Vārda dienu svin: Cecīlija, Cilda

Pēršana – ceļš uz elli, bruģēts labiem nodomiem

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Domājot par šo, atzīšos – pati sajutu daudz dažādu emociju: prieku, ka varu pateikt savas domas, dusmas par to, ka sabiedrībā pieņemtās ačgārnās lietas mainās pārāk lēni, sāpes par tiem mazuļiem, kuri aizvien cieš no mūsu – pieaugušo vājuma. Kā lai uzrakstu tā, lai parādītu visu dziļo pēršanas bezjēdzību un ļaunumu?  Kā lai es uzrakstu tā, lai vecāki, kuri ieper bērnus uzklausa, aizdomājas un mainās, nevis novēršas? Zinu, ka daudzi vecāki paši jūtas neērti un vainīgi pēc bērnu sišanas. Kā lai uzrakstu tā, lai kaut vienā ģimenē, kaut par vienu reizi mazāk pret bērnu paceļas roka? Tā lai kaut par vienu reizi vairāk ir bērnu un vecāku smaidu?..

…Prātā nemitīgi atgriezās aina, ko nesen redzēju mikroautobusa pieturā. Trīsgadīgs puika un māte. ABI nelaimīgi. Māte sita dēlam pa seju un kliedza, ka viņa vairs nevar izturēt, viņai nav spēka izpildīt visas viņa kaprīzes un raustīja bērnu un atkal pļaukāja un sita pa dibenu: „Vai Tu saproti, ka Tā nedrīkst? Vai Tu tagad to saproti?”…

„Mani pēra, bet es izaugu ļoti normāls cilvēks” -vai tas ir attaisnojums?

Katram no mums ir tiesības rīkoties kā mēs vēlamies. Es ticu, ka katrs vecāks vēlas to labāko saviem bērniem. Taču dažkārt var būt dēļ nezināšanas, nevis ļauna prāta, dēļ smagiem sociāliem apstākļiem, dēļ grūtas paša bērnības vai nepiepildītas tagadnes vecāki dara pāri savai atvasei. Es ticu, ka jebkurš vecāks, kurš ir līdz šim pēris savu bērnu, uzzinot, ko tas nodara viņa bērnam un ka var arī savādāk, to nekad vairs nedarīs.

Daudzi vecāki, kuri per savus bērnus, dara to, jo arī viņus pēra, sakot: „Mani pēra, bet es izaugu ļoti normāls cilvēks”. Šis ir mūsu psihes aizsardzības mehānisms. Mēs paši piešķiram jēgu un nozīmi savām ciešanām, lai nomierinātu sevi, lai nesajuktu prātā no sāpēm, aizvainojuma un vilšanās, neskatoties uz to, ka šīs ciešanas  nav nekas vairāk kā nelaime, ko esam pārdzīvojuši.  Atcerēsimies, ka pērtie bērni izaug par labiem cilvēkiem nevis pateicoties pēršanai, bet gan par spīti tai.

Uzreiz gribēju atdalīt divas lietas – vardarbību un skaidras prasības. Es uzskatu, ka bērns nav jāizlutina, un nebūt nepiekrītu tiem, kuri domā, ka bērnam jāatļauj viss un viņu nemaz nav jāierobežo. Protams, ka ir jāliek robežas. Es pat teiktu, ka  visatļautība arī ir sava veida vardarbība, tikai smalkā veidā. Taču stāsts šoreiz ir par to – vai ir vērts fiziski iespaidot bērnu audzināšanas nolūkos jeb, vienkāršākiem vārdiem, pērt vai nepērt?

Kāpēc vecāki per bērnus? Tas, ko atbild paši vecāki parasti skan šādi: „Viņš neklausa”, „Bērnam jārespektē vecāki”, „Es vairs nevarēju izturēt”, „Viņa mani daveda“, „Es jau 100 reizes teicu, bet tik un tā viņa to nedara!” u.tml.

Pēršana = sišana, sišana = dusmu izpaušana

Taču tas nav īstais iemesls, tas ir tikai iegansts, patiesībā  mēs sitam citam tikai tāpēc, ka nespējam savādāk paust savas dusmas. Pēršana ir sišana. Tikai dažreiz liekas, ka tas skan labāk „sadevu pa dibenu”, nevis „iekaustīju savu bērnu”. 

