Vārda dienu svin: Gundars, Kurts, Knuts

Mammas vēstule meitai 18.dzimšanas dienā

Pinterest LinkedIn Tumblr +

ana mīļā „Pučīte” un smaidīgā „Petit Coeur” (mazā sirsniņa – franču val.), šo vēstuli domās auklēju teju veselu gadu ar domu Tev to uzdāvināt tieši 18.dzimšanas dienā. Bet tagad, kad priekšā balta lapa un līdz Tavai pilngadībai vairs skaitītas dienas, vārdi aizmaldās domu un atmiņu labirintos un iesprūst starp klaviatūras taustiņiem. Jo prāts saprot, bet sirds atsakās ticēt, ka Tu, reiz mūsu mazā Čabatiņa, tūlīt, tūlīt būsi pieaugusi.

Un tomēr es mēģinu. Turot sirdī sažņaugtu viegli skumīgu prieku, ļauju pirkstiem lēnām slīdēt pār burtiem. Lai pateiktu dažas domas, ko gribētu, lai Tu spēj paņemt līdzi savā dzīvē.

Tu esi skaista

Skaista esi Tu, Tavs ķermenis un dvēsele.

Atceries to vienmēr. Es nezinu, kas ir tas negodīgais fenomens vai parādība, kas jaunām meitenēm aizmiglo acis tādā dīvaini selektīvā veidā, ļaujot apbrīnot citu meiteņu un sieviešu skaistumu, lai domās un sapņos uz to tiektos, bet tik rūpīgi un spītīgi traucējot ieraudzīt savējo. Un tad sevis skaistināšanas vārdā Tu pavadi pie spoguļa daudzas steidzīgā rīta minūtes, līdz no mēmā atspulga vari izspiest vismaz samierniecisku piekrišanu un atļauju iziet cilvēkos. Tad svarīgāk par to, kas apēsts simboliskajās brokastīs, ir, tas, kā Tu izskaties. Jo tas definē Tavu pašsajūtu dienai. Tu vēl domā, ka tieši pēc sejas un kopējā izskata Tevi vispirms vērtē cilvēki. Un droši vien tā arī ir, jo diemžēl pasaule ir nežēlīga – šodien būt vecam ir grēks un neatbilst skaistuma etalonam nav stilīgi.

Es pat nepamanīju, pa kuru laiku Tava kosmētikas kastīte produktu daudzuma un izvēles ziņā sāka pārsniegt manējo skaistumkopšanas arsenālu. Bet, zinot, ka, salīdzinot ar vidējo aritmētisko sieviešu kosmētikas maciņa saturu, es šai ziņā esmu pieticīgi dīvaina, tad Tava skaistuma pavairotāj-līdzekļu klāsts arī droši vien krietni atpaliek no Tavu draudzeņu smaržu un pūderu kārbiņu skaita. Bet, mīļā, lai kā Tu pūlētos, Tev neizdosies noslēpt Tavu dabisko skaistumu! Un es ticu, ka mūsu nedaudzās sarunas par šo tēmu Tev ir devušas labu pamatu sapratnei, ka viss, kas ir uz Tavas ādas, nokļūst Tavā organismā. Un vēlāk ietekmēs gan Tavu veselību, gan arī nākamo  bērniņu veselību.

Man īpašs prieks, ka Tu rūpējies arī par savu ķermeni, lai tas ir vingrs un spēcīgs. Rezultātu es redzu Tavā skaistajā augumā un muskuļu reljefa aprisēs. Un beidzamajā laikā tieši Tu izvelc uz pakustēšanos arī mani, un man tad ir tik forši un jautri kopā taisīt mūsu „double squats” un “muciņas”:) Turpini tikpat labi rūpēties par sava ķermeņa veselību arī turpmāk, biežāk atceroties, ka skaistumam ļoti svarīgs ir arī regulārs miegs.

