Vārda dienu svin: Ludmila, Laimdots, Laimiņš

Mana mamma – vectētiņš

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Gribētos sākt ar jautājumu- bet vai mēs patiešām varam konkursā izmērīt katrs savas mammas īpašo un nozīmīgo lomu savā dzīvē? Vai arī mammas spēj apzināties cik lielu lomu viņas spēlē savu bērnu dzīvēs? Pirmajā mirklī man likās- ko mana mamma man ir iemācījusi, bet izrādās es esmu kļūdījusies un esmu daudz bagātāka nekā man patiesībā visu šo laiku ir šķitis.

Man jau šobrīd ir nojausma, ka ar šo pateicību savai “mammai” es apzināti atklāšu daudz jauna un vārdos iepriekšs nepateikta. Patiesībā mana “mamma” nav bijusi viņa-sieviete. Mana “mamma” ir un ir bijis mans vectētiņš. Un man gribas pastātsīt cik ļoti es lepojos ar viņu un cik viņš ir īpašs un neatkārtojams bijis manā dzīvē. Viņš man ar savu piemēru parādīja un iemācīja, ka nekad nav par vēlu mācīties/apgūt ko jaunu un darīt to kvalitatīvi. Mums nebija lielas rocības un no bērnības atceros, ka vectēvs sēdēja malkas šķūnīša durvīs un sēja pirts slotas. Viņš to bija apguvis pats, pašmācības ceļā un viņa slotām bija ļoti laba slava. Viņš to darīja ar sirdi un mīlestību. Es vienmēr lepojos, kad mūsu mazpilsētas pirtī tirgoja tieši viņa darinātas slotas! Atceros, kad vectēvs nomira, bēniņos vēl bija palikušas slotas, kuras man lūdza nonest lejā. Es, protams, visas nenonesu, bet dažas nevienam nezinot noslēpu, jo viņās bija viņa darbs, viņa sviedri, viņa mīlestība.

Ej un mēģini, saproti. Gan vasarās, gan ziemās vectēvs aizrāvās ar zvejošanu. Ziemās viņam bija viņa zilā kaste ar sarkano zivi un lielais urbsanas bomis. Zivju smaku mūsu mājas verandā varēja sajust bieži. Atceros kā bļodā gulēja līdaka, kurai es mēģināju pataustīt zobus –cik asi tie bija un viņš man ļāva. Un ļāva tā, ka varēja arī uzrauties uz sāpēm.

Nav nepiemērotu laikapstākļu, ir nepiemērots apģērbs un baudi mirkli un ko sniedz daba. Mēs abi ziemā ar vaļenkiem kopā devāmies uz kalnu un pārnākot, ome teica:”Mājās pārnācis nevis bērns, bet sniega pika! Viņš iepazīstināja ar gulbjiem un cieņu prêt dabu- upēm, meža zvēriem, kokiem un to nepiešārnošanu. Tās ir mājas citiem. Un viņš mani iedrošināja un parādīja ceļu tālāk. Bērnībā ganot zosis viena no viņām man ieknāba un es raudāju- viņš mani iedrošināja un parādīja, ka caur sāpēm var un ir jāatrod tas stariņš, lai pieceltos un turpinātu.

Kopā mēs esam spēks, no katras bezizejas ir izeja-ieraugi un izmanto! Kad reiz vasarā ome bija slimnīcā, mums vairs nebija ne santīma un mēs pat divreiz dienā braucām uz mežu lasīt sēnes, lai nodotu un būtu naudiņa.

Drošības sajūta. Paldies viņam, ka viņš ir bijis līdzās ar savu klātbūtni arī tad, kad neesmu viņu redzējusi.

Laika vērtība. Atceros reizi, kad vectēvs mēgināja ar mani runāt par to, ka viņš nedzīvos saules mūžu-nespēju iedomāties, kā tas vispār varētu būt-ka Tevis vairs nebūtu. Tu taču visu laiku esi bijis. Un kad redzēju viņu nekustīgi guļam-nespēju noticēt-vai tā tiešām var būt- Tu vairs necelsies un nestaigāsi? Nebūsi ar mani ikdienā? Tā bija laba mācība vairāk uzmanības veltīt mums nozīmīgajiem.

Nobeigumā vēlētos teik, ka viņs ir bijis tas, kas sakārtojis manu segu pirms miega. Viņš bija tas, kas vairākkārt pacietīgi man dziedāja “Aijā, žūžū lāča bērni.” Viņs bija arī tas no kā saņēmu rājienus. Viņs bija arī..un arī.. un arī! Cik daudz gan esmu no viņa mācījusies! Neatsverami!

Dalīties.

2 komentāru

  1. jā, tas ir patiesi,jauki, ka saņēmāties un uzrakstījāt, lai arī citi jūt , cik tas ir svarīgi- savs tuvs cilvēks!!!

Atstāt Ziņu