Vārda dienu svin: Amanda, Kaiva, Amanta

‘Mani vecāki šķiras. Esmu morāli izsmelta’

Pinterest LinkedIn Tumblr +

aņēmām emocionālu vēstuli no mūsu ilggadējās lasītājas Annas. Viņa atklāti stāsta par to, kā jūtas bērni vecāku strīdu laikā un šķiršanās pocesā. Anna lūdz publicēt viņas stāstu, cerot, ka citi vecāki ieklausīsies un sapratīs, cik daudz sāpju nodara bērniem, iesaistot viņus savu attiecību problēmu risināšanā. Tie ir emocionāli smagi akmeņi, kurus bērniem nākas nēsāt līdzi ilgi, ilgi…

Mani vecāki dzīvoja kopā 20 gadus, precējušies ir 10 gadus no tiem. Mēs esam pieci bērni ģimenē: es, man ir 20 gadi, māsa (S) – 17 gadi, māsa (J) –  13 gadi, brālis (K) – 5 gadi, brālis (E) 3 gadiņi. Liela ģimene, bet šajā visā ir arī loma manai omei, tēta mammai. Vecāki ir šķiršanās procesā jau no decembra mēneša, nedzīvo kopā arī aptuveni tikpat ilgi.
Viss sākās jau pirms piedzimu, kad ome lika mammai mani paturēt un neļāva nogalēt, par ko pateicos viņai vēl šodien…vecāku starpā vienmēr ir bijuši strīdi, bet visi strīdās, vai tad ne? Viss sāka kļūt sliktāk, kad man bija 14 gadi, pārgāju uz citu skolu, retāk biju pie vecākiem, jo skola bija citā pilsētā, dzīvoju jau tad pie omes. Vecāki sāka smagi strīdēties, māsas zvanīja nakts vidū un lūdzās, lai atbraucu pie viņām, jo vecāki bij tik traki sastrīdējušies, ka mamma raudāja virtuvē, bet tētis vispār nebija zināms, kur palicis.
Tā viņi dzīvoja divus gadus, kā minimums divas reizes nedēļā braucu pie māsām uz laukiem, nedaudz palīdzēt morāli un psiholoģiski, jo fiziski vienkārši nespēju, tētis manī neklausījās, kad runāju ar viņu, bet ar mammu bija bail runāt, man taču bija jābūt pateicīgai, ka vispār eksistēju. Kad man bija 15 gadi, astotā klase, aptuveni oktobrī notika traģēdija, mans labākais draugs un puisis izdarīja pašnāvību…Atbrauca mamma, tētis, onkuļi un brālēns, raudāju vairākas dienas, uz skolu psihologs aizliedza iet, dzīvoju pie mammas mēnesi. Biju depresijā. Šķiet, ka tas bija vienīgais laiks, kad vecāki nestrīdējās, jo bija pārāk pārņemti ar mēģināšanu man palīdzēt.
Bet pagāja laiks un viss sākās no jauna… Bet tad piedzima mans brālītis. Kad mazais ar mammu bija pārbraukuši mājās, mammai pēkšņi uznāca depresija un man nācās pārvākties atpakaļ dzīvot pie vecākiem, tētis netika viens galā, rūpējos par K kā par savu bērnu. Nāca mans izlaiduma gads, iepazinos ar savu tagadējo dzīvesbiedru, sāku retāk būt mājās, mammai pašai bija jārūpējas par visiem un tas viņu dzina depresijā, bet es biju izlēmusi, ka iešu tālāk mācīties uz Rīgu. Kad to viņai pateicu, bija skandāls, tētis bija tikai par, bet mamma iebilda, tas esot par tālu. Tomēr 2010.gada augustā savācu savas mantas un pārvācos dzīvot pie drauga uz Rīgu, naudu vecākiem neprasīju ne reizi, dzīvoju pati par savu vasarā nopelnīto. 