Tu esi izaugusi

Atceros vienu mūsu kopīgo, pavisam ikdienišķo gājienu vasarīgās Rīgas ielās jau pirms pāris gadiem, kad spēji un skaudri noķēru sajūtu, ka Tu esi izaugusi. Jo pretim nākošo vīriešu skatieni vispirms ievēroja Tevi man blakus, un tikai tad pamanīja  mani, ja vispār. Vai es saskumu? Nē, tikai aizdomājos, ka Tu man likies vēl maza toreiz, bet īstenībā – jau ziedoša, skaista meitene, kura jau piesaista vīriešu skatienus. Tad un vēlāk daudzas reizes apjautu, kā Tu pamazām un neapturami  topi par brīnišķīgu sievieti.

Un skaisti mūsu  abu dzīvēs sakrita laiks, kad pirms vairākiem gadiem Tavā dzīvē vēl tikai vērās sievišķība, bet manējie auglības vārtiņi tai pat laikā sāka lēnām vērties ciet. Redzēju mūs abas viena skaista un auglīga dzīves ceļa posma pretējās pusēs – es, šī noietā ceļa galā, Tu – šī priekšā esošā, bet vēl nezināmā ceļa nojausmās.

Mūs šķir precīzi 30 gadi. Un 30 gadi ir aptuvenais sievietes auglības laiks. Atskatoties uz savējo, varu būt lepna, jo esmu  izdzīvojusi šo sievišķās sūtības laiku ar pilnu krūti tiešā un pārnestā nozīmē, dodot dzīvību 3 bērniem, 3 dažādās valstīs, 3 dažādos savas dzīves posmos, pat 3 dažādos veidos, kur katrs balstīts tā brīža labākajā sapratnē un varēšanā.

Toreiz, kad Tu no pusaudzes kļuvi par jaunu sievieti, bet man pašai dabas diktētais scenārijs klauvēja pie ceļa stabiņa, lai brīdinātu, ka šis ceļa posms drīz būs galā, domās redzēju sevi simboliski nododam savu 30 gadus glabāto sievietes sūtības stafetes kociņu Tev, manu Meitiņ. Ko Tev būs godam nest tālāk. Jo tieši caur Tevi es turpināšos, un caur Taviem bērniem, un mazbērniem.

Bet tagad manā saujā un dzīvē uz brīdi paliek tukšums, jo vairs nesaprotu, kā būt citādi, kā noformulēt savu jauno esības formulu. Tik ierasts bijis to auglības kociņu turēt pie sevis tik ilgus gadus. Es zināju, kā tad ir justies gan ķermeniski, gan emocionāli. Tagad viss mainās uz jaunu līdzsvaru.

Tagad es no tiesas zinātu, kā cienīt savas ķermeniskās un emocionālas vajadzības tajās dienās, kad daba mums dod iespēju ik mēnesi attīrīties. Tagad es zinātu, kā vislabāk gatavoties mazulim, kā izbaudīt grūtniecību un tad par sevi rūpēties. Tagad es zinātu, kā piedzemdēt, saudzējot sevi un mazulīti, kā pietiekami ilgi barot zīdaini ar krūti, kā rūpēties par mazuļa veselību un bērniņu audzināt. Jo esmu tam gājusi cauri 3 skaistas reizes, kas katra bijusi citāda, dodot iespēju mācīties, augt, būt labākai mammai. Tagad es arī zinātu, cik svarīgi visos šais posmos parūpēties arī par sevi. Un varbūt nevis „arī”, bet – „vispirms”.

Un es tik ļoti vēlētos šo vērtīgo pieredzi ielikt baltā kastītē, apsiet ar rozā lentīti, un uzdāvināt Tev šodien dzimšanas dienā, mana mīļo, gudro Meitiņ! Lai visas šīs sievietei tik svarīgās jomas zini, redzi, saproti ātrāk nekā es. Lai paņem manu pieredzi jau kā gatavu, mācies no manām kļūdām, lai tiec uz priekšu savā pieredzē un zināšanās, un sapratnē, un varēšanā ātrāk…

Bet, ak… Es varu vien atkal citēt savu mīļo teicienu, kam pat nezinu autoru: „Dzīves pieredze ir kā ķemme, kuru liktenis piešķir cilvēkam, kad tas jau kļuvis par plikpauri”. Un tā mana balti rozā pieredzes kastīte visticamāk paliktu neatvērta. Jo tie bija citi laiki, cita kārtība, cita sapratne, un tāpēc, visticamāk, mana pieredze, Tev, Meitiņ, nemaz nederēs. Jo Tu dosi priekšroku uzkrāt savējo. Un Tev būs taisnība. Un es varu vien būt blakus Tev Tavā dzīves ceļā, bet nevaru iedot Tev savu gatavu sapakoto pieredzi.

