Līdzīgi kā citviet pasaulē, arī Āfrikas tradicionālais ģimenes modelis nosaka, ka vīrieša uzdevums ir sargāt māju un gādāt līdzekļus, lai varētu pabarot savu ģimeni, kamēr sievietes loma ir rūpēties par mājas pavardu un audzināt bērnus.
Kādreizējais matriarhāta cietoksnis, pateicoties rietumniecisko reliģiju un ideoloģiju ienākšanai kontinentā, esot pārvērties par vietu, kur, atsaucoties uz jaunākiem vai vecākiem rakstiem par dzimumu līdztiesību, sievietes zaudējušas savu autoritāti un tiek uzskatītas par otršķirīgiem sabiedrības locekļiem. Tomēr, lai arī problēmu dzimumu līdztiesības frontē pašlaik vēl arvien ir daudz, jaunākie dati un novērojumi gan liecina, ka situācija šajā jomā ar katru gadu ievērojami uzlabojas.
Vēl ilgi pirms koloniālo lielvaru ienākšanas Āfrikā, vairākās kontinenta ziemeļos un centrālajās daļās dzīvojošajās ciltīs valdīja matriarhāta princips. Sievietes tika uzskatītas par auglības simbolu, stipro dzimumu un noteica savas cilts kārtību. Tomēr, ar laiku ienākot dažādām reliģijām, sākoties kolonizācijas laikmetam un vairāku citu iemeslu dēļ, vīrieša un sievietes lomas daudzviet mainījās vietām un noveda pie mūsdienās tik ierastā modeļa.
Tā kā viens no Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) tūkstošgades attīstības mērķiem paredz dzimumu nevienlīdzības izskaušanu, ievērojami pieaudzis pētījumu un rakstu skaits par situāciju kontinentā. Tur problēmas netrūkst. Par sievietes „otršķirību” liecina analfabētisma dati (2007), kas norāda, ka atsevišķos gadījumos līdz pat 70% no Āfrikas valstīs esošajām lasītnepratējām ir sievietes.
Šo fenomenu nereti skaidro ar piekopto tradīciju, kurā vecāki uz skolu sākotnēji sūta dēlus, jo tiem vēlāk jākļūst par ģimenes apgādniekiem un tikai gadījumos, ja pietiek līdzekļi, izglītoties tiek sūtītas meitas. Arī legālā daudzsievība, kas ir izplatīta lielā daļā Āfrikas nāciju, tostarp tādās valstīs kā Kenija, kurā dominējošā reliģija ir kristietība, nereti tiek uzskatīta par šķērsli dzimumu līdztiesības triumfa gājienam. Pret sievietēm lielā daļā kontinenta vēl arvien ir vērstas arī neskaitāmas kaitīgās paražas kā ģenitāliju kropļošana (female genetal mutilation), piespiedu laulības apmaiņā pret mājlopiem, aizliegums sievietēm pēc vīra nāves 4 mēnešus pamest mājas un daudzas citas. Uzskatāms nevienlīdzības piemērs ir arī ANO aprēķini, kuri liecina, ka aptuveni 75% no lauksaimniecības darba Āfrikā veic tieši sievietes.
Tomēr, neskatoties uz šiem visai drūmajiem datiem, pēdējos gados ievērojamāka kļuvusi tā saucamā Āfrikas sieviešu apziņas renesanse. Eksperti šo fenomenu bieži skaidro ar rietumu mediju ienākšanu kontinentā, kā arī ar ANO spiedienu sasniegt uzstādītos mērķus. Aktīvāk sākušas darboties dažādas sieviešu tiesību aizsardzības organizācijas, kuras arī skaitliskā ziņā būtiski augušas. Šīs organizācijas ne vien kultivē dzimumu līdztiesību, bet arī vienā no lielākajām Āfrikas valstīm, Etiopijā, iepriekšējo gadu laikā ir panākušas kaitīgo paražu aizliegumu un veikušas plašu sabiedrības izglītošanu. Šī iemesla dēļ, par vairāk kā 60% samazinājies skarto sieviešu skaits. Arī augstākās izglītības pieejamības ziņā Āfrikas valstis spērušas būtiskus soļus uz priekšu. Etiopijā salīdzinājumā ar gadu iepriekš augstskolās uzņemto studentu skaits pieaudzis par 300% (pašlaik tas pārsniedz 150 000) un valdības attīstības prioritātes liek cerēt, ka arī nākamajos gados būs vērojama līdzīga izaugsme. Izglītība novedusi pie spēcīgas un izglītotas sieviešu elites, kura ieņem arvien nozīmīgākus amatus valsts pārvaldē un privātajā biznesā.
Ruanda tam ir lielisks piemērs. Šī ir vienīgā valsts pasaulē, kurā vairāk kā puse (56,3%) parlamenta deputātu ir sievietes, tā apsteidzot par pasaules dzimumu līdztiesības čempioni dēvēto Zviedriju, ar 45% sieviešu parlamentā. Tāpat no top10 „sievišķīgākajiem” parlamentiem pasaulē, trīs atrodami Āfrikā – Ruandā (56,3%), Dienvidāfrikā (44,5%) un Mozambikā (39,2%), kamēr Latvija ieņem vien 59. vietu ar 20% sieviešu pēc oktobrī aizvadītajām vēlēšanām. Uz kopējā fona Āfrikas valstis gan par 1% atpaliek no 19% sieviešu pārstāvniecības, kas ir vidējais rādītājs pasaulē, tomēr iepriekšminētie piemēri noteikti iedrošina afrikāņu sievietes kļūt politiski aktīvām.
Birū Misganava (Biruh Misganaw) pašlaik studē celtniecības vadību Etiopijas arhitektūras institūtā. Šī nozare uzskatāma par vienu no plaukstošākajām visā valstī, taču vienlaikus tajā pārsvarā nodarbināti ir vīrieši. Uzdodot jautājumu, kā viņa plāno tikt galā ar celtniekiem, Birū nopūšas un mierīgi atbild: „Viņi noteikti nebūs pieraduši pie tā, ka sieviete viņus komandē, tomēr es domāju, ka tikšu ar viņiem galā. Noteikti esmu mazliet uztraukusies par to, vai spēšu sevi pierādīt topošā darba devēja acīs, tomēr es ticu sev un zinu, ka esmu profesionāle”. Birū Āfrikas kontekstā saskata vairākas dzimumu vienlīdzības problēmas, jo afrikāņu sievietes vēl joprojām neticot sev un uzskatot, ka vīrieši visu varot izdarīt labāk. „Svarīgākais ir izglītība un pieeja tai, ģimenes ne vien galvaspilsētās, bet arī lauku rajonos esot sākušas saprast, cik nozīmīga ir visu tās bērnu izglītība. Domāju, ka sievietes vairāk ir jāatbalsta un jāiedrošina mācīties, izglītoties un sasniegt mērķus”, stāsta studente.
Meitenes kā Birū netrūkst, un, lai arī problēmu vēl arvien ir daudz, pie Āfrikas straujām attīstības tendencēm ne vien tautsaimniecība, bet arī sociālie jautājumi kontinentā jau pēc pāris gadiem varētu ievērojami pietuvoties rietumvalstu līmenim.
Raksts publicēts sadarbībā ar ES Māja portālu www.esmaja.lv
.
