Vārda dienu svin: Sabīne, Sarma, Klaudijs

Jo izlutinātāks bērns, jo nelaimīgāks

Pinterest LinkedIn Tumblr +

ie bija manas meitas otrie Ziemassvētki, kad es ļoti uzskatāmi pārliecinājos par bērnu vēlmju nepiesātināmību. Saņēmusi kādas četras, piecas dāvanas, viņa tās vienu pēc otras ātri atplēsa, aplūkoja un nolika malā, prasot – Vēl! Gribu vēl dāvanu! Vakars, kuram vajadzēja būt prieka pilnam, izvērtās par čīkstēšanas, niķošanās un strīdēšanās maratonu. Jo gribējās vēl vienu konfekti, vēl vienu šokolādes olu un tieši to dāvanu, ko sāņema māsīca, nevis tās, kas pašai čupā sakrautas. “Lāča pakalpojums,” tā mēs ar māsu saucam lietas, ko esam saviem bērniem sagādājušas labu gribot, bet gala rezultātā tās tikai sagandējušas dienu. Šādus “lāča pakalpojumus” vecāki saviem bērniem sarūpē regulāri.

Ar vēlmi iepriecināt, padarīt laimīgu, mēs bieži vien savu bērnu patiesībā padaram tieši nelaimīgāku, jeb kā amerikānietei Pamelai Drakermenai viņas grāmatā “Bērnu audzināšana franču gaumē”atklāj kāda franču mamma – jo izlutinātāks bērns, jo nelaimīgāks. Šajā grāmatā vēlreiz guvu apstiprinājumu tam, ko esmu gan lasījusi citos bērnu audzināšanas ekspertu darbos, gan secinājusi pašas vērojumos un pieredzē: bērnam ir jājūt striktas robežas un dažreiz labākais, ko vari sava bērna labā izdarīt, ir pateikt viņam – nē.

Vēlmju nebeidzamie plūdi
Šķiet, visuzskatāmāk bērnu vēlmju nepiesātināmību un vecāku kļūdas var redzēt tieši iepērkoties. Es domāju katrs no mums reiz veikalā ir redzējis ainu ar histērijā uz grīdas guļošu un kliedzošu bērnu.

“Vai zināt vienkāršāku veidu, kā padarīt savu bērnu nelaimīgu? Pieradiniet viņu dabūt it visu, ko tas kāro. Tā kā viņa vēlmes nemitīgi vairojas, jo tās tik viegli piepildās, agri vai vēlu bezspēcība jūs piespiedīs, par spīti sev, tās noraidīt. Un šis nepierastais atteikums viņam radīs daudz lielākas mokas nekā pierastie ikdienas ierobežojumi,” šajā citātā P.Drakermena savā grāmatā atsaucas uz franču filozofu Žanu Žaku Ruso.

Un,manuprāt, mūsdienu sabiedrībā, kad pat pieaugušajiem veikalā ir grūti atcerēties, pēc kā tie atnākuši, jo krāsainie, vilinošie iepakojumi uzrunā no visiem plauktiem un stūriem, bērniem ir jo īpaši grūti apvaldīt savas vēlmes. Jo, ja bieži tiek atļauts viss, arī gribas visu, un kā lai izvēlas? Kā lai nejūtas nelaimīgs šādā situācijā?

“Ja nebūs robežu, bērnus nomāks viņu pašu vēlmes. Cilvēka raksturs no dabas nepazīst robežu. Franču vecāki uzsver rāmja nozīmīgumu, jo viņi zina, ka bērnus uzveiks viņu instinkti, ja nebūs robežu. Dusmu lēkme rodas tad, kad bērnu ir pārņēmušas viņa paša vēlmes un viņš nezina, kā sevi apturēt.”

