Viņš bija man ļoti tuvs draugs jau kādu laiku. Cilvēks, kam es varēju stāstīt pilnīgi visu, bez noslēpumiem, bez mulsuma, bez kauna. Mēs kopā mēdzām doties izbraucienos ar velosipēdiem, iekarojot Rīgas šaurās ielas.
Mums pašiem nemanot, no draugu pumpura sāka plaukt mīlas ziedi. Bija grūti aprast ar radušos situāciju – neredzējām vien otru tāpat kā agrāk, tagad mēs viens otram bijām nozīmīgāki un dārgāki.
Kādu vakaru mēs skatījāmies filmu mīļi sakļāvušies un viņš pateica tik skaistus vārdus, kas lika manai sirsniņai aiz sajūsmas palēkties:
“Tu vispār ienes manā dzīvē gaismu, sauli un šokolādi. Šeit es nedomāju pārtikas produktu-šokolāde, bet sajūtas, kas līdzinās tam, kad tu ēd augstas kvalitātes un ar mīlestību gatavotu šokolādi no labākajām Brazīlijas kakao pupiņām.”
Tas bija orģinālākais un jaukākais, ko esmu dzirdējusi no vīrieša lūpām. It kā mazi sīkumi, bet atstāj nezūdošu iespaidu.
Visus iesūtītos stāstus var lasīt sadaļā Romantiskākie mirkļi