Dusmas ir normāla pamatemocija, ko mēs savā dzīvē sajūtam visi. Dusmas mums ir nepieciešamas, bez tām mēs vienkārši neizdzīvotu. Ja mums kāds uzbrūk, nepieciešams aizstāvēties un dusmas ir „sargsuns”, kurš ziņo, ka personības robežas (fiziskās, emocionālās vai garīgās) ir pārkāptas. Būtu galīgi greizi mēģināt nejust dusmas. Tas līdzinātos vēlmei izgriezt ārā no organisma visus sāpju receptorus, bet, kā mēs zinām, sāpēm piemīt aizsargfunkcija, bez tām mēs savainotos līdz nāvei, to pat nepamanot. Tātad dusmas ir dabiska un vajadzīga lieta. Tikai ir viens BET. Dusmas var izpaust ĻOTI DAŽĀDI. Visvienkāršākais veids ir agresija. Tev uzkāpj uz kājas, Tu iesit pa seju; Tev pasaka kaut ko nepatīkamu, Tu – 10 necenzētus vārdus pretī. Otrs visvienkāršākais veids kā neveiksmīgi tikt galā ar dusmām ir tās apspiest: neizrādīt, „norīt”, krāt, izlikties, ka viss ir kārtībā. Diemžēl tieši šie divi dusmu izpaušanas veidi ir vispopulārākie un visnekonstruktīvākie. Jo agresija ir nepieciešama retos gadījumos, kad patiešām mums jāaizstāv sava vai savu tuvinieku dzīvība, savukārt dusmu slāpēšana ir attaisnojama tikai īslaicīgi, bet tas nevar būt pastāvīgs veids kā mēs tiekam ar tām galā. Dusmas ir jāizlaiž. Šī ir ārkārtīgi „uzlādēta” emocija, tā var dot milzum daudz enerģijas un, ja mēs to, līdzīgi kā kodolenerģiju, lietojam pareiziem mērķiem un konstruktīvā veidā, tad mēs daudz ko varam sasniegt. Par konstruktīviem dusmu izpaušanas veidiem nedaudz vēlāk, bet tagad jāatgriežas pie pēršanas. Mana doma ir vienkārša – vecāki, kuri per bērnus, vienkārši neprot paust savas dusmas un dara to vardarbīgā veidā. Taču labā ziņa ir tāda, ka paust dusmas nevardarbīgi vienmēr var iemācīties.

Pēršanai nav NEKĀDA audzinoša efekta

Kāpēc pēršana ir neefektīva, bet aizvien tik populāra? Diemžēl sabiedrībā aizvien dzīvo maldīgi un vecmodīgi priekšstati par pēršanas nepieciešamību. Ne visas lietas, kas ir bijušas kultūrā, ir bijušas pareizas un ir saglabājamas. Pēršana pieder tieši pie tā kultūrvēsturiskā mantojuma, kas ir atstājams uz plaukta. Otrs iemesls, ir dabiski pragmatisks – tā nu dabā ir organizēts, ka ja Jūs kādam iesitat, Jūs atbrīvojaties no spēcīgas emocijas – dusmām, Jums uz īsu brīdi paliek vieglāk, taču tas NEKO NEDOD bērna audzināšanas ziņā.

Paskaidrošu, kāpēc bērna pēršanai nav nekāda audzinošā efekta, bet ir pavisam savādākas sekas.

