ūpju un raižu nomāktas sejas uz ielas, autobusā, veikalā nevienu vairs neizbrīna. Varbūt esi novērojusi, ka cenšoties izvairīties no šiem rūpju sagrautajiem cilvēkiem, tu vienkārši atsakies apmeklēt dažādus pasākumus, jo negribi arī sevi pārlieku saindēt ar šīm emocijām vai „raizēšanās dzīvesveidu”? Galvenais ir saprast, ka no bēdām, raizēm, sāpēm nevajag izvairīties, tomēr tajās nevajag ieslīgt.
Pirms iedziļināties raižu anatomijā, gribu padalīties ar anekdoti, ko pastāstīja aktrise un astroloģe Akvelīna Līvmane:
Lācītis Pūks mierīgi vadīja dienu, kad pēkšņi pie viņa atskrien sivēntiņš un izmisis saka: „Lācīt, lācīt! Kā tev iet?”
„Brīnišķīga diena,” lācītis lēnīgi atbild.
„Kā? Tu nezini, kas noticis? Nu, lidmašīna nokritusi!” satraucies aizgūtnēm saka sivēntiņš.
„Tiešām? Bet vispār brīnišķīga diena,” lācītis joprojām lēnīgi atbild.
„Nu, kā? Lidmašīna taču nokritusi! ” neizpratnē par Pūka reakciju ir sivēntiņš.
„Bet, vai es varu tajā visā kā līdzēt?” jautā lācītis.
„Nē, tu nevari līdzēt! Bet ir nokritusi lidmašīna! Ir notikusi traģēdija!” saka sivēntiņš.
„Nu, bet, ja es nevaru līdzēt, tad… šodien ir brīnišķīga diena,” atbild lācītis.
Šī anekdote lieliski parāda to, kā ikdienā mēs mēdzam satraukties par lietām, kas uz mums pat tieši neattiecas. Tomēr šāda raizēšanās par mazsvarīgām lietām no dienas uz dienu mūs pārvērš par raižu sagrauztiem, allaž negatīvo meklējošiem cilvēkiem.
Galvenā mācība, ko vajadzētu ielāgot, ir šāda – nevajag priekšlaicīgi domāt par to, ka šodien vai rīt ar tevi, kas atgadīsies vai neizdosies. Kā saka pasaulslavenā doktore Enna Vilsona Šefa, kuras grāmata „Noslēpums, kā iegūt bagātību, atrast mīlestību, uzveikt slimību un dzīvot laimīgi jeb meditācija tiem, kas raizējas” nupat ir tulkota un izdota latviešu valodā, enerģija iet tur, kur mūsu domas. Tādējādi, domājot par negatīvo, mēs to arī piesaistām. Tādējādi arī raizēšanās ir lūgšana par to, ko nevēlamies.
Velti laiku savām domām
Teiksiet, to ir vieglāk pateikt, nekā izdarīt. Tiesa! Tas prasa darbu ar sevi – pat ne darbu, bet laika veltīšanu sev, pārdomām. E.Vilsona Šefa atbrīvoties no raizēm iesaka meditējot. Nē, nē, tas nenozīmē, ka tev jākļūst par jogu. Gluži vienkārši ik dienas tev vajadzētu atrast laiku sev, lai pārdomātu kādu lietu, procesu tavā dzīvē. Tā doktore savā jaunākajā grāmatā dod domu graudus katrai dienai, par kuriem spriež gan pati, gan aicina aizdomāties arī lasītāju.
Piemēram, autore piedāvā domu: „Šodien ir tā rītdiena, par kuru jūs raizējāties vakar.” Nedaudz sarkastiski, vai ne? Un E.Vilsona Šefa apgalvo, ka rītdien būs tieši tāpat. Lūk, ko viņa raksta: „Mēs visiem spēkiem cenšamies radīt sev drošības ilūziju. Ja vien mums būtu pietiekami daudz… naudas, mantas, lietu, mīlestības, laimes, apdrošināšanas polišu, finanšu plānu, varas… vienalga, kā. Ja vien mums tā būtu pietiekami daudz, ar mums viss būtu kārtībā. Cik daudz no mūsu dzīves tiek veltīts šai ilūzijai? Tā vietā, lai censtos iegūt ārkārtīgi attīstītu prasmi apturēt savu dzīvi, mēs varētu iemācīties sadzīvot ar dzīvi un pasauli, kas pārveidojas.”