Šo rāmi vai robežas nosaka katra ģimene. Tās ir lietas, kas katrā ģimenē vienkārši ir teju negrozāmas (piemēram, mēs nenašķējamies pirms ēdienreizēm, pirms gulētiešanas iztīram zobus utt.)  Taču pārējais šī rāmja ietvaros ir elastīgs un bērns tajā var justies brīvs. Tā ir brīvība un drošība vienlaikus, jo bērns skaidri zina – man ir tiesības lūgt, bet vecākiem būs galavārds. Kādēļ drošība? Jo bērnam ir nepieciešams just, ka vecāki par viņu rūpējas, ka dzīvē ir zināma kārtība. Mazi bērni jūtas drošāki un laimīgāki, ja viņu dzīvē ir šī zināmā kārtība un robežas. Man patika, kā Ronija Džeja savā grāmatā salīdzināja – dot bērnam brīvu vaļu un atļaut darīt visu, ko viņš vēlas, ir tāpat kā cilvēkam, kurš nav studējis medicīnu, uzticēt veikt ķirurģisku operāciju. Kā tu justos, ja tevi nostādītu pie operāciju galda un ļautu pašam tikt galā ar uzdevumu? Stress, bailes, nedrošība – tās būtu emocijas, kas rastos. Tāpat jūtoties bērni, kas nav gatavi uzņemties atbildību par sevi un savu veselību, bet vecāki aiz pārprastas mīlestības viņiem to uzgrūž, atļaujot/ piekrītot darīt visu, kas bērnam ienāk prātā.

“Ja bērnam tiek dotas pārāk lielas izvēles iespējas, viņš pārāk ātri nonāk pieaugušo kārtā. Viens no lielākajiem pieaugušo stresa izraisītājiem ir pārāk daudzās iespējas. Pajautājot mazam bērnam bez aplinkiem, ko viņš vēlas, uz viņu tiek izdarīts pārāk liels spiediens. Lielāka brīvība un atbildība rada vairāk uztraukumu, ja mēs neesam tam gatavi. Bērni, kas jaunāki par deviņiem gadiem, nav tam gatavi, viņiem nepieciešami stingri vecāki, kuri zina, kas ir labākais bērnam, tomēr atsaucīgi uzzināt viņu vēlmes. Iepazinušies ar bērnu vēlmēm, vecāki var izlemt, vai nu mainīt savu nostāju, vai saglabāt. Jebkurā gadījumā vecākiem ir noteicošais vārds.”– tā savā grāmatā “Bērni ir no debesīm” raksta Džons Grejs.

Iemācīt gaidīt
“Bērni ir no debesīm” ir grāmata, kas atvērusi acis daudziem vecākiem. Noliedzot pārlieku stingrās audzināšanas metodes, ar kurām paši uzauguši (pērieni un kliegšana) daudzi vecāki “iekrīt” otrā galējībā, ko sauc par maigo audzināšanu. Džons Grejs savukārt piedāvā zelta vidusceļu -pozitīvās audzināšanas principus. Pieci pozitīvās audzināšanas pamatprincipi ir:
Tu vari būt atšķirīgs.
Tu vari kļūdīties.
Tu vari paust negatīvas emocijas.
Tu vari gribēt vēl.
Tu vari teikt “nē”, tomēr noteicošais vārds ir mammai un tētim.

Bērni droši var lūgt vēl. Vecākiem ir jāparūpējas par to, lai bērni jūt un zina, ka viņi par to netiks kaunināti (Kāds tu negausis! Gribulītis!), bet lai viņi saprot arī to, ka ne vienmēr dabūs to, ko lūdz un lai ir spējīgi pieņemt atteikumu.

“Kad bērniem ir ļauts gribēt vairāk, viņi vienmēr gribēs vairāk. Reizēm liekas, ka nekādi nav iespējams viņus aplaimot. Tā ir augšanas normāla izpausme. Lai apzinātos savas iekšējās spējas būt laimīgiem, bērniem dažkārt ir nepieciešams just, ka viņi nevar dabūt visu, ko grib. (..) lai bērni būtu laimīgi, viņiem jāapgūst viena no lielākajām dzīves mākslām – pacietība gaidīt gandarījumu.”