Perot bērnu, mēs viņu iebiedējam un panākam, ka viņš pakļaujas. Tas notiek ar jebkuru varmākas upuri. Ja mēs sitīsim pieaugušu cilvēku – sievieti vai vīrieti, tad viņi arī ar laiku pakļausies, tikai jāsit būs stiprāk. Pakļaušanās ir akla varmākas prasību izpildīšana līdz brīdim, kamēr upuris var atbrīvoties vai līdz brīdim, kad viņa psihe sabrūk. Ilgstoša pakļaušanās ir saistīta ar tādām emocijām kā bailes, pazemojums, kauns, vaina un naids. Tas ir tas, kas dzīvo bērnā līdzās mīlestībai pret vecāku, līdz ar pieķeršanos un uzticēšanos, radot milzu spriedzi un iekšēji raujot bērnu uz pusēm starp mīlestību un naidu. Bērns saliek mantas, nevis tāpēc, ka viņš ir iemācījies sakārtot pēc sevis telpu un uzņemties sev piemērotu atbildības daļu, bet tāpēc ka viņš baidās saņemt sodu. Vienkārši runājot, bērns, kad viņu sit, iemācās to, ka, ja kāds Tevi neklausa, viņš ir jāsit, kā arī to, ka vecākiem līdz galam nevar ticēt.

Domāju, ka neviens vecāks neizvirza sev mērķi – audzināšanas ceļā panākt bērna neuzticēšanos sev un iemācīt viņam piekaut citus. Taču tieši to mēs izdarām sadodot pa dibenu, muti, iebakstot, pagrūžot un noperot.

Citāts: „Ja mēs vēlamies mājās vienmēr kartību – mums nepieciešama mājkalpotāja, nevis bērns, ja mēs vēlamies, lai kāds izpilda pēc mūsu pavēles dažādus trikus – mums vajadzīgs suns, ja mums nepieciešams palīgs saimniecībā –  mums vajadzīgs partneris, ja mums vajadzīgs cilvēks, kurš mūs vienmēr uzklausa -mums vajadzīgs draugs.”

Es ticu, ka katrs vecāks vēlas izaudzināt, no vienas puses, patstāvīgu bērnu, kurš ir spējīgs sadzīvot ar citiem, izpildīt sapratīgas prasības, palīdzēt citiem, bet no otras puses, spējīgs pateikt „nē” bīstamām, muļķīgām un sāpīgām lietām.

Līdzekļu izvēle mērķu sasniegšanai nosaka to, ko mēs sasniedzam vai nesasniedzam. Ja mēs vēlamies mājās vienmēr kartību – mums nepieciešama mājkalpotāja, nevis bērns, ja mēs vēlamies, lai kāds izpilda pēc mūsu pavēles dažādus trikus – mums vajadzīgs suns, ja mums nepieciešams palīgs saimniecībā –  mums vajadzīgs partneris, ja mums vajadzīgs cilvēks, kurš mūs vienmēr uzklausa -mums vajadzīgs draugs. Bērns ir vajadzīgs, lai viņš varētu dzīvot savu dzīvi, un mēs, lai iemācītu viņam to darīt. Bērni ir domāti, lai viņi dzīvotu, nevis klausītu vecākus.

Bērns ir dzīva būtne, kura kardināli atšķiras no pieaugušā – bērni nezina, kā ir uzbūvēta pasaule un cilvēku savstarpējā komunikācija. Bērni nezina, ka lietus ir slapjš, ka stikls ir trausls, viņi nezina, kā staigāt, kā ēst un košļāt, kā nosēdēt skolā  40 minūtes, viņi no sākuma nezina neko. Ļoti daudzi pieaugušie ikdienas rutīnā to piemirst un pieprasa no saviem bērniem neiespējamo – būt pieaugušiem.

Saskarsmes prasmju mācīšana, emociju paušanas mācīšana ir smalks, bet ne neiespējams darbs, ar kuru daudzi vecāki tiek galā. Protams, ka mums nav jābūt perfektiem, vienmēr atsaucīgiem, smaidīgiem robotiem. Bet mēs nedrīkstam kļūt nežēlīgi pret visneaizsargātāko un vistuvāko būtni – mūsu bērnu. Protams, ka dzīves spriedze ir liela, bet mēs varam censties sakliegt mazāk, lieku reizi nepagrūst un sišanas vietā darīt citas lietas, kas mums ļaus priecāties un lepoties par saviem mazuļiem.

Alternatīvas pērienam jeb kā tikt galā ar bērna niķiem bez sišanas

Tādēļ vēlējos piedāvāt alternatīvas, kā tikt galā ar bērna niķiem-stiķiem, bet nepalikt par monstru.