Bet tas vairs manā plaukstā neesošais stafetes kociņš, ko tālāk nes un nesīsi Tu, Meitiņ, mani mudina meklēt veidu, kā man pašai dzīvot tālāk. Jo mainās tik daudz kas. Kopā ar dabas diktētajām hormonālajām izmaiņām ķermenī, it kā nobrūk visa iepriekšējā kārtība, kādā sevi kā sievieti pazinu līdz šim. Mana sievietes būtība ieiet jaunā kvalitātē – man reizē jāmeklē jaunais Es, jāatrod jauna identitāte, jo tie auglīgie 30 gadi ir godam nodzīvoti, un tagad ir sācies jauns posms, kurā ieeju pirmo reizi, bez pieredzes, vēl taustoties, lai saprastu, uzminētu, sajustu – KĀ.

Nē, manī nav panikas par aizejošo jaunību, es nevēlos ar nagiem ieķerties auglīgā ceļa galā esošo vārtu spraudziņā un izmisīgi turēties, lai tie neaizveras. Bet man tomēr jāmācās pieņemt sevi jaunajā statusā, situācijā, kad ar prātu visu saprotu, bet kontrolēt nespēju – jo fizisko un emocionālo pašsajūtu dominē būtiskās hormonālās izmaiņas.

Mūsu mūžam jauneklīgajā sabiedrībā vārdi Perimenopauze un Menopauze ir taboo jeb aizliegtais temats, par to neviens skaļi nerunā, it kā tā būtu slimība, jo novecot taču nav stilīgi. Bet es gribētu par to visu rakstīt vairāk, lai iedrošinātu un uzmundrinātu arī citas sievietes. Dzīvot ar un par sevi, nevis izmisīgi pretoties sievišķās dzīves dažādajiem posmiem, lai tā būtu pubertāte, ikmēneša cikls vai menopauze. Jo katram no šiem dzīves posmiem ir savs skaistums un sava sūtība. Bet par to visu citā reizē.

 

Ceļa vārdi sievišķībai

Ar šo vēstuli es aicinu Tevi svinēt sievišķību un turēt augstu tās latiņu. Es priecājos toreiz, ka man izdevās piedomāt un noorganizēt mūsu kopīgo sievišķīgo gājienu uz veikalu, lai Tev nopirktu jaunu skaistu veļu dienā, kad sapratām, ka beidzies Tavs meitenes laiks un ka arī Tevī mostas kas jaudīgs, kas ir dāvāts katrai sievietei. Mēs skaisti un simboliski šo priecīgo notikumu pasvinējām. Zini, ka mana mamma par to visu ar mani nerunāja, jo tā nebija pieņemts toreiz. Ticu, ka Tev izdosies vēl labāk un gudrāk atbalstīt savas meitas, kad tam būs īstais laiks.

Es nepavisam nebiju sagatavojusies arī tajā vakarā pāris gadus vēlāk, kad saulrietā man atzinies, ka Tevi un Tavu puisi saista kas vairāk par draudzību. Lai gan ar prieku vēroju plaukstam Tavu pirmo mīlestību, un mammas sirds jau visu juta, tajā vakarā nomurmulēju atbildei kaut ko muļķīgu, vēlāk ilgi domājot, ko un kā būtu varējusi skaisti pateikt un varbūt vēl skaistāk nosvinēt īsto sievietes laika sākumu Tavā dzīvē.

Tu esi ceļa sākumā. Un, Tev, Meitiņ, es no sirds novēlu iemīlēt un svinēt īpašās dienas mēnesī, vēl jo vairāk tad cienot un godinot sevī sievieti un sievišķību, jo daba tieši caur Tevi ir devusi iespēju ienākt pasaulē jaunai dzīvībai. Kad tam būs īstais laiks.

