Vārda dienu svin: Anšlavs, Junora

Skaņās un nojausmās atdzīvojas Straumēni

Pinterest LinkedIn Tumblr +

6.jūnijā Valmieras teātrī sezonas pēdējā pirmizrāde – „Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās”. To pēc Edvarta Virzas prozā rakstītās poēmas „Straumēni” motīviem iecerējis režisors Viesturs Meikšāns.
Izrādes notikumu laiks nebūs ne XIX gadsimta beigas, kad notiek „Straumēnu” darbība, ne 20. gadsimta 30.gadi, kad Virza poēmu rakstījis. Izrādes laiks – mūžība.  „Straumēnu” būtību režisors saskatījis četros saulgriežu svētkos, kas nosaka senās, arhaiskās latviešu dzīves plūdumu. Ņemot Virzu par sabiedroto, tiks meklētas visdziļākās latviešu dzīves uztveres, mentalitātes saknes. Kā uzsver režisors – tās ir aizmirstas un mūsu prātam vairs nav aptveramas, taču nojausmas par tām sastopamas rituālos, ticējumos un reizēm vairs neizprotamās tradīcijās. Izrādes mērķis ir kaut ko no šīm atbalsīm atklāt skatuves darbībā, likt arī skatītājiem sajust milzīgo gara bagātību, kas paslēpta aiz šodienas cilvēka racionālās dzīves.
Mēģinājumu laikā ansamblis tikās ar folkloras pētnieci Janīnu Kursīti, ar kuru sarunājoties apstiprinājās daudz kas no tā, ko intuitīvi, „Straumēnu” vārdos un filozofijā iedziļinoties, bija sapratuši izrādes dalībnieki. Viena no galvenajām atziņām: senajā tautas gudrībā un dzīves ziņā, tāpat kā dabā, nav strikta dalījumā labajā un ļaunajā. Visam ir savs laiks, un no tā, kura laiks ir beidzies, jāatbrīvojas, lai dotu vietu jaunajam. Plūdi ir šādas atbrīvošanās simbols.
Neparasta ir izrādes tapšanas gaita un neparasta būs arī tās forma. Režisors Viesturs Meikšāns, kurš ir arī skatuves versijas autors, nav uzrakstījis ierastu dramatizējumu, kad sižeta notikumi tiek sakārtoti dialogos. Šoreiz skatuves versija dzimst tieši mēģinājumos, poēmas lasījumam mijoties ar etīdēm par tēmām, kas radušās lasījuma laikā, vai skaņu gleznām, kuras aktieri uzbur ar visparastākajiem lauku dzīves priekšmetiem – māla krūkām, koka darbarīkiem, izkapts asmeni vai riteņa apkalumu. „Darbā pie šīs izrādes mēs uzaicinājām piedalīties komponistu Jēkabu Nīmani, kurš ļoti labprāt dalījās zināšanās par skaņu un tās būtību – gan filozofiskā, gan meditatīvā plāksnē,” saka Viesturs Meikšāns. „Ar Jēkaba līdzdalību mēs sapratām, ka skaņa laika gaitā nav mainījusies. Tā vienmēr ir bijusi tieši tāda pati kā šodien, tādēļ tā mums kļuvusi par tikpat svarīgu izteiksmes līdzekli kā aktiera darbs. Tās ir skaņu līdzības, kas rodas gan tagad, gan radušās arī ļoti, ļoti senos arhaiskās Latvijas laikos.”
Izrāde tapusi kā aizraujošs kopdarbs, Viesturam Meikšānam strādājot kopā ar vairākiem domubiedriem: scenogrāfu Reini Suhanovu un scenogrāfa asistenti Dinu Sotņikovu, kostīmu mākslinieci Annu Heinrihsoni, gaismu mākslinieku Krišjāni Strazdīti, vokālo pedagoģi Anitu Morozovu un kustību konsultanti Lindu Mīļo. Tomēr galvenie režisora domubiedri un izrādes līdzautori, protams, ir aktieri: Inga Siliņa, Māris Bezmers, Ingus Kniploks, Ilze Lieckalniņa, Mārtiņš Meiers, Oskars Morozovs, Inese Ramute un Ģirts Rāviņš.

Dalīties.

Atstāt Ziņu