Ja jūs perat bērnu:

Jūs drīkstat to pārtraukt tieši tagad. Jūsu bērns neizaugs par sliktu un neaudzinātu cilvēku, jo ir citas labas un iedarbīgas metodes, kuras strādā ne tikai, lai uz doto brīdi panāktu vēlamo, bet lai baudītu bērna labo uzvedību ilgtermiņā. Viena no disciplinēšanas metodēm ir pārtraukuma metode jeb „atdzesēšanas” metode. Šis paņēmiens māca savaldīt savas emocijas. Bērna nevēlamā darbība tiek pārtraukta uz noteiktu laiku. Tās nav stundas, tās ir minūtes. Atbilstoši bērna vecumam 1-2 minūtes reizinātas ar vecumu. Pārtraukuma vietai jābūt noteiktai un pašai metodei izskaidrotai bērnam mierīgos apstākļos. Pārtraukuma vietā nav jābūt pieejamām mantām, datoram u.tml. Pēc pārtraukuma bērnam jādrīkst atgriezties pie spēlēšanās, svarīgi nemoralizēt un nekaunināt bērnu, jo mērķis nav bērna sliktā pašsajūta, bet gan viņa savaldīšanās un piemērotās uzvedības attīstība. Kurš teica, ka, lai iemācītos labi uzvesties ir ārkārtīgi jāmokās?

Mācieties paust dusmas. Ir dažādi veidi, kā to darīt. Taču metodes dalās 2 grupās: tūlītējās un atliktās. Tūlītējās saistās ar situācijām, kur Jums ir jāreaģē pietiekami ātri. Šādā gadījumā derēs „tvaika izlaišanas paņēmieni”. Piemēram, tad, kad jums rodas dusmas, ņemiet pārtraukumu: elpojiet 3 -5 reizes ar vēderu un tikai tad sāciet runāt, izejiet ārā no istabas, nomazgājiet seju un tad vērsieties pie bērna u.c. Atrodiet sev 3-5 piemērotākos veidus, kā ātri tikt galā ar savām dusmām noteiktās situācijas. Taču svarīgi saprast, ka pat ja tvaiks ir izlaists, bet uguns zem katliņa deg, ūdens tik un tā vārīsies. Tādēļ pastāv laikā atliktās metodes. Piemēram, fiziskās aktivitātes, kuru laikā Jūs piedomājat par savām dusmām un izliekat tās fiziskās slodzes laikā, ir cilvēki, kuriem palīdz dienasgrāmatu metode, kad dusmas tiek izrakstītas ārā u.c. Vēl viens svarīgs dusmu izpaušanas veids ir konstruktīva saruna ar īsto dusmu avotu. Ja Jūs aizskar darba kolēģis, Jūs tieši viņam, nevis kādam citam, pasakāt, ka Jūs jūtaties dusmīgi un par ko tieši, kā arī, ko Jūs sagaidāt no šī cilvēka: atvainošanos, kļūdu labojumu, paskaidrojumus utt. Dusmu nosaukšana vārdā, adresējot tās dusmu izraisītājam, noņem milzu spriedzi un neļauj mums pārnest to atliekas uz situācijā neiesaistītiem cilvēkiem, mājdzīvniekiem vai priekšmetiem.

Jūs spējat vairāk, nekā varat iedomāties. Ja Jums bieži rodas vēlme nopērt bērnu un jūs bieži atrodat siksnu savā rokā, uzprasiet sev, kas īsti notiek JŪSU dzīvē? Ar ko JŪS NETIEKAT GALĀ? Ko JŪS atliekat un nerisināt varbūt jau gadiem? Varbūt kāds arī JŪS pazemo? Varbūt galvenie dzīves sapņi ir aizmirsti un nekas nepriecē? Varbūt JŪS jau sen sev neko neļaujat? Vai tieši otrādi, JUMS liekas, ka visi JUMS ir parādā un JŪS varat atļauties jebko? Sāciet tieši šodien risināt to, kas ir sasāpējis, pa maziem solīšiem, kaut vai 5 minūtes katru dienu. Negaidiet no sevis zilus brīnumus, taču 5 minūtes dienā var atrast jebkuram jautājumam.

