“Seksam vajadzētu būtu kā komunikācijas virsotnei starp diviem mīlošiem cilvēkiem,” saka ārste ginekoloģe un seksoloģe Aija Tula-Rijkure. Tomēr viņa atzīst, ka jau kādu laiku tā nav: seksam ir norauts jebkāds intimitātes plīvurs un tas tiek pasniegts kā pliks, obligāts process, kurā jāmetas iekšā pēc iespējas ātrāk, jo pēc 40, 50 taču ar seksu vairs neviens nenodarbojas. „Pārāk daudz mītu un nezināšanas,” konstatē A.Tula-Rijkure.
Seksualitāte = libido + agresija
Seksualitāte. It kā tik plaši lietojam šo vārdu, bet patieso nozīmi, šķiet, zina retais. „Seksualitāte ir galvenā, kas mūs vispār dzīvē virza un tā ietver seksualitāti, dzimumu identitāti un lomas, seksuālo orientāciju, erotiku, baudu, intimitāti un reproduktīvās funkcijas,” uzskaita A.Tula-Rijkure. Viņa sliecas piekrist sava skolotāja Jāņa Zālīša dotajam seksualitātes skaidrojumam: „Seksualitāte ir libido jeb tieksme pēc seksa un agresija.”
Ja par libido it kā viss skaidrs – mūs katru dzīvē virza kādas tieksmes, tad agresija sievietēm un vīriešiem izpaužas atšķirīgi. „Vīrietis ir iniciators, viņam agresija izpaužas aktīvā formā. Sievietei turpretim tā ir pasīva, ar ko tās arī iekaro vīriešus.” Tomēr jauniešu vecumā viss ir apgriezti. „Tur ir pārprasta šī sapratne par seksualitāti un meitenes cenšas būt aktīvās, kā rezultātā puiši viņas vairs neiekaro un neiekāro,” saka A.Tula-Rijkure.
Mūs provocē vienkārši mesties iekšā seksā
J.Zālītis savulaik ir mācījis, ka tikai tad, kad ir nobriedusi pilnbrieda mīlestība, tai būtu jāvainagojas ar seksuālu aktivitāti, ar dzimumaktu, kura rezultātā cilvēki varētu gūt baudu. „Negribu apvainot žurnālistus, bet šobrīd seksualitātei un seksam ir norauts jebkāds intimitātes plīvurs,” saka A.Tula-Rijkure. „Tā pārliekā informācija par klaju seksu vien, izņemot to no konteksta par seksu, kā divu cilvēku komunikācijas kulmināciju un skatot to ārpus mīlestības konteksta, novedusi pie tā, ka sekss ir palicis pliks un kaut kādā mērā pat kļuvis neinteresants un uzbāzīgs. Tas kļūst par obligātu pasākumu, obligātu procesu, kurā ir jāmetas iekšā un kas ir jāīsteno.”
Citāts: „Redziet, kādās galējībās esam aizgājuši – pārāk jauni satraucas, ka viņiem vēl nav seksa, vecāki cilvēki domā, ja viņiem vēl ir sekss, tad tas nav normāli. Mūsdienās valda mīts, ka seksualitāte ir jaunu cilvēku priekšrocība.”
Pie dakteres, piemēram, nākot vēl nenobriedušas meitenes (12-14 gadi) un norūpējušās jautā: „Vai ar mani viss ir kārtībā, ja es negribu seksu?” „Tik tālu nu mēs esam nodzīvojušies un lai piedod man organizācijas, kas izplata saukļus „Par drošu seksu”, „Par tiesībām uz seksu”, jo par kādām tiesībām uz seksu mēs varam runāt nenobriedušām personām, kurām ir 12, 14 un 16 gadi. Seksuālā funkcija taču ir divu pieaugušu, nobriedušu cilvēku funkcija un pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem, nobriedis cilvēks ir tikai pēc 21 gada vecuma sasniegšanas,” saka A.Tula-Rijkure.
Beigās apmierināts nav ne puisis, ne meitene…
Paradoksālākais, ka visapkārt runā par seksu jau 12 gadu vecumā, ka pat paši bērni sāk tam ticēt un cenšas to īstenot. Tomēr A.Tula-Rijkure praksē runājusi ar jaunām meitenēm un gandrīz visas ir atzīst, ka seksu savā vecumā (12-16 gadi) vēl nevēlas. „Viņas grib glāstus, grib dzirdēt mīļus vārdiņus, čukstus, kopā aiziet uz kādu pasākumu, kopā parādīties sabiedrībā. Viņām neprasās iet tālāk,” saka A.Tula-Rijkure. Tomēr viņas to izdara un te nostrādā kā draudzeņu, tā puiša faktors.
„Ja puisim ir bijuši glāsti, viņam ir notikusi erekcija, viņa galvenais mērķis ir no tās atbrīvoties un viņam šķiet tikai loģiski meiteni aicināt uz tālāku darbību – uz dzimumaktu. Tad zēni cenšas pārliecināt: pierādi, ka tu mani mīli, ja tu mani mīli, tad droši ej uz priekšu un meitenes arī iet uz priekšu tikai, lai izpatiktu puisim. Viņas domā, ka pēc tam būs lielākas, arī meiteņu vidū tiks vairāk pieņemtas. Bet ziniet, kas seko visbiežāk – vilšanās, jo meitene, kas fiziski nav gatava aktam nekad pirmā seksuālā kontakta laikā nejutīs baudu.”
Vēl skarbāk, viņa var iedzīvoties arī vaginismā – palielinātā jutīgumā, kas, dzimumaktam sākoties vai arī tikai iedomājoties par to, izraisa maksts ieejas un starpenes muskuļu krampjveidīgu saraušanos. Visbiežāk arī puisis pēc šāda akta nav apmierināts, jo tas nav bijis kvalitatīvs vai arī bijusi priekšlaicīga ejakulācija, saka A.Tula-Rijkure.
Mīts, ka sekss ir jaunu cilvēku privilēģija
Ar šādām sūdzībām pie A.Tulas-Rijkures arī vēršas gados jauni cilvēki. „Bet vispār nāk gan vīrieši, gan sievietes, gan pāri. Man jaunākais pacients bija 12 gadīga meitene, kura sūdzējās, ka viņai vēl negribas seksu. Priecājos, ka spēju viņai pateikt, ka vēl nav īstais laiks ar to nodarboties,” saka A.Tula-Rijkure. Zēni 16 gados savukārt nāk ar sūdzībām, ka ir daudz partneru, bet neviena nav īstā un viņi ir iedzīvojušies priekšlaicīgā ejakulācijā.
Citāts: “Jauniešiem šī fizioloģiskā dziņa darbojas, bet psiholoģiskās izpratnes par seksu nav.”
Seksoloģes vecākais pacients ir bijis 92 gadu vecumā ar jautājumu, vai ir normāli, ka viņam vēl vairākas reizes nedēļā ir sekss. „Es viņu tikai apsveicu. Bet redziet, kādās galējībās esam aizgājuši – pārāk jauni satraucas, ka viņiem vēl nav seksa, vecāki cilvēki domā, ja viņiem vēl ir sekss, tad tas nav normāli. Mūsdienās valda mīts, ka seksualitāte ir jaunu cilvēku priekšrocība un ka 40 un 50 gados seksa vairs nav,” saka A.Tula Rijkure. Viņai bieži nākas secināt, ka Latvijā nenotiek praktiski nekāda dzimumaudzināšana, jo jaunieši pat nepārzina savu anatomiju, kā tā funkcionē.
Par seksu jārunā cēloņu un seku sakarībās
To, ka šajā jomā problēmu ir daudz apliecina arī Teikas vidusskolas bioloģijas skolotāja un Latvijas ģimenes plānošanas un seksuālās veselības asociācijas „Papardes zieds” projektu vadītāja Solvita Melne. Viņa situāciju raksturo īsi: jauniešiem šī fizioloģiskā dziņa darbojas, bet psiholoģiskās izpratnes par seksu nav. To apliecina „Papardes zieds” Karstajā pastā ienākošie jautājumi. Piemēram, vai sekss 15 gados ir normāli; esmu tieva, meitenes teica, ka pēc seksa paliek sievišķīgākas formas; mans puisis beidza uz vēdera, vai tā var palikt stāvoklī; vai es esmu zaudējusi nevainību, vai nē – es īsti seksu negribēju, bet puisis bāza savu dzimumlocekli man starp kājām un tagad nesaprotu, vai kaut kas notika vai nē.
Citāts: “Attiecībā uz seksu nedrīkstētu būt pieprasīšana ne jauniešu vidū, ne arī ilgstošās attiecībās. Nevar būt pieprasīšana, jābūt vēlmei sniegt otram baudu.”
Lielā mērā šādi jautājumi rodas, jo mājās ar bērnu neviens par to nerunā un arī skolā skolotāji par to lielākoties vairās runāt vai arī neprot šo informāciju pasniegt. Dažkārt netiek arī izvēlēts pareizais vecums, kad, par ko stāstīt. A.Tula-Rijkura norāda, ka, atbilstoši seksuālās attīstības posmiem, vēlme pēc pretējā dzimuma bērniem sāk veidoties pēc 14 gadiem (± 2 gadi). Tad arī par šiem jautājumiem ar viņiem vajadzētu sākt runāt.
A.Tulai-Rijkurei savulaik bijusi iespēja iepazīties ar to, kā Ungārijas skolās māca veselības mācību un viņai iepaticies, ka informāciju par seksuālajām attiecībām tur pasniedz kā cēloņu un seku kopsakarības. Proti, seksuālajām attiecībām ir iespējami trīs iznākumi. Pirmkārt, grūtniecība – ja neesi tai gatavs, tad nenodarbojies, bet ja nodarbojies, parūpējies par kontracepciju. Otrkārt, seksuāli transmisīvās slimības – ja gribi izvairīties, nenodarbojies ar seksu, ja tomēr nodarbojies, tad izsargājies, treškārt apmierinājums vai vilšanās – vai esi gatavs aktam un vai spēsi arī otram sagādāt baudu.
„Abiem partneriem par šiem iznākumiem ir jābūt gataviem atbildēt un tikai tad, kad tā ir, vajadzētu nodarboties ar seksu,” saka A.Tula-Rijkure, piebilstot, ka ar mūsu bērniem šie jautājumi tā ne vienmēr tiek izdiskutēti. Un tā tas aplis turpinās – vecāki auga padomju laikā, kad par seksu vispār nerunāja, tagad viņu bērniem par to normāli nestāsta un problēmu kamols turpina velties un izpratne par seksu turpina šķobīties.