Līdzīgi es varētu runāt ar sievietēm ceļa otrā galā. Kad auglības vārtiņi veras ciet vai jau aizvērušies pavisam – sievietēm perimenopauzē vai menopauzes vecumā. Nevis sabiedrības pieprasījuma mūžīgās jaunības vārdā turpināt sevi uztjūnēt ar sintētiskām hormonu tabletēm, bet pieņemt un cienīt savu laiku, savu ķermeni, savu nekur nezūdošo sievišķību. Jo skaistākais laiks vēl priekšā. Arī mums.

Man prieks, ka ieklausies manī un netver pēc pretsāpju tabletes, kad liekas, – ir par grūtu. Katrs simptoms ķermenī cenšas mums kaut ko pateikt, lai tad mēs domājam, kā tam palīdzēt. Ko saka menstruāciju sāpes un krampji? Ķermenis lūdz atpūtu, uzmanību, svaigu gaisu, mieru, vairāk miega, siltuma, veselīgu ēdienu. Tik vienkārši. Es Tev novēlu cienīti sevi un sievieti sevī tik ļoti, lai Tu spētu šīs ķermeņa vajadzības sadzirdēt un likt tās pāri citām prioritātēm, pat ja tā būtu skola, darbs vai svarīga tikšanās. Iedot sev brīvību un tiesības veltīt šīs pāris dienas mēnesī sev, lai apstātos, ieklausītos, pagulētu, atpūstos, pameditētu, palasītu, pasapņotu, padomātu vai vienkārši – neko nedarītu. Jo tais dienās Tevī notiek brīnums, strādā daba, tīrot Tavu ķermeni, lai tas atjaunojies spētu ieņemt jaunu dzīvību. Kad tam būs īstais laiks.

Es Tev, Meitiņ, novēlu spēt nepakļauties konveijera tipa dzīvei un domāšanai, kurā sieviete tiek uztverta par tādu pat ierindas darba instrumentu, tikai svārkos (un pat to nevar garantēt), kurai tikpat mehāniski jāvar viss katru dienu, kā to sagaidām no vīriešiem. Es sapņoju par tādu pasauli un darba vidi, kurā sievietei būs tiesības izvēlēties savas 2 papildus brīvdienas mēnesī. Lai tajās viņa spētu atjaunoties, un pēc tam sev un citiem spētu dot vēl vairāk un pilnvērtīgāk. Kad pēc vīrišķajiem principiem dominējošā darba vide šo apjautīs, mēs būsim vienu soli tuvāk harmoniskākai un labākai pasaulei. Un es nebūt neesmu feministe (bet varbūt esmu?), bet rādu vienkāršu veidu, kā sievietes, vispirms pašas godinot sievišķo dabu sevī, dzīvojot AR to, nevis cenšoties to maskēt ar vienmēr visa varēšanas un izturēšanas lozungu (un Paracetamola tabletēm kabatā), tā radinot arī vīriešus respektēt un cienīt šo sievietes tik dabisko esību, mēs varam kļūt harmoniskākas un veselākas, tā radot pamatu veseliem bērniem nākotnē un līdzsvarotākai sabiedrībai.

Grāmatā, kas stāv uz mana naktsgaldiņa, atradu labu terminu „hormonal straitjacket”, ko varētu tulkot kā „hormonālais moku krekls”. Var uz to paskatīties arī tā. Jo tiešām sievietes dzīvi, emocijas un pašsajūtu lielā mērā dominē hormoni un to cikliskās izmaiņas. Taču es izvēlos svētīt savu sievišķo būtību tā vietā, lai ar to cīnītos vai redzētu to kā savu ierobežotāju. Ierobežojošs drīzāk ir vīrišķās domāšanas sabiedrības modelis, kas vēlas sievieti redzēt iespiestu noteiktos standartos un parametros – tik jaunu (vēlams mūžīgi), tik slaidu, pareizā izmēra apaļumiem īstajās vietās, tādiem matiem, vēlams auglīgu, vienmēr ierindā… Šis manā skatījumā ir īstais „moku krekls”, kurā mēs pašas paklausīgi cenšamies sevi iebāzt. Lai derētu, lai atbilstu sabiedrībā dominējošajām trafaretajām vīrišķajām gaidām.