Daži audzināšanas principi:

1. Disciplinēšanas māksla ir metožu daudzveidīgumā. Nav viena, pastāvīga un noturīga risinājuma. Bērns aug, bērns mainās un tas, kas derēja vakar, neder vairs šodien.

2. Konsekvence. Ja stundu atpakaļ to nevarēja, kāpēc to var tagad? Vismulsinošākais bērnam ir pārāk mainīgas vecāku reakcijas uz līdzīgu rīcību.

3. Bērniem nav ļaunu nodomu, kad viņi neuzvedās. Katrai uzvedībai ir savs pozitīvais nodoms. Tikai ne vienmēr tas tiek pausts atbilstošā veidā, piemēram, bērns vienkārši vēlas mammas uzmanību, bet neprot to pateikt un niķojas, vai arī bērns ir dusmīgs un noguris un tādēļ atsakās vilkt cepuri, bērns var jautāt 100 reizes kāpēc, jo ir tikko atklājis, ka jautājumiem ir pasakains efekts – uz tiem atbild, viņš var veidot dialogu!

4. Disciplīna nepieciešama, lai iemācītu bērnu tikt galā pašam ar sevi, bez citu palīdzības, tā ir svarīga iemaņa pieaugušo dzīvē. Bet tieši tāpat kā bērni mācās ēst un tas viņiem nesanāk ar pirmo, 10 vai 100 reizi un pa visu virtuvi bieži vien ir izsmērēts biezenis, tieši tāpat klausīties, sadarboties un saprast ir grūts uzdevums.  Vēl grūtāks, jo neviens nepiedzimst ar instinktu „labi uzvesties”. Prasme „labi uzvesties” pakāpeniski veidojas līdz skolas vecumam.

5. Prasībām ir jābūt saprotamām, ar skaidrām robežām: ko drīkst un ko nedrīkst. Saprotams nozīmē konkrēts. Piemēram, „Nedrīkst spļaut uz grīdas”, nevis „Nespļaudies”.

6. Vecāks nav draugs bērnam, bet vecāks. Atbildība par robežu nospraušanu, kā  arī to kontrole un pārskatīšana ir vecāku rokās. Pat ja Jūsu bērns attīstās strauji un ir apdāvināts, viņš ir tikai bērns.

7.  Informējiet bērnus par dažādas uzvedības sekām un samērojiet sekas ar pārkāpumiem. Esiet taisnīgi un reāli. Ja bērns neiet pēc pirmās prasības gulēt ir nesamērīgi viņam aizliegt nedēļu satikties ar draugiem.

8. Izsakot aizrādījumus, vienmēr paskaidrojiet, kā bija darīt pareizi.

9. Atbalstiet bērnu viņa mazajos sasniegumos. Dažkārt mums gribas domāt, ka laba uzvedība ir pašsaprotama un tai nav jāpievērš īpaša uzmanība. Taču tā nav. Katra mazā uzvara ir tā vērta, lai bērns saņemtu Jūsu atzinīgo vārdu, glāstu vai buču.

10. Esiet radoši. Ja jūs sakāt desmito reizi un bērns neklausa, mainiet SAVU uzvedību. Pārbaudiet jaunas metodes 1-2 nedēļas, kamēr bērns pie tām pierod, ja tās nav efektīvas, meklējiet jaunas.

11. Pētiet sevi un bērnu. Nav nekā aizraujošāka kā pētīt cilvēku uzvedību, to izmaiņas atkarībā no mūsu reakcijām un uzvedības. Katrs no mums ir maza planēta, kuru nekad nevar iepazīt pilnībā. Mēs varam tikai tuvoties un šīs satuvināšanās un izpratnes brīži rada patiesas laimes izjūtas!

Novēlu visiem izdošanos!

P.S. Lai iemācītos jaunus bērnu audzināšanas paņēmienus ir dažādas nodarbības vecākiem, piemēram, „Bērna emocionālā audzināšana”, kā arī ir iespēja vērsties individuāli pie psihologa, lai saņemtu konsultāciju šajos jautājumos.    

 

 Ja Jums radās jautājumi, kurus Jūs gribētu man uzdot, rakstiet uz marija.abeltina@gmail.com

Dalīties.

Atstāt Ziņu