Vakar mammas bija galvenajā lomā. Kāda tika pārsteigta ar brokastīm gultā, kādai tika pasniegts bērna zīmēts apsveikums, kādu apciemoja pieaugušie bērni vai sasniedza bērnu zvans no tālienes. Mammām tika dāvāti ziedi, bučas, dāvanas, silti vārdi un labas domas. Teiksiet – kas gan var būt jaukāks par mammas prieku un aizkustinājumu saņemot no bērniem šādu uzmanību! Tomēr mums apkārt ir gana daudz mammu, kuras sev pievērsto uzmanību un pateicību nemaz neprot pieņemt un novērtēt, atstājot bērnu sirdīs skumjas un neizpratni.
|
Tevi varētu arī interesēt:
|
 ‘ES NEVARU BŪT LAIMĪGĀKA PAR SAVU MĀTI?!’ |
 AR MAMMĀM NE VIENMĒR IR VIEGLI… |
Daudz stāstu mēs jau mammai gribētu, bet viņa jau no mums neko nepieņem stāstu nācās lasīt arī mūsu nesen rīkotajā Māmiņdienai veltītajā konkursā, tāpēc lūdzām, lai šo situāciju komentē pārvērtējošā konsultante Elīna Brila:
“Jebkura mamma vispirms ir cilvēks ar savām vajadzībām un vēlmēm, ar savu personību un rakstura iezīmēm. Un, kā ikvienam no mums, arī mammai var būt grūtības ar pašvērtību. Savas iekšējās mazvērtības sajūtas ārēja izpausme diemžēl parasti metas vienā vai otrā grāvī. Ir mammas, kuras bieži dzirdam sakām: „Man jau neko nevajag! Nu, ko jūs tērējāties!..”, un ir mammas, kuras savu, visticamāk pirmdzimtajā ģimenē iegūto, mazvērtības sajūtu kompensē ar varas izpausmi dažādās verbālās un neverbālās formās ar nepārprotamu attieksmi: „Es tevi uzaudzināju! Kur ir tava pateicība? Es tev ziedoju savu dzīvi!”
Cilvēka pašvērtības sajūta veidojas no tā saucamā mantotā pamata jeb gēniem un līdzšinējās pieredzes, ko sastāda pirmatnējā uzticēšanās – mātei, ģimenei, sabiedrībai, pasaulei kopumā… Jau Alfrēds Ādlers individuālpsiholoģijas pirmsākumos apraksta mazvērtības sajūtu kā vienu no trim iedzimtajām pamatjūtām: „Būt cilvēkam nozīmē izjust savu nepietiekamību.” Tomēr tas nenozīmē mokošu, nepārtrauktu un obligātu sajūtu visa mūža garumā. Lai gan nepilnvērtības sajūta ir normāla un izplatīta, tā jau bērnam esot rosina kaut ko darīt, lai no tās atbrīvotos, tādējādi veicinot attīstību.
Man simpatizē vārds „ievainojums”, nevis trūkums vai nepilnība. Kurš no mums gan kādreiz nav ticis ievainots? Ar vārdiem, ar rīcību, ar tās trūkumu. Tā arī mammas, kuras pārāk zemu liecas visas pasaules priekšā vai tās, kuras skalda un valda – viņu pašvērtība var būt cieši saistīta ar seniem ievainojumiem, kuri nav sadziedēti. Konsultēšanas praksē vairākkārt esmu saskārusies ar stāstiem par mammām, kuras neprot piešķirt sev tiesības, dzīvojot mūžīgā upura lomā, un tādām, kuras joprojām kritizē un kontrolē savus jau pieaugušos bērnus. Tātad būtībā ir runa par gadījumiem, kad sākotnējā, tik ļoti dabiskā mazvērtības sajūta dzīves laikā ir tikusi veiksmīgi vai neveiksmīgi kompensēta, ir radušies mazvērtības kompleksi kā bezsatura baiļu kopums vai tā saucamais pārākuma komplekss. Kad un kā ir ievainota Tava mamma, ja nejūt savu svarīgumu vai gluži otrādi – tas ir pāri plūstošs?..”