Autore uzskata: ja vien ik viens no mums reizi dienā kaut pāris minūtes aizdomātos par šādiem jautājumiem, jau būtu līdzēts. Tam piekrīt arī psihoterapeite Aina Poiša. Viņa gan uzsver, ka no raizēm nevajag tā mākslīgi izvairīties. „Raizes ir jāizdzīvo. Izvairīties no bēdām nav cilvēciski. Ir lietas, kas ir jāizbēdā, jāizskumst, jāizraizējas. Jautājums vienīgi, cik mēs to ilgi darām. Vai mēs dodam kādu dozu tam vai ieslīgstam tajā uz pārāk ilgu laiku un pazaudējam savus smieklus un prieku,” saka A.Poiša. Viņa saskata lielu daļu vainas tajā, ka cilvēki ir pārņemti ar raizēm, patērētājsabiedrības pamatprincipos. „Mēs sevi izdzenam, patērējam lietas, bet piemirstam sevī investēt – veltīt sev laiku, dot sev emocijas, domāt, meditēt,” viņa saka. Patlaban vērojams, ka cilvēki paši neapzināti sevī rada tukšuma sajūtu.
Seko reikī principiem
Lielā mērā šī E.Vilsonas Šefas piedāvātā meditācija sasaucas ar reikī filozofiju jeb dziedināšanu. Reikī pamatlicējs Mikao Usui ir izdalījis piecus pamatprincipus, kas cilvēkam jāievēro, ar domu, ka tie ir jāievēro tieši šodien. Reikī skolotāja Edīte Vēja katru no šiem principiem apraksta šādi:
Jau tagad es priecājos (nedusmojos). Nav iespējams vienlaicīgi priecāties un dusmoties. Prieks ir pozitīva enerģija. Tā nevar būt par daudz. Piepildot sevi ar prieku, tu sāc to izstarot un pievelc cilvēkus, kuri ļauj tavam priekam izpausties un vairoties. Pašās dusmās gan nav nekā slikta. Tā ir vienkārši pazīme, ka tu centies peldēt pret notikumu patieso plūdumu. Kad atnāk dusmas, saprātīgākais ir tās atzīt, pavērot un tādējādi atbrīvoties. Tikko tu pārstāsi sevi identificēt ar emociju, uguns noplaks. Ļoti labs veids, kā tikt galā ar dusmām un citām negatīvām, šķietami nekontrolējamām emocijām ir dinamiskā meditācija.
- Jau tagad es esmu mierīgs (neuztraucos). Mēs uztraucamies, kad gribam būt atsevišķi no vienotā veselā, no pasaules. Mēs uztraucamies, ka viss var notikt citādi, kā esam iedomājušies, ņemot vērā tikai paši savu labumu. Kā nemiera avots ir arī bailes no pārmaiņām, nedrošība par sevi. Mums ir nosliece citos cilvēkos redzēt nevis līdzgaitniekus, draugus un biedrus, bet gan sāncenšus un pat ienaidniekus. Bieži vien aizmirstas, ka Visums ir vienots un mēs esam tā daļiņas. Viss ir tevī pašā. Apkārtējais ir mūsu spogulis. Tu vari kaut ko mainīt, tikai mainoties pats. Mēs neko nesaņemam nepelnīti. Tas, kas notiek ar tevi ir tavu domu un rīcības materializācija. Tad, kad to pieņemam, atnāk miers.
- Jau tagad es pateicos par visu, ko saņemu. Labais un sliktais ir mūsu dzīves sastāvdaļas. Viss ir vajadzīgs un pateicības vērts. Gan tumsa, gan gaisma, gan rūgtais, gan saldais, pēriens un mīļi glāsti. Bieži vien gribas skatīties uz savu un citu cilvēku dzīvi no ļoti šaura skatu punkta, nezinot visu, neuzticoties momentam, nevēloties pieņemt to, ko dzīve piedāvā. Apzināti novērtējot visu, kas ap mums, vai tas ir mūsu partneris vai smalks zāles stiebriņš, mēs varam atrast savu vietu šai brīnišķīgajā dzīves pasakā.
- Jau tagad es uzcītīgi un godīgi strādāju. Šeit ir runa par to darbu, kuru neviens tavā vietā nevar izdarīt. Tas ir darbs ar sevi. Tev ir jāatrod laiku garīgai izaugsmei.
- Jau tagad es esmu labestīgs, mīlu visu. Paskaties uz pasauli ar mīlestību un pasaule ar mīlestību skatīsies uz tevi. Labestīga un mīloša attieksme pret visiem nozīmē, ka arī pats sevi tu tajā iekļauj. Piepildi ar labestību un mīlestību sevi un tev būs, ko dot citiem. Lai tava mīlestība uz sevi ir tik stipra, ka tu spēj piedot jebkuram pāri darītājam.
Vai arī tu mēdz raizēties par lietām, kuras tāpat nespēj ietekmēt vai spētu, ja vien domas virzītu pozitīvā gultnē? Paņem arī sev kaut ko no šīm gudrībām, jo būtu žēl, ja raizējoties mēs pavadītu ne stundas un dienas, bet veselus gadus un mūžus! Viss spēks slēpjas tavās domās!
