Vārda dienu svin: Edmunds, Edžus, Vidmants

Mammu! Brālis man atņēma mantas!

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Cik daudz saplēstu mantu, izraudātu asaru, izčukstētu noslēpumu un sadarītu kopīgu blēņu ir brāļu un māsu starpā? Kāpēc notiek šī plēšanās, kamēr esam mazi un kāpēc pieaugušo vecumā nereti kļūstam par labākiem draugiem? Kāda ir vislabākā vecuma starpība starp brāļiem un māsām? Cik bērnu ģimenē ir vislabāk?

Kāpēc vienā brīdī jaukie bērniņi pārvēršas par mežoņiem?
Ja būtu tāda optimālā bērnu vecuma starpība, tad laikam mierīgi varētu izmest visas grāmatas un saskaitīt precīzo dienu skaitu un dzīvot laimīgi, bez rūpēm visu atlikušo mūžu. Nav tādu vienotu formulu. Tāpat neviens nepateiks, cik tad bērni būtu optimāli mūsu ģimenē. Pēc būtības, cik ir, tik ir optimāli. Mēģināšu izskaidrot kas notiek ar maziem un mīļiem bērniņiem, jaukām meitiņām ar bizītēm un puisīšiem baltajās zeķītēs, kāpēc vienā mirklī viņi pārvēršas par mazajiem mežoņiem, kuri atkarībā no temperamenta vai nu klusi iesit ar lāpstiņu otram, vai kliegdami spļauj virsū tik pat jaukiem puisīšiem un meitenītēm?

Lai būtu vieglāk saprast, mums visu laiku jāpatur prātā viena svarīga lieta – bērni atšķiras no mums pieaugušajiem. Viņiem ir savs temperaments un ļoti ātri arī izveidojas raksturs, viņiem ir savas vajadzības un atbilstoši savam vecumam viņi ir vai nav spējīgi uztvert notiekošo.

“Un tagad iedomājamies, pēkšņi visā interesantā un neizzinātā pasaulē parādās radība, kurai vecāki pievērš vairāk uzmanības, viņu nedrīkst paņemt un mest zemē un nez kāpēc ar laiku izrādās, ka viņa grib rotaļāties ar to pašu lelli, ar kuru arī es!”

Mēs iedomājamies, ka mūsu bērni vienmēr būs tādi priecīgi un omulīgi mazuļi. Kurš to teica? Viņi būs tādi kādi būs. Viņi mācīsies augt un dzīvot, viņi iepazīs pasauli. To dara visi bērni.

Pieaugušie ātri aizmirst, ka viss uz šīs pasaules kādreiz bija ieraudzīts un aptaustīts pirmo reizi. Nu, kā var zināt, ka TV pults jāņem lēnam un jāspiež noteiktos apvidos? Kā vispār ņemt kaut ko rokās? Izrādās mēs varam kaut ko ņemt un tad atlaist! Un atkal paņemt – tie ir milzīgi dzīves atklājumi. Un tagad iedomājamies, pēkšņi visā interesantā un neizzinātā pasaulē parādās radība, kurai vecāki pievērš vairāk uzmanības, viņu nedrīkst paņemt un mest zemē un nez kāpēc ar laiku izrādās, ka viņa grib rotaļāties ar to pašu lelli, ar kuru arī es!

Mums, laimīgiem vecākiem, liekas, ka visi taču saprot, ka abi mūsu bērniņi ir visjaukākie, visforšākie un vismīļākie, bet jūsu 2-3 gadus vecais mazulis diez vai tik pat ļoti dala ar jums šo prieku. Iespējams, ka viņš vienkārši ir greizsirdīgs un tajā nav nekā pārsteidzoša, vai arī apjucis, dusmīgs, nobijies. Tā ir mazuļa realitāte un tā atšķiras no mūsu.

Bērnu kašķi ir tik pat dabiski kā zobu izkrišana
Dzīve ir krāsaina. Vai labāk kad dobē ir viena roze vai trīs? Nu, kā kuram patīk. Vai trīs rozes nomāc viena otru? Ja tās iestādītas pietiekamā attālumā un tiek koptas – tās netraucē, tās papildina viena otru un ļoti draudzīgi sadzīvo.

Brāļi un māsas konkurēs, brāļi un māsas draudzēsies – jo precīzāk, mēs pieaugušie palīdzēsim un mācīsim to darīt konstruktīvi – jo vairāk smieklu skanēs mūsu mājās.

Tas nozīmē, ka kašķi starp brāļiem un māsām ir tik pat dabiski kā zobu izkrišana. Bērni vienkārši iemācās konkurēt, dalīties, aizstāvēt sevi, rēķināties ar otru. Tikai normāli, ka šīs „mācību stundas” tiek izdzīvotas ar vistuvākajiem cilvēkiem. Mums kā vecākiem šajā gadījumā svarīgi nodrošināt divas lietas – atbalstošu vidi, kurā mēs esam pieejami, mēs reaģējam uz savu bērnu vajadzībām, mēs viņus samīļojam, rotaļājamies, uzklausām un izskaidrojam, otra lieta – mēs iemācām risināt konfliktus.

 

“Konflikti nav kaut kas traģisks un tie nenozīmē, ka ar mums vai mūsu bērniem kaut kas nav kārtībā. Tie parāda, ka esam dzīvi. Svarīgi vai protam tos atpazīt un risināt – atrast jaunu kopdzīves kvalitāti un ikdienas līdzsvaru!”

Mēs tiešām reāli, ar rokām parādām, kā sadalīt lāpstiņu un grābeklīti, mēs iemācām vārdus, kurus jāsaka, ja vēlamies rotaļāties kopā, mēs pacietīgi atkārtojam un parādām vienu un to pašu 47, 54, bet var būt 119 reizes. Tieši tāpat kā aplejam puķes uz sava loga katru otro rītu. Cik var bērniem atkārtot, ka kauties nav labi, ka strīdu jārisina runājot? Jāatkārto, un jārāda piemēru bieži un daudz, tā, lai bērns redz, dzird un iegaumē. Ar brāļiem un māsām jārunā, kad viņi ir nomierināti, lielā bēda garām un patiešām visi gatavi uztvert lielo gudrības noslēpumu.

Vai Holivudas filmas var izraisīt konfliktus? Par šo jautājumu zinātnieki strīdas. Es sliecos domāt, ka filmas var paspilgtināt tās lietas, kas mūsos ir – ja mums briest konflikts ar brāli, un filmā tas attēlots kā sprādziens, iespējams, tāds arī notiks. Taču uz tukšas vietas tas neradīsies.

Ģimene ir kopdzīves māksla, jo vairāk cilvēku tajā iesaistīti, jo dažādākas un spilgtākas iespējamas kombinācijas, tai skaitā arī konfliktu ziņā. Konflikti nav kaut kas traģisks un tie nenozīmē, ka ar mums vai mūsu bērniem kaut kas nav kārtībā. Nebūt nē. Tie parāda, ka esam dzīvi un vitāli. Svarīgi vai protam tos atpazīt un risināt – atrast jaunu kopdzīves kvalitāti un ikdienas līdzsvaru!


Jāatceras dažas lietas:

  • Vislabākais laiks, kad laist pasaule mazo brālīti vai māsiņu ir, tad, kad jūs kā vecāki to vēlaties.

  • Jārēķinās, ka katrā vecumā jums būs jāvelta mazāks vai lielāks laiks, lai iemācītu brāļiem un māsām sadzīvot kopā.

  • Vecākais bērns nav aukle un nav jūsu aizvietotājs. Lūdzu neatņemam bērnību vecākam bērnam, tā tiešām nebija viņa izvēle dzemdēt, un tas, ka viņš liekas „lielais”, tas ir ļoti nosacīti. Dalījumi vispār ir ĻOTI nosacīti. „Mazais” arī pieaug. Diemžēl dažreiz vecāki, skatoties uz savu „jaunāko” 40 gadu vecumā aizvien šaubas, vai viņš spējīgs pieņemt sakarīgus lēmumus. Bērnu konflikti nav jāatstāj bez uzmanības. Veltīts laiks un uzmanība novērš daudzas nepatīkamas lietas to saknē. 

  • Konfliktā taisnība vienmēr ir kaut kur pa vidu. Nav tā, ka „mazais”, „vidējais” vai „lielais” ir visā vainīgs. Pats par sevi bērna vecums nav pamats sodam. 

  • Atceramies, ka spēļu biedrs „lielajam” bērnam varētu būt tikai pēc gadiem 4-5. 

  • Tas ir garlaicīgi un rakstīts jebkurā grāmatā, bet kā vingrošana nostiprina veselību un muskuļus, tā atsevišķs laiks katram bērnam ir ieguldījums mierā un draudzīgumā starp mazajiem ģimenes locekļiem. Katru dienu, nedaudz, katram. 

  • Cenšaties nesavienot dažādas lielas dzīves pārmaiņas vecāko bērnu dzīvē (bērnu dārzs, sporta sekcija, skolas uzsākšana) ar mazuļa piedzimšanu. Daži bērni svēti notic, ka bērnu dārzs ir sods un tas mazais ir atņēmis viņiem mammu un tēti, aizvietojot ar svešāmtantēm grupiņā.

  • Dzīvē visu var mainīt un ja jums liekas, ka kaut kas aizgājis šķērsām, nesatraucaties, visu var vērst par labu, galvenais sākt to tieši tagad. Ticiet sev un savām sajūtām, tās vienmēr pateiks, kas darāms!

 

Marija Ābeltiņa
Krīžu un konsultāciju centra „Skalbes” psiholoģe
Ja Jums radās jautājumi, kurus Jūs gribētu man uzdot,
rakstiet uz marija.abeltina@gmail.com

Dalīties.

Atstāt Ziņu