Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Kā datorspēles iederas bērna pasaulē

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Līdzīgi kā pasaulē, arī Latvijā arvien jaunāka paliek robeža, kad bērns iemācās pārvaldīt datoru vai video spēli. Tas pēc būtības nav ne labi, ne slikti, tas tikai raksturo mūsdienu zinātniski tehnisko progresu. Būtība vienmēr slēpjas saturā un mērķī – ar kādu nolūku bērna laiks tiek piepildīts ar virtuālo pasauli un kas tajā atrodas – teletūbiji vai monstri? Vai bērns apgūst kaut ko jaunu, piemēram, kustību koordināciju un šis ir labākais veids kā to iemācīties? Vai pieaugušie ir tik ļoti pārguruši, ka viņiem gribās klusumu – tāpēc bērnam tiek iedots zilā ekrāna knupis. Taču mēs jau zinām, ka no knupja paēdis nebūsi.

Zinātnieku uzskati par video spēļu ietekmi uz bērna  uzvedību atšķiras. Varētu teikt, ka nav viennozīmīga viedokļa, tomēr iezīmējas svarīga tendence: agresīvās spēles nav neitrālais materiāls. Ja vēlaties, agresīvās spēles var salīdzināt ar nazi. Parasti visi vecāki ar diezgan lielu uzmanību attiecas pret situācijām, kad bērni ņem rokās asus priekšmetus. Tieši tas pats ir ar videospēlēm, kuru pamatā ir vardarbīgas ainas vai darbības. Kāpēc Jūsu bērnam tas ir jāapgūst? Un kādēļ tieši tagad? Vai Jūs vadāt šo procesu? Vai Jūs varat ierobežot laiku, ko bērns pavada pie datora? Kā tieši Jūsu bērns reaģē?

“Maziem bērniem patīk atdarināt, bieži vien nesaprotot notiekošā jēgu: parādīsiet mazuļiem, ka kāds mēdās – viņi mēdīsies, parādīsiet – kā spēlēties ar lellēm, viņi – atkārtos, parādīsiet – kā sist viņi atkārtos šīs kustības.”

Skatīties uz bērna attīstību var dažādi. Bieži ir pieņemts iedalīt to vairākos posmos. Ja mēs runājam par vecumu līdz 3 gadiem, tad šis ir aktīvas pasaules izzināšanas posms un eksperimentēšana – bērni uzzina „kas lācītim vēderā”. Bērni šajā posmā uztver pasauli darbojoties ar to – aptaustot, apgraužot, aplaizot. Šajā posmā attīstās domāšana un runa. Pirmsskolas vecums – līdz sešu, septiņu gadu vecumam ir laiks, kad bērni mācās pārvaldīt savas emocijas, kad veidojās morālās normas un kad galvenā loma bērna dzīvē ir spēlei – caur to bērns šajā vecumposmā iepazīst pasauli. Līdz 11 gadu vecumam savukārt aktīvi veidojas mūsu pašvērtējums, attīstās patstāvība, gribas spēks.

Maziem bērniem patīk atdarināt, bieži vien nesaprotot notiekošā jēgu: parādīsiet mazuļiem, ka kāds mēdās – viņi mēdīsies, parādīsiet – kā spēlēties ar lellēm, viņi – atkārtos, parādīsiet – kā sist viņi atkārtos šīs kustības. Jautājums ir – kāpēc Jūs to rādāt? Lai izglītotu savu mazuli? Parādītu viņam kā funkcionē pasaule? Bet varbūt vienkārši – lai aizpildītu viņa laiku ar kaut ko.

Diemžēl ir situācijas, kad bērnam hroniski pietrūkst atbalstoša un uzmanoša pieaugušā. Bērns aug, kā mēdz teikt, pats par sevi. Tas ir visbīstamākais. Bērni, kuri jūtas vientuļi, atstumti, izmantoti, pazemoti, vienā brīdi var pārtapt par nikniem, dusmu un naida pārpildītiem bērniem, kuriem datora vai video spēle parāda visprimitīvāko un vienkāršāko veidu, kā tikt galā ar visiem grūtiem pārdzīvojumiem, tas ir, iznīcināt pāridarītājus. Ļoti bieži bērni, kuri īsteno video spēļu agresiju dzīvē ir dziļi nelaimīgi. Viņi savu iekšējo katastrofu pārvērš ārējā nelaimē. Bieži vien tas ir izkropļots kliedziens pēc palīdzības.

“Bērni mācās dzīvot. Viņi nezina, ka ciets ir ciets un tas galīgi nav tas pats, kas šķidrs, viņi nezina, kas ir slikts, kas ir labs, viņi nezina, kas ir vardarbība un kas ir sadarbība. Mēs pieaugušie viņiem to iemācām.”

Jo mazāks bērns, jo mazāk viņš domā par pasauli, viņš to jūt. Jo lielāks bērns aug, jo vairāk skolas gadu aiz muguras, jo vairāk viņš līdzinās pieaugušajam – būtnei, kura spēj rīkoties apzināti. Bērni atšķiras pēc temperamenta, bērni atšķiras pēc dotībām, bet visiem bērniem ir viena vienojošā pazīme – viņi mācās dzīvot, viņi to neprot darīt. Viņi nezina, ka ciets ir ciets un tas galīgi nav tas pats, kas šķidrs, viņi nezina, kas ir slikts, kas ir labs, viņi nezina, kas ir vardarbība un kas ir sadarbība. Mēs pieaugušie viņiem to iemācām – ar savu piemēru vai to izdara spēle, ja mēs izvēlamies nepamanīt, ko bērns dara skatoties ekrānā. Svarīgāk bērnus ir iesaistīt viņa personību attīstošās spēlēs – tās var būt reālās vai virtuālās rotaļas.  Svarīgi mācīt bērnu tikt galā ar grūtām emocijām, kuras neizbēgami mūs katru apmeklē, mācīt izpaust un aizstāvēt sevi.

Es iesaku 5 soļus, kā pasargāt bērnus no datora vai video spēļu negatīvās ietekmes:

1. No sākuma izspēlējiet spēli paši, nepaļaujaties uz nostāstiem un aprakstiem. Ziniet saturu un tad izlemiet vai šī spēle ir piemērots izklaides veids Jūsu bērnam.
2. Nosakiet precīzu laiku video vai datora spēlēm (cik reizes dienā un cikos). Novērojiet kas notiek ar Jūsu bērnu – viņš nomierinās, uztraucas paliek nevaldāms?
3. Skaidrojiet, skaidrojiet, skaidrojiet. Ja nepieciešams 500 reizes vienu un to pašu – par to, kas ir droši, kas nav droši internetā, par to, kādā veidā nogurst mūsu acis, kā tās ir uzbūvētas, par to kā veido datora spēles, par visu.
4. Atrodiet drošu veidu, kur Jūsu bērns var izlādēt „smagās” emocijas (dusmas, bailes u.c.). Parasti palīdz dažādi sporta veidi un aktīvas rotaļas.
5. Pavadiet kopā ar bērnu „pilno” laiku. Esiet uzmanīgi pret viņa pārdzīvojumiem, pat ja tie liekas Jums nebūtiski, pārspriediet kā rīkoties dažādās situācijās. Rādiet kā būt stipram, kā būt godīgam, kā būt priecīgam un bērns to mācīsies no Jums, nevis no datora „pilnā laika” auklītēm.

Dalīties.

Atstāt Ziņu