Ne velti tieši menopauzi dēvē par sievietes otro pavasari. Jo beidzot, tikai laikā, kad sieviete jau ir izpildījusi dabas uzdoto radīšanas misiju, un viņas ikdienu vairs nenosaka tas, kurā cikla dienā viņa šobrīd ir, bet vīrišķi domājošā un uz jaunību ķertā sabiedrība viņu ātri vien nežēlīgi pastumj malā kā nolietotu preci, – tad viņa beidzot var būt sev pati, varbūt pirmo reizi visā savā apzinātajā dzīvē. Viņai vairs nevienam un nekam nav jāatbilst. Pamazām sirdī briest un dvēselē spārnus pleš līdz tam neizjusta brīvības sajūta, kas dod sievietei iespēju pāraugt citā, jaunā kvalitātē. Un dzīvot sev, nevienam neatskaitoties. Beidzot un pa īstam. Tieši tad sievietēm atveras otrā elpa, radošā čakra un iestājas otrais dzīves pavasaris. Tā runā. Es vēl esmu ceļā uz to, un patiesi ļoti gribu tur nokļūt. Bet es jau atkal aizrunājos…

 

Ceļa vārdi veselībai

Cik labi, Meitiņ, ka Tu esi tik saprātīga un pat neskaties hormonālo kontracepcijas tablešu un citu hormonus saturošo līdzekļu virzienā. Es tiešām nesaprotu tās jaunās sievietes, kas menstruācijas uzskata pa sodību vai apgrūtinājumu steidzīgajā dzīves ritmā. Un tad dara visu, lai mazinātu jeb minimizētu to svētību, ko daba sievietei paredzējusi. Priecāties, ka spēcīgo zāļu ietekmē asiņošana mazinās, ir vien reizi pusgadā vai izzūd pavisam? Ērti? Nekas netraucē baudīt dzīvi, visu paspēt? Varbūt. Līdz brīdim, kad šīs jaunās sievietes sāks uztraukties, kāpēc nepaliek stāvoklī. Kad tam būs pienācis laiks. Un tad atkal nāks „palīgā” medicīna ar mākslīgās apaugļošanas iespējām un ar visiem tās pavadošajiem riskiem un lielu varbūtību zaudēt vēl nedzimušo bērniņu kādu komplikāciju dēļ. Jo agrāk un vairāk medicīnisko manipulāciju tiek pielietots, jo lielāka iespējamība, ka vajadzēs vēl nākamo. Šo es iemācījos laikā, kad nēsāju Tevi zem sirds, toreiz lasot par dabiskām dzemdībām. Un to varu attiecināt arī uz grūtniecības plānošanas un pašas grūtniecības laiku. Un varbūt uz daudzām citām situācijām attiecībā uz veselību.

Tā, zini, ka Mamogrāfija, nav drošākā metode krūšu veselības pārbaudei.  Atsauces par to vairāk meklē te. Te vien īsi pieminu, ka mamogrāfija ir ļoti sāpīga,  sievietes organismam nedraudzīga, traumatiska diagnostikas tehnika, kas ar lielo pielietoto spiedienu spēj sašķaidīt labdabīgas cistas vai veidojumus krūtīs, kas ar laiku var tieši veicināt krūts vēža attīstību. Lai pēc tam tie paši ārsti lepni teiktu, ka, re, kā – viņi laicīgi diagnosticējuši agrīnā stadijā. Audzēju, kas tur varēja arī nebūt. Un tad ķeras pie dramatiskajām ārstniecības metodēm, kas nereti beidzas ar krūts vai abu krūšu noņemšanu. Bezemocionāli iemetot sievieti situācijā, kurā no jauna jāmācās sevi pieņemt pavisam citā veidolā. Zini, ka Termogrāfija ir daudz saudzīgāka diagnostikas metode, arī rūpēs par krūšu veselību. Vien manā rīcībā pagaidām nav informācijas, vai un kur Latvijā to var veikt. Atceries, ka pašas ikmēneša uzmanība uz krūšu veselību ir svarīga, lai laikus pamanītu, ja kas notiek ne tā, kā vajadzētu.

Par vakcīnām esam runājuši mājās daudz, tāpēc te šo sadaļu izlaidīšu.

