Vārda dienu svin: Elma, Menarda, Elna

Tikai ticība un cerība dod spēku saņemties

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Piedāvājam jums iepazīties ar kādas lasītājas atsūtītu stāstu par viņas personīgo pieredzi un saskaršanos ar dzemdes kakla vēzi. Lai tas kalpo kā atgādinājums, cik svarīgi ir rūpēties par sevi. Jo, kurš gan cits, ja ne mēs pašas varam būt tās, kas sev pirmkārt un visvairāk var palīdzēt.

Man ir 35 gadi, liktenīgo diagnozi (CIN) es uzzināju pavisam nejauši, vienkārši likās, ka kaut kas nav kārtībā, sāpēt nekas nesāpēja. Tā sagadījās, ka nesen biju apmeklējusi zīlnieci, kas teica, ka man ir lielas problēmas ar veselību, ka viss gads un vēl vairāk, paies ārstējoties. Es atsmēju, domādama, ka man nav un nebūs nekādas problēmas, pie dakteriem vispār gāju līdz šīm ļoti reti, tāpēc tai brīdī man likās, ka tās ir pilnīgas muļķības! 

Tomēr iekšēji nojautu un domāju, kam būs problēmas – kājām, vēderam? Sagadījās tā, ka tīrās nejaušības pēc aizgāju pie ginekologa uz vienkāršu pārbaudi (tiesa darīju to reti). Līdz tam nebiju apmeklējusi dakteri kādus četrus gadus, kopš meitiņas dzimšanas. Veicu visas analīzes. Pagāja laiks un par to visu aizmirsu. Tuvojās manas dzimšanas dienas svinības, nedaudz atzīmēju arī darbā un te pēkšņi nākamajā dienā zvans: „Šeit Jums zvana no Jelgavas sieviešu konsultāciju centra, ziniet jums ir ļoti, ļoti sliktas analīzes, jums noteikti visdrīzākajā laikā ir jānāk pie dakteres”. Es sastingu… Jautāju, kas noticis, bet atbildes nebija, jo neko nevar paskaidrot, tas ir pretrunā ar ārstu ētiku. Protams, ka mans uztraukums auga augumā, tāpēc ķēru pēc klausules un zvanīju dakterei, arī no viņas saņēmu tikai īsu atbildi: „Atnāciet pie manis visdrīzākajā laikā”. Protams, jau nākamajā dienā drudžaini sēdēju pie dakteres durvīm. Pirmais, ko pajautāju ienākot kabinetā bija: „Dakter, cik ilgi es dzīvošu, vai man ir “vēzis?” Daktere nosmaidīja un sacīja, ka vēzis vēl neesot, bet vienīgais, ko var darīt ir jāveic ginekoloģiskā apskate ik pēc 6 mēnešiem. Es neuzticējos Jelgavai, un aizbraucu vēlreiz atkārtoti pārbaudīties uz Rīgu. Tiku pie dakteres, kurai patiešām rūp mana veselība un galvenais, kurai es uzticos. 

Kad man pateica, ka jāveic kolposkopija (diagnostiska procedūra, kuras gaitā tiek vizuāli novērtēts sievietes dzemdes kakls, tas ir, tiek pārbaudīta tā šūnu atbilstība normai – redakcijas piezīme), protams, ka sabijos, kā jau no visa jaunā, taču dīvainākais ir tas, ka kolposkopija bija laba, tajā bija tikai CIN1 . Nesen biju uz pārbaudi nu jau ir CIN2 un CIN3. Tagad gatavojos operācijai un ļoti ceru, ka Dieviņš palīdzēs un viss būs labi. Neizsakāms atbalsts ir mans mīļotais vīrietis, bērni, protams, nenojauš , kas ir ar mani, bet mans mīļotais man it visur ir blakus, par ko esmu viņam ļoti pateicīga!

Tik ļoti gribas dzīvot un redzēt kā aug manas meitenes, bet tas vēl nav viss,  man gribas trešo mazuli un tikai ticība un cerība uz visu labāko dod spēku saņemties un cīnīties tālāk.

Brīžiem brīnos par ‘komentētāju’ vienaldzību, kam liekas, ka “vēzis” veidojas no tā, ka ir slikta karma, vai, ka sieviete pati vainīga pie savām likstām. Es tikai gribu teikt, nedod Dievs kādam iet cauri tam, ar ko saskaras šīs sievietes! Zinu, ka ir daudzas meitenes un sievietes, kas ārstu apmeklē tikai tad, kad parādās jau kaut kādas problēmas (izdalījumi, asinis, sāpes) tāpēc es iesaku it visām- „ Mīļās sievietes, mums ikkatram veselība un dzīvība ir dota tikai vienreiz mūžā un tikai mūsu spēkos  ir to uzturēt!”

Arī es vienmēr smīkņāju, ka ar mani nekad nekas tāds nevar notikt. Es taču esmu vesela, man ir divas burvīgas meitas…bet redz, vienā brīdī tu uzzini, ka arī tevi ir skārusi šī mūsdienu diagnoze CIN, CIN1, CIN2 un CIN3…

Esiet možas, neatliecies vizīti pie sava ginekologa.

Dalīties.

Atstāt Ziņu