Vārda dienu svin: Guntra, Ginters, Marianna

EMDR. Metode, kā slikto un sāpīgo pieredzi pārvērst atmiņu failos

Pinterest LinkedIn Tumblr +

ēs tik dažādi uztveram un reaģējam uz vienām un tām pašām lietām, tāpēc arī nav jābrīnās, ka sastopoties dzīvē ar pēkšņām un nepatīkamām situācijām, kāds var noreaģēt ārkārtīgi spēcīgi, kamēr kāds cits pēc notikušā tikai noskurināsies un dosies tālāk. Bieži ir dzirdēts par to, ka piedzīvota avārija, smaga trauma, šķiršanās, neveiksmīga uzstāšanās vai zādzība tik spēcīgi iespiedusies apziņā, ka cilvēks pat pēc ilgāka laika nespēj tikt tai pāri. Tā ik reizi tikai iedomājoties, ka būs jābrauc ar mašīnu, pārņem satraukums, nevari saņemties uzkāpt uz slēpēm vai slidām, jo bērnībā taču nokriti un salauzi kāju, nevari mierīgi iziet uz ielas tumšā laikā, jo tevi tumšā šķērsieliņā apzaga, pirms kārtējās uzstāšanās pat neliela pazīstamu cilvēku pulciņa priekšā tevi pārņem panika, jo reiz skolas laikā pagalam stulbi izgāzies, jo sajauci tekstu Ziemassvētku koncerta laikā…

Lai arī mums var šķist, ka ar to jāsamierinās, jo bailēm taču ir objektīvs iemesls, tomēr patiesībā tas signalizē, ka smadzenēs šis notikums ir „uzkāries”. Izrādās, tikt pāri notikušajam var gaužām vienkārši – ar acu kustībām. Kā? Par to saruna ar psihoterapeiti Mariju Ābeltiņu, kura praktizē EMDR (Eye Movement Desensitization and Reprocessing) metodi jeb desensibilizāciju un traumu pārstrādi ar acu kustībām.

– Pastāsti, lūdzu, kāda ir acīm saikne ar mūsu atmiņām?
Tad, kad ar mums notiek kaut kādas nepatīkamas lietas (visbiežāk, traumatiska pieredze), pēc būtības mēs sastingstam. Un, kad mēs sastingstam, informācija starp smadzeņu puslodēm nesavienojas tā, kā vajadzētu. Informācija burtiski uzkaras. Tā neintegrējas, paliek sašķelta, tāpēc nāk prātā atkal un atkal un traucē ikdienu, tādā veidā ziņojot, ka grib integrēties. Lai tas notiktu un informācija nonāktu atmiņu plauktos, var palīdzēt acis, jo, tās kustinot, iespējams tīri fizioloģiski iedarbināt abas smadzeņu puslodes, lai tās pārstrādātu šo traumatisko pieredzi. Tas arī ir pamatā EMDR metodei.


Kad ar mums notiek nepatīkamas lietas,

mēs sastingstam. Un, kad tas notiek,
informācija starp smadzeņu puslodēm
nesavienojas tā,
kā vajadzētu.
Informācija burtiski uzkaras. 

– Tātad