusītei ir svarīgi.

Vai bieži esat saskārušies ar stereotipu, ka starp sievieti un vīrieti nevar būt tikai draudzība? Kāda ir jūsu formula, lai tomēr pastāvētu šāda draudzība?
Mārtiņš: Ar šo stereotipu esmu saskāries ļoti bieži. Ir bijušas vairākas reizes, kad pat draugu un tuvāko paziņu lokā daudzi ir teikuši (vai vismaz nodomājuši), ka kaut kad nākotnē tāpat būsim kopā un ka vienkārši draudzīgas attiecības starp puisi un meiteni nevar būt. Ir pat bijis, ka apmeklējot kādu pasākumu vai ballīti, kāds noturējis mūs par pāri. Bet mūs tas nekad nav mulsinājis, paskaidrojam, ka esam labākie draugi un viss. Protams šādās situācijās nācies saskarties ar neizprotamiem acu skatieniem, bet mani tas galīgi neuztrauc, jo domāju, ka mēs esam pierādījuši, ka šāda veida attiecības arī ir iespējamas. Šādai draudzībai nav nekādas speciālas formulas, tā ir vienkārši abpusēja sapratne vairāku gadu garumā un kopā būšana dažnedažādākajos dzīves brīžos!

Aija: Jā, stereotipi ir vienmēr patstāvējuši! Ilgi mani radinieki domāja, ka mēs ar Mārtiņu esam kopā un tikai izliekamies par draugiem. Vienmēr atcērerešo kādu gadījumu, kad kādā atpūtas vakarā satikām savu bijušo skolas biedreni un viņa jautāja, kad mēs precēsimies?! Esmu bieži saskārusies ar šādu skatījumu, ka cilvēki vienkārši automātiski uzskata mūs par pāri, jo mēs kopā pavadām daudz laika. Bet mani tas neizvaino, drīzāk, ir smieklīgi un jautri, un saprotu, cik esmu laimīga, ka manā dzīvē ir tāds cilvēks. Es nedomāju, ka labai draudzībai ir kāda formula. Ir vienkārši jāļaujas dzīvei un nevajag to saražģīt. Tieši tāpat ir ar draudzību, piemēram, nevajag apvainoties par sīkumiem. Mums dzīvē pietiek sarežģījumu, lai to saražģītu ar tik skaistu lietu kā draudzība.

 

Kāda ir stāsta morāle? Tāda, ka dažkārt šķiet, ka mēs paši gribam radīt jaunus un jaunus apstiprinājumus šim stereotipam, tā, it kā “tikai draudzība” starp sievieti un vīrieti būtu kaut kas slikts. Bieži apkārtējie no saskanīgiem un labiem draugiem pat gaida, kad beidzot viņu starpā uzplaiksnīs mīlestības jūtas. Taču, piekritīsiet, ka dzīvē mums ir nepieciešama ne tikai skaista mīlestība, bet arī skaista un uzticama draudzība. Un mums gribas ticēt, ka tāda ir iespējama, turklāt, ne tikai starp sievietēm, bet arī starp sievieti un vīrieti!

Dalīties.

Atstāt Ziņu