Kā jūtās bērni, kuru vecāki šķirās?
Piecgadīgais brālis tēti negrib
redzēt, trīsgadīgais brālis
tētim nepievērš uzmanību

Te pēkšņi tētis paziņoja, ka lidos strādāt uz Angliju, nezinu cik ilgi viņš tur bija, bet kad atgriezās, sākās vēl lielākas problēmas, viņš sāka dzert.
Kad parunāju ar viņu, pārtrauca uz divām nedēļām, bet pēc tam atsāka. Piedzima otrs brālītis E, tas gan bija aprūpēts no visām pusēm, un vēl joprojām ir. 17 gadīgajai māsai sāka kļūt par šauru, visi mājas darbi, visas rūpes par ēdienu un bērniem tika noveltas uz viņu, jo mammai tēta alkoholisma dēļ bija jāiet strādāt. Vecāki strīdējās vēl biežāk un nereti strīdi beidzās ar roku palaišanu vienam pret otru, iznākums viens un tas pats – tētis nezkur izgājis, mamma virtuvē raud. 2013. gadā es aizlidoju uz Grieķiju, pirms tam sastrīdējos ar mammu, līdz ar to vienīgais, kurš zināja kur esmu, bija mans izredzētais, mans puisis. Pēc mēneša prombūtnes, mamma uzzināja, kur esmu un teica, ka grib šķirties, no tās dienas mēs stundām runājām pa skypu, likās, ka viss, kas bijis nenoskaidrots mūsu starpā, tika izrunāts. Bet nekā tamlīdzīga… Pēc pāris mēnešiem es atlidoju atpakaļ uz Latviju, uz māsas izlaidumu. Viss bija burvīgi, tētis nedzēra ne pilīti, bija mīļš, mamma bija blakus un smaidīja, nevarēju saprast, vai tas ir teātris, vai viņi tiešām kaut ko dara savu attiecību labā. Nākamajā dienā sapratu, ka tā bija tikai ilūzija. S vienmēr ir bijusi tēta mīlulīte, tāpēc, kad māsa pateica, ka arī grib pārvākties uz Rīgu un mācīties Rīgā, tētis bija par, bet mamma kategoriski pret – kurš tad visu darīs mājās, jaunākā māsa J vēl taču par mazu. Rezultātā, es, redzot cik stipri S grib prom un atceroties sevi tajā visā, paņēmu viņu uz Rīgu dzīvot pie sevis. Ar mammu nerunājām trīs mēnešus kopš tā brīža, tētis arī par mani īpaši neinteresējās. 

Pagāja vasara, rudenī mamma zvana, tētis slimnīcā, astmas lēkme un problēmas ar sirdi. Nākamjā dienā, kad jau kāpju autobusā, tētis zvana un saka, ka viss kārtībā. Aizbraucu pie viņiem velāk, uz mammas dzimšanas dienu, tētis bija mājās, mēs gājām svinēt pie mammas draudzenes. Pēkšņi zvanīja tētis, ka viņam esot slikti palicis, ar māsu skrējām pie viņa, bet viņš izrādās bija tikai izmantojis savas veselības problēmas, jo juta, ka mamma aizies prom. Runājām ar viņu, raudāja māsa, es nē, nezinu kāpēc, bet pat kamols kaklā nebija, šķiet, biju palikusi pret viņu tikpat vēsa kā viņš pret mani…

Pēc mēneša mamma tiešām ar visiem bērniem pārvācās dzīvot atsevišķi. Viņi ir šķiršanās procesā, bet tētis vēl joprojām visu uztver kā joku. 
Mana mamma šobrīd uztur trīs bērnus, un vēl pamanās šad tad  iedot naudu man un māsai S. Tēvs dzīvo pie savas mammas, zvana reizi mēnesī un runā trīs minūtes un vienīgais ko dara, sūdzas cik viņam slikti, mammai un brāļiem un māsām naudu nedod, es nemaz neprasu, dzīvoju savu dzīvi.

