Vārda dienu svin: Ignats, Virgīnija

Sievietes arvien vairāk izvēlas dzīvot vienas

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Viņas izvēlas būt vienas un izbauda dzīvi, kad laiku un naudu var tērēt kā vien vēlas. Ārzemju demogrāfi šo jauno vientuļo sieviešu „sugu” nodēvējuši par frīmeiliem (free female- brīva sieviete no angļu valodas) – jo viņas izvēlas savu brīvību nevis ģimeni.
Frīmeili nav neizskatīgas un nelaimīgas sievietes, kuras nevar dabūt vīrieti, nē, viņas ir seksīgas, veiksmīgas, jaunas sievietes, kuras vienkārši izlēmušas dzīvot vienas.

Britiem daudz frīmeilu
Šī gada sākumā Lielbritānijā parādījās jauni dati, kas lika britiem satraukties – pēdējo trīs dekāžu laikā vientuļo sieviešu skaits ir dubultojies. Daudzas no šīm sievietēm pašas ir izvēlējušās neatkarīgu dzīvi bez vīra un ģimenes. Briti satraucas par to, ka pusmūža un pensiju gados šīs sievietes kļūst vientuļas, jo skaitļi rāda, ka jau tagad trešā daļa pensiju sasniegušo sieviešu dzīvo vienas.
Šis pētījums ir svaigs pierādījums tam, ka miljoniem sieviešu ir uzgriezušas muguru tradicionālajai laulībai un bērniem līdz 30 gadu vecumam.
Frīmeilu dzīvesveidu popularizē arī kino industrija (piemēram, Samanta no Sekss un lielpilsēta) un slavenas sievietes. Slavenākās frīmeilas ir dziedātāja Kailja Minoga, kura šaubās, vai viņai vispār kādreiz būs tradicionālā ģimene, aktrise Kamerona Diaza, sabiedrības dāma Parisa Hiltone un aktrise Drū Berimora. Kamerona Diaza (35) teikusi: „Es mīlu būt viena. Es jūtos labi. Ne jau tādā „lieciet mani mierā” veidā, bet vienkārši jūtos daudz komfortablāk, ja esmu viena.”
Savukārt Parisa Hiltone paziņojusi: „Esmu stipra sieviete. Man nav vajadzīgs vīrietis. Es varu būt viena.”

Vai vecumā nenožēlos?
Kentas Universitātes socioloģe Jana Makvariša frīmeilu fenomenu skaidrojusi, ka mūsdienās nav svarīgi, kādā vecumā tu apprecies vai laid pasaulē bērnus: “Tradicionālā taciņa – apprecēties un laist pasaulē bērnus līdz 30 gadu vecumam ir novecojusi. Turklāt ikdienā – žurnālos, televīzijā un paziņu lokā – mēs redzam tik daudz bēdu stāstu par neveiksmīgām laulībām, līdz ar to tas nerosina sievietes izvēlēties šo ceļu.”

Citāts: “Agrāk viens no laulības iemesliem bija vīrieša nodrošinātais finansiālais plecs, bet tagad sieviete pati labi var nopelnīt. Un tikko kā tu pats vari nodrošināt sev dzīvi, tā dzīvot vienam, ir ērtāk un brīvāk.”

Makvarišas pētījums Izprotot popularitāti dzīvot vienam iekļauj 10 gadu ilgu vientuļo sieviešu dzīvesveida analīzi. Pētījumā socioloģe uzsver, ka frīmeilu dzīvesstils nav klubi, kokteiļi un klimšana pa pilsētu: „Viņām ir laba karjera un baudāmas dzīves, viņas nejūt, ka viņu dzīvē būtu kāds caurums.” Taču viņa brīdina – „Šīm sievietēm ir jāspēj padomāt arī par to, kā viņas jutīsies vēlāk. Ir grūti šodien domāt par šādām lietām kā – „Ja man tuvāko trīs gadu laikā nebūs bērns, vai es to nākamo piecu gadu laikā nenožēlošu?”

Vai Latvijā arī ir frīmeili?
Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks teic, ka būtu vajadzīgs pētījums, lai saprastu, cik tas ir izplatīti Latvijā.
Tomēr K.Sedlenieks prognozē, ka būs arvien vairāk sieviešu, kas izvēlas dzīvot vienas: „Jau tagad varam redzēt, ka parādās sievietes, kurām dzīve vienai pašai ir brīvības sinonīms. Tas ir brīvas dzīves imidžs, kas saista sievieti. Agrāk viens no iemesliem laulībai bija vīrieša nodrošinātais finansiālais plecs, bet tagad ne vienmēr vajadzīgs vīrietis un ne vienmēr viņš arī var būt kā finansiālais plecs. Sieviete pati labi var nopelnīt. Un tikko kā tu pats vari nodrošināt sev dzīvi, tā dzīvot vienam, ir ērtāk un brīvāk.”
Masveidā gan tas nenotikšot, jo, kā norāda K.Sedlenieks, „jāņem vērā, ka vēl joprojām ar sievišķību tiek saistīta spēja dzemdēt bērnu, un to vieglāk un finansiāli izdevīgāk ir darīt dzīvojot pārī. Tāpēc vien daudzas sievietes izvēlēsies veidot ģimeni.”