Atceros, kā bērnībā, gatavojoties dzimšanas dienas svinībām, ar mammu kopā klājām galdu, bet našķēties varējām vien tad, kad ieradās ciemiņi, proti, visi kopā. Savukārt vasarās ļoti dīcām saviem vecākiem braucienus uz jūru. Tie bija reti, jo mums bija dārzs un tur darbu atliku likām. Taču, kad devāmies uz jūru, ah, kas tā bija par laimes sajūtu! Sajust gandarījumu un prieku par kaut ko var tikai tad, ja tev ir nācies to gaidīt.
Iemācīt bērniem gaidīt gandarījumu – tā ir ļoti būtiska prasme, kas veidos viņa nākotni. Kā grāmatā “Bērni ir no debesīm” norāda Dž.Grejs:

“Daudzos pētījumos pierādījies, ka bērni, kas spēj pacietīgi gaidīt gandarījumu, ir daudz veiksmīgāki dzīvē. Lai to saprastu, nemaz nav vajadzīgi pētījumi. Paveroties apkārt, jūs pārliecināsities, ka panākumus gūst tie, kas pacietīgi virzās uz savu mērķi. Viņi nemet plinti krūmos, ja nedabū uzreiz to, ko vēlas; viņi nezaudē saskarsmi ar savām vēlmēm un nenoliedz tās. Viņi atsperas pret šķēršļiem un turpina cīnīties ar jaunu sparu un entuziasmu. Spēja gaidīt gandarījumu ir arī spēja būt laimīgam un apmierinātam pat tad, ja mums nav viss, ko vēlamies.”

Tajā Ziemassvētku vakarā, par kuru es sākumā stāstīju, es atskārtu, ka meitai dāvanas nesagādā prieku, jo to ir par daudz, turklāt pārāk bieži mēs vecāki paši viņai iegādājamies rotaļlietas. Paši bijām vainīgi – paši bijām viņu pieradinājuši regulāri dabūt jaunu mantu.

“Bērni vienmēr liek vecākiem manīt, kad tiek dots pārāk daudz, – viņi kļūst paģēroši un nenovērtē to, kas viņiem ir. Kad jūs dodat kaut ko un viņi grib vēl, jo viņiem ir par maz, parasti tas liecina,ka dodat par daudz,” savā grāmatā rezumā Džons Grejs.

Varbūt jūs teiksiet – tās taču ir tikai mantas, lai jau bērnam tiek prieks par jaunu lellīti, mašīnīti vai kārtējo šokolādes olā atrasto ķiņķēziņu. Es jūs pilnībā saprotu. Man kā mammai pašai katru reizi, ieejot veikalā, rodas jautājums: un ko lai nopērku meitiņai? Ar ko viņu iepriecināt?

Un tad nākas sev pārjautāt – vai tiešām vajag? Vai es gribu bērnu iepriecināt ar saldumiem un mantām? Jā, es viņu mīlu un gribu viņu iepriecināt, bet varbūt to varu izdarīt citādi. Piemēram, mana meita ir sajūsmā par mūsu kopīgajiem loto spēlēšanas vakariem, viņa staro, kad kopā ar viņu spēlēju lomu spēles, kad tētis ceļ Lego mājas, kad kopā griežam un līmējam kolāžas, cepam cepumus, kad viņai ļauts plunčāties vannā līdz ūdens atdzisis un pirkstu āda sačokurojusies…šķiet, katra mamma varētu izveidot garu sarakstu ar lietām, kas iepriecina viņas bērnu vēl vairāk nekā jauna manta vai konfekšu paka.