Ko vēlējos pateikt!?
Es esmu stipra, dzīve mani ir situsi sāpīgi, audzinājusi mani pēc stingrākajiem likumiem, bet es nepadodos.
Kā jūtās bērni, kuru vecāki šķirās? Piecgadīgais brālis tēti negrib redzēt, trīsgadīgais brālis tētim nepievērš uzmanību, viņi abi aizstāv mammu tēta priekšā. Jaunākā māsa cenšas mammai palīdzēt ar mājas darbiem, cik spēka. Otra māsa mīl ļoti tēti, bet nu jau divus mēnešus ar viņu nerunā, jo viņš viņu sāpināja, kad pieprasīja, lai visiem bērniem veic DNS testus. Man neviens nejautā, kā jūtos un ko vēlos, man jābūt stiprai, man jābūt par atbalstu visiem. Es turos, cik spēju, bet, kad gadās pašas dzīvē kāda melnā strīpa, tad sabrūku. Arī draugam nevaru izstāstīt, jo viņa vecāki tikko nosvinēja sudrabkāzas, un šaubos, vai viņs mani sapratīs, lai gan esam kopā jau četrus gadus, tomēr šķiet, ka tas ir pārāk psiholoģiski smagi, lai to uzveltu uz viņa pleciem, turklāt viņu nedrīkst satraukt, jo tikko taču beidzām ārstniecības kursu viņa sirdij.

Es mīlu savu ģimeni, bet
atbalstot viņus visus kopā,
saprotu, ka viņi izsūc visu
manu spēku, jūtu,
ka palēnām brūku.

Šodien gribas kliegt, bļaut, raudāt un sist traukus. Esmu morāli izsmelta, mamma zvana gandrīz katru vakaru un lūdz morāli atbalstīt, māsas katru dienu atgādina, ka esmu viņu balsts ejot cauru šim visam. Es mīlu savu ģimeni, bet atbalstot viņus visus kopā, saprotu, ka viņi izsūc visu manu spēku, jūtu ka palēnām brūku. Gribās kliegt visai pasaulei, KĀPĒC TIEŠI MANI VECĀKI, KĀPĒC TIEŠI ES?
Kā jūtas bērni no daudzbērnu ģimenes, kuru vecāki šķiras?
Visi jūtas labi, izņemot to bērnu, kurš ir balsts visiem pārējiem. Šis bērns jūk prātā, jo nevar izraudāties kādam uz pleca un nav kam palūgt pēc pleca uz kura paraudāt, šis bērns sēž savā dzīvoklītī, klausās mūziku, kas vienmēr palīdz un izraud visu, visu kas sakrājies, visu ko nevar izstāstīt nevienam, jo tad citi domās, ka viņa/viņš ir vāja personība. Bet šīm bērnam tačū jābūt stiprākajam. Viņš nedrīkst izrādīt, ka arī viņam sāp. 

Šo vēstuli rakstīju divas stundas. Izraudāju savu dvēseli, visu atceroties. 
Varbūt esmu vienkārši psiholoģiski smags gadījums, bet, neskatoties uz to, esmu stipra, esmu atbalsts un esmu akmens cieta pret asarām citu klātbūtnē.
Ome vienmēr teica – nekad nemazgā savu netīro veļu publiski.
Bet uzskatu, ka tiem vecākiem, kuri šķirās, kuri nesaprot ko nodara bērniem, uzveļot visas savas problēmas, viņiem ir jāzina vismaz mans viedoklis. 
Iespējams, tās ir tikai manas izjūtas, iespējams tās ir tikai manas domas. Tomēr uzskatu, ka neesmu vienīgā, kura šobrīd to pārdzīvo. Paldies par uzklausīšanu.

Dalīties.

7 komentāru

  1. Arī Anna on

    Sirsniņ, tev ir jāsaprot viena lieta un jāiedzen sev galvā – tev nav jāvelk sava ģimene, tev pirmkārt ir jāparūpējas par sevi un tikai pēc tam par citiem. Es ilgi vilku, un tad vienā dienā atteicos. Teicu – nē, tas mani saēd no iekšas, atņem enerģiju, man nav spēka pašai sev, nav prieka dzīvē. Tavi vecāki ir pieauguši cilvēki, un, ja vien viņi nav garīgi slimi (alkoholisms gan ir slimība, bet tad ir jāārstējas) , tad lai uzņemas paši atbildību. Tu esi jauna un tev ir jāsāk dzīvot sev. Mēs katrs izvēlamies kā dzīvot savu dzīvi, tāpat tava mamma un tavs tētis. Nav godīgi, ka tagad uzkrauj savas kļūdas tev.