“Izbaudu to, ka esmu viena”
Rīdzinieces Ingas (30) stāsts:

Man bija ilgstošas attiecības – četrus gadus nodzīvoju Vācijā kopā ar savu draugu. Pēc pusgada pazīšanās piekritu braukt uz turieni, jo gribēju būt kopā ar viņu. Tomēr izšķīrāmies un atbraucu atpakaļ.

Tā trīs gadus dzīvoju viena, pagaidām pie mammas, kamēr meklēju savu dzīvokli. Pa vidu ir bijušas attiecības – gadu man bija draugs, tomēr pašķīrāmies. Protams, ka tagad vairs nav tādas eiforijas un rozā brilles kā bija ar pirmo draugu. Tomēr viss ir relatīvs. Nevaru pateikt kaut kādu laiku, pēc cik ilgas pazīšanās ar cilvēku atkal piekristu ar viņu dzīvot kopā. Ja jūt, ka tas ir īstais cilvēks, tad nav jautājumu. Iepriekšējās attiecības devušas pieredzi un sapratni, ka viena pagale nedeg. Cilvēkiem ir grūti sev atzīsties, ka otrā nepatīk tieši tas, kas nepatīk pašām sevī. Taču šī sapratne nāk ar gadiem.

Sievietes, salasoties un saskatoties visus šos žurnālus, uzliek tik augstas prasības vīrietim – viņam jābūt tādā platumā, garumā un augstumā. Ja agrāk arī man bija svarīgs tur tieši tāds izskats, tad tagad man ir absolūti vienalga, kā viņš izskatās, galvenais ir citas vērtības.

Citāts: „Bija viens periods, kad domāju – tā arī viena palikšu, novecošu un nomiršu. Taču, jo vairāk tā domā, jo sliktāk jūties.”

Vācijā arī redzēju tādus frīmeilus, kas sludināja, ka jūtas labi vienas, bet, kad ar viņām vairāk parunā, tad atklājas, ka tā ir tikai maska, aizsargbarjera, jo tur veči tāpat ir seši uz vienu sievieti un viņas domā, ka viss nokavēts un neko vairs nedabūs. Taču jebkuram cilvēkam vajadzīgs otrs cilvēks.

Tomēr katram cilvēkam jābūt pašpietiekamam, lai būtu laimīgs arī attiecībās. Citādi attiecībās ir tikai mēs un mēs, bet paiet laiks un cilvēks sev jautā – kur esmu es? Es šobrīd izbaudu to mirkli, ka esmu viena. Pēdējos gados saprotu, kamēr man nav bērna, es pati augu. Nu, ko es būtu varējusi bērnam dot, ja man viņš būtu bijis pirms tiem pieciem gadiem? Tagad es viņam varētu daudz vairāk iemācīt, jo pati esmu augusi. Dzīvojot vienai, vientuļi nav, es pieprasu no dzīves visu, ko man vajag. Daru lietas, kas attiecībās bija palikušas novārtā – trīs reizes nedēļā eju sportot un pat rakstu romānu. Sen jau to vēlējos, taču tā pa īstam tas sāka rakstīties tikai tagad, kad esmu viena. Dzīvojot viena, apzinos, ko es patiešām no dzīves vēlos. Bieži vien jaunas sievietes no dzīves vēlas skaistu vīrieti. Nu un dzīve iedod skaistu vīrieti, bet kas tālāk, ko viņas grib no dzīves?

Protams, ka sākumā arī es tā nedomāju. Bija viens periods, kad domāju – tā arī viena palikšu, novecošu un nomiršu. Taču, jo vairāk tā domā, jo sliktāk jūties. Vairs nekur neej, sēdi mājās, čubinies un tā tiešām galu galā var piepildīties tas scenārijs. Mūsu sabiedrībā vēl ir tas uzskats – ja esi viena, tad kaut kas ar tevi nav kārtībā. Ir draudzenes, kas saka – „Paklau, jau 30, pulkstenis tā kā tikšķ.” Bet bērnu es taču varu dabūt kaut rīt, nav problēmas palikt stāvoklī, bet vai tāpēc man jāskrien un jāķer? Es sajutīšu, kad atnāks „mans” cilvēks. Man pat no dzīves ir tāds pieprasījums – nākamo Valentīndienu svinēšu ar savu līgavaini. Un esmu pat iztēlojusies pušķi kādu viņš man uzdāvinās.

Dalīties.

Atstāt Ziņu