 

Tu esi gudra

Mēs abas kopā ar Tevi franču valodā aizstāvējām disertāciju ķīmijā, jo tad jau otro mēnesi mēs bijām divi vienā. Tāpēc smaidot domāju, ka varbūt gudrība iedzimst gēnos:) Un dzīve rādīs, vai Tevī iedzimis arī spīts un krampis novest iesākto līdz galam. Jo toreiz tas bija mūsu kopējais varoņdarbs, ko paveicām, neskatoties uz slikto dūšu un nenormālo stresu. Bet par to līdz galam novešanu – tā domāju toreiz. Tagad – ir vērts vispirms paskatīties, vai siena, pa kuru rāpies augšā, ir pareizā.

Tu pati izvēlējies savu dzemdību datumu, lai iespītētu dakterei, kura bija gatava Tevi “piedzemdināt” viņai ērtā laikā. Un šī pozitīvā spītība, Tev noderējusi arī vēlāk dzīvē, un īstenībā tā ir viena no Tavām kvalitātēm. Tavs zemē spītīgi iecirstais bērnudārznieka zābaciņš ar devīzi „Gribu tagad!” toreiz deva iespēju gribēto arī dažreiz dabūt.  

Zināt, ko gribi, ir liela lieta. „Un gribēt vajag daudz”, mēdza teikt viens no maniem profesoriem, kad es vēl mācījos augstskolā, „jo, ja gribi daudz, vari dabūt neko, mazliet vai daudz. Ja gribi mazliet, vari dabūt neko vai mazliet. Bet ja negribi neko, tad neko arī nedabū.” Morāle – tikai gribot dzīvē daudz, daudz var arī sasniegt. Novēlu, lai Tu zini, ko gribi. Un uz to strādā.

Tavas veselības problēmas pirmajos pāris Tavas dzīves gados bija tas strupceļš, kurš mūs piespieda domāt, meklēt tālāk par antibiotiku paciņu, skaidri redzot, ka tās ne tikai nepalīdz, bet padara Tevi vēl vājāku un pret nākamo vīrusu vēl uzņēmīgāku. Drīz pienāca brīdis, kad ar tradicionālo medicīnu tālāk vairs nebija kur, un mūsu ģimenes ceļš pagriezās Homeopātijas un atbildības virzienā. Tā rezultātā toreiz austiņu sāpēm dotās antibiotikas bija pēdējās ķīmiskās zāles, ko esi saņēmusi. Kopš tā laika daudz gadu aiztecējuši, kuru gaitā bija prieks Tevi vērot augam veselu un priecīgu. Brīvu no diagnozēm, zālēm un smagām slimošanām. Ģimenes ārste pat sen vairs neatceras, kā Tu izskaties.

Gribu cerēt, ka visa šī Tava un mūsu ģimenes kopējā pieredze alternatīvajā veselības ceļā devusi Tev labu pamatu un pārliecību tālākajai dzīvei. Bet lielākais gandarījums man ir, ka arī savas studijas redzi jomā, kam tiešs sakars ar veselību. Turēšu par Tevi īkšķus! Galvenais, lai tas, ko mācīsies, Tevi patiesi aizrauj un rada pamatu tālākajiem soļiem Tavā izaugsmē! Un zini, ka arī es turpinu mācīties katru dienu.

Tu esi īpaša

Mans dzīves ceļojums pretim sev un sevis pieņemšanai ir garš, līkumains un neviegls. Tas vēl turpinās, un Tu esi lieciniece manām izaugsmes sāpēm. Ja kaut vienu mācību Tu no manas pieredzes spētu paņemt, tas varbūt Tev aiztaupītu daudzu maldu ceļu gadus. Atrast savas vērtības, apzināt savas dvēseles vajadzības, spēt par tām pastāvēt, neejot uz kompromisiem, nenolaižot savu vērtību latiņu par zemu. Tu esi vērtība jau tagad, un tāda biji jau piedzimstot. Tu esi īpaša. Jo nav otra tāda cilvēka visā pasaulē – ar Tavu izskatu, raksturu, sapņiem, dzīves aicinājumu un uzdevumu. Nevienā situācijā nenoliec sevi par zemu vai otršķirīgu. Par sevi un savām vērtībām vari pastāvēt tikai Tu pati. Tu esi neatkārtojama, ar tādu dzīves uzdevumu, kuru tikai Tu spēj paveikt. Lielajā Dieva plānā viss jau ir paredzēts. „Esi Tu pati, un pasaule Tev pielāgosies,” man māca Uguns skolā.