  2. Loti, loti tevi saprotu. Neesmu no daudzbernu gimenes, bet kops vecaki paskiras 11 gadu vecuma, ludzu Dievu toreiz, lai viss ir pa vecam un meginaju savest dazreiz kopa…atbalstiju gan morali, gan majas darbos, ari pec tam materiali cik vareju atlauties, tikai tapec, lai justos saviem vecakiem vajadziga, noderiga, noverteta… ja dzivoju savu dzivi, bet no vecakiem, cik slimi butu ar atkaribam vai ka citadi, nu nevar to saiti parraut, jo tad dvesele vispar paliec viens. Kaut ari tapat esi viens dvesele. Atliek tikai sevi stiprinat un izmantot so pieredzi ka plusu, darit citadak un dzivot citadak. Kad bus savi berni, atcereties so savu sapi, lai nepielaut to pasu kludu.

  3. Mīļā, es esmu bijusi abās lomās – es esmu bijusi gan tā, kas izsūc spēkus no saviem tuvajiem, gan tā, no kuras izsūc spēku. Pirmajā gadījumā es to pat neapzinājos, biju jauna un dumja. Un rezultātā tuvie cilvēki palika nekādi. Otrajā gadījumā vilku, līdz saparatu, ka varu pati arī sabrukt – un no tā labuma nebūtu nevienam. Tu vari izturēties ar mīlestību pret saviem tuvajiem. Bet atceries, ka viņi paši izvēlas – būt laimīgiem vai nelaimīgiem. Man arī vajadzēja līdz mielēm izjust destruktīvas attiecības, līdz es sapratu, ka man pietiek ciest. Un vēl – es meklēju mierinājumu Dievā. Ne pat kādā konkrētā konfesijā – bet drīzāk skatos, kur ir kāds sakarīgs cilvēks, kas runā tā, ka mani uzrunā – varu Tev ieteikt paklausīties Torsunova vai Targakovas lekcijas (tās ir atrodamas internetā) vai arī kādreiz aiziet vai arī internetā noklausīties kādu dievkalpojumu, ko vada baptistu mācītājs Mažis. Manas labās domas ar Tevi.

  4. Nu teikšu kā ir. Žēl Annas. Bet jāsaprot arī vecākus. 5 bērni – vājprāts!!! Sadzīve ar 5 bērniem noteikti ir murgs! To Anna apjēgs, kad pašai būs sīkais. Tieši sadzīves dēļ notiek šķiršanās – māte noņemās ar bērniem: uzmanības nav, sekss- forget it!, mājāz haoss un bazārs, bērniem vēl problēmas. Kur tur pa vidam vēl attiecības??? Jūs visi tak to veci izsūcāt pamazām, nav brīnums – sāka meklēt mierinājumu pudelē, cits būtu meklējis mīļāko.. Noteikti vēl strīdi par bērnu "pareizo" audzināšanu! Anna jau nerakstīja par ko strīdi. Domāju tur tētis nav vienīhgais vainīgais pie šķiršanās. Māte, kas gribējusi taisīt abortu – arī neizklausās jauka. Nē ir pāri, kam izdodas, un es viņus apbrīnoju…<br>Esmu pats 2 bērnu, MAZU bērnu tēvs – zinu, ko tas nozīmē. Arī man pamazām irst attiecības. Un es Annas tēti saprotu. Lai Anna arī pamēģina saprast. Turklāt, tur sen vajadzēja šķirties. Šķiršanās jau nemaina vecāku attieksmi pret bērniem.

  5. mamma nedrīkst uzvelt meitai tādu nastu, mamma pati izvēlējās tādu dzīves biedru, bērnam , kaut arī 20 gadīgam ir sava dzīve, viņam nav jāmierina māte, nav jākārto mātes problēmas..

Atstāt Ziņu