Tas bija nu jau piecus gadus atpakaļ, kad rakstīju bakalaura darbu augstskolā. Biju ļoti pārņemta ar darba rakstīšanu. Tam tika veltīti gan darba dienu vakari, gan brīvdienas. Draugs savā ziņā palika atstāts novārtā. Tomēr viņš nečīkstēja, drīzāk mani centās visādi uzmundrināt – ar masāžu, garšīgām pusdienām un vakariņām, palīdzēja arī apkopot pētījuma datus.
Kādā brīvdienā viņš man no veikala atnesa kastīti ar trifelēm. Šokolāde dodot enerģiju. Tas vien jau bija mīļi. Viņš atvēra kārbiņu un gribēja man ielikt mutē trifeli, bet kaut kā nejauši (!) nosmērēja man vaigu ar šokolādi. Sākām viens otru ķircināt.
Faktiski sākās jautrs kariņš ar mēģinājumiem otram uz sejas izsmērēt pēc iespējas vairāk šokolādes trifeļu. Beigās bijām brūni kā nēģeri. Tomēr skūpstīt šokolādi no viņa sejas, kakla un rokām bija saldi. Un pēc tam sēdēt abiem uz zemes un smieties bija tik mīļi.
Tobrīd man šķita, ka neesam pieauguši cilvēki, bet gan kā bērni, kas sēž uz smilšu kastes malas, cep viens otram smilšu kūkas un priecājas par to vien, ka var šo brīdi pavadīt kopā! Tas bija kā mirklis, kā uzplaiksnījums, kā uzmundrinoša duša sagurušam ķermeni un prātam.
Tas bija trakulīgi, smieklīgi un romantiski… Kurš gan ir teicis, ka romantiski ir tikai sveču gaismā, pie lēnas mūzikas, ar vīnu un sarunām!?
Stāsts iesūtīts konkursam “Tas bija tik romantiski…”
Visus iesūtītos stāstus var lasīt sadaļā Romantiskākie mirkļi