Es ar Tevi lepojos

Es negribu apturēt laiku, un nevēlos paildzināt kādu posmu dzīvē, lai savtīgā veidā Tevi sev paturētu ilgāk. Man ir jāļauj Tev iet un ziedēt savā dzīvē, un es esmu pārliecināta, ka Tu dzīvē paveiksi lielas lietas. Jo Tev ir tik laba sirds un gaiša dvēsele, gudrs prāts, neatlaidība un spēcīgs gribasspēks. Ar tādu komplektu nevar palikt zaudētājos. Un es zinu, ka es ar Tevi lepošos no sirds, vienmēr, kā lepojos jau tagad.

Zinu, ka neesmu Tev bijusi ideāla mamma, jo daudz ko būtu varējusi darīt citādi. Bet to jau saprotu pēc tam. Tā piemēram, pilnīgi noteikti es būtu gribējusi būt Tev priecīgāka mamma un spēt uzsvērt vairāk dzīves gaišo pusi. To gan varu teikt, ka katrā situācijā esmu darījusi labāko iespējamo savas pieredzes, zināšanu, sapratnes un varēšanas ietvaros. Kā katra mamma, katri vecāki. Un varbūt ar to ir pietiekami. Katram bērnam tieši sava mamma ir vienmēr vislabākā – ar šo esmu sevi vienmēr mierinājusi.

Un interesanti ir, ka beidzamajā laikā tieši Tu esi tā, kas vairāk mierina mani. Ir tik sirdssilti, ka varu Tev atklāties savās grūtībās un arī prieka brīžos, dodot mums iespēju sarunāties daudz dziļākā līmenī. Un Tavs redzējums un lietu un cilvēku attiecību sapratne savukārt atkal nomierina mani, jo zinu – ar Tevi viss būs kārtībā. Un man patīk, ka redzi un saproti – arī mana izaugsme un ceļš uz prieku joprojām turpinās.

Esi laimīga!

Šodien pienāktos Tev vēlēt – Daudz laimes dzimšanas dienā! Ja ar to vien pietiktu:) Pie savas laimes un foršās dzīves pašai vien būs Tev jāpiestrādā. Mūžīgās laimes noslēpumu vēl nevaru Tev atklāt, un nav jau arī tādas lielās vai mazās laimes. Ir mirkļi, kuros jūties labi. Un tie visbiežāk nav atkarīgi no ārējiem apstākļiem. Un šos mirkļus uzlasot kā pērlītes, vari pamazām veidot savas laimes krelles. Bet laimīgos brīžus noteikti var turēt kā atskaites punktus savas dzīves kvalitātei, kā ceļa stabiņus prieka svētītai un jēgpilnai dzīvei.

Mīlestība ir kaut kas, ko Tev tiešām novēlu. Un arī tas ir ceļš dzīves garumā, kur, maldoties pa daudziem sānceļiem beigās nonāc atpakaļ pie sevis – vienīgā cilvēka, uz kuru vari paļauties līdz galam un kurš Tevi nekad neatstās. Ja mīlestībā savijas divu cilvēku dzīves, zini, ka esi svētīta ar skaistāko un dziļāko šajā esībā.

Mana Saulīte, manu Meitiņ, es tik daudz vēl gribētu Tev pateikt, atcerēties, līdzpārdzīvot, uzrakstīt. Domas vijās brīvā plūsmā, īsi piešķindinot tikai pie dažiem Tavas dzīves mirkļiem. Bet šoreiz likšu punktu. Smaidot, ka savā ziņā daļu savas pieredzes no slavenās balti/rozā kastītes tomēr esmu Tev varējusi šeit izklāstīt. Zini, ka vienmēr pie manis vari nākt pēc vēl. Es būšu tepat. Tevi vienmēr bezgalīgi mīlot, bet tai pat laikā mācoties robežas, esot neuzbāzīgi līdzās… 

Mīlestībā,

Mamma

Dalīties.

Atstāt Ziņu