Man ir sajūta – ja mazotnē bērns neiemācīsies priecāties par lietām, kas viņam jau pieder, vai pieaudzis viņš spēs novērtēt, piemēram, savas attiecības, ģimeni, draugus, darbu utt.? Varbūt, pieradis meklēt gandarījumu, visu laiku iegūstot ko jaunu, viņš nespēs apstāties pie kaut kā viena un tikai meklēs, meklēs un meklēs. Ja mēs iemācīsim, ka laimes sajūta viegli nāk, bet tikpat ātri gaist, kā lai viņš pieaudzis spēj to atrast?

Un tomēr es gribu noslēgumā teikt – lutiniet savus bērnus! Lutiniet ar kopīgiem izbraucieniem pie dabas, kopīgiem piknikiem, kopīgu velobraucienu, kopīgām galda spēlēm, kopīgu grāmatu lasīšanu – jā, lutiniet ar kopīgi piedzīvotiem skaistiem mirkļiem. Nevis “uzpirksim” ar šokolādes tāfelīti vai jaunu, spīdīgu rotaļlietu. To nenāktu par ļaunu pamācīties arī mums pašiem vecākiem – gūt gandarījumu no piedzīvojumiem un kopābūšanas.

 

Iedvesmojošas grāmatas vecākiem, kurās smelties padomus:

Dalīties.

12 komentārs

  1. Atslēga ir pavisam vienkārša – dodiet saviem bērniem 2 x mazāk naudas un DĀVĀJIET 2X VAIRĀK LAIKA.

  2. Līga Ozoliņa on

    Kā jau rakstīju Facebook, vienmēr patiesi priecājos par vecākiem, kuriem dabiski izdodas veidot veiksmīgas, abpusēji saprotošas un iejūtīgas attiecības ar bērniem. Pati vēl mācos reizi pa reizei nebūt pārāk aizliedzoša vai gluži pretēji – uzpērkoša…

  3. Gudri ir tie vecāki, kas to sapratuši, jo vislielākā drošība bērnam jebkurā vecumā ir ( lai cik paradoksāli tas neskanētu) robežas. Jo tālāk šīs robežas sniedzas, jo bērns ir nedrošāks.

  4. Viss ir ljoti pareizi, bet to jámáca jaunajiem vecákiem. Kádreiz, apméram 60g atpakalj bérni spéléjás ar lupatu lellém. Tagad vél nemák nostávét, bet spéléjás ar datoru!!! Kur te ir vecáku práts? Skolá bérns negrib bút nabadzígáks ká citi, bet vecáki negrib to parádít un tá nu rodás párlutinás'ana. Bérniem nav citu vértíbu- tikai materiálás!

  5. Dāvanas laikam neaprobežojas tikai ar materiālajiem labumiem, arī smaids un mīļš vārds vai kopā pavadīts laiks ir dāvana… vai nevar būt,ka veikalā nopirkt dāvanu un to uzdāvināt ir vieglāk(vēl jo vairak ,ja priekšā stav dāvanu kaudze) neka ieplānot, saorganizēt un pavadīt laiku kopā ar savu bērnu ir grūtāk iedodamā dāvana. Šeit laikam dāvanu daudzums nav svarīgs, galvenais tai jābūt no sirds un tad tā būs mīļa un kārota jūsu bērnam.

  6. Ja raksta ievadā būtu par 5gadnieku, es saprastu, bet nē – par divgadnieku! Mīļie vecāki, lūdzu atslābstiet, nekariniet saviem bērniem birkas "izlutināts" – "neizlutināts", vērtējiet viņu rīcību atbilstoši vecumam un attīstības stadijai! <br><br>Franču audzināšana gan nav nekāds labais piemērs no kā mācīties.

  7. Man šķiet tas viss ir tik individuāli. Un katrs jau spriež pēc savas mērauklas. Katram "izlutinātības" pazīme var šķist kaut kas pilnīgi atšķirīgs.

  8. Es bērnībā ravēju bietes. Nu, ne jau divos gados, protams. Tagad mani par to vecākiem droši vien atņemtu. 😀 Par to, ka bērns strādā, nevis histērijā vārtās pa veikala grīdu.

Atstāt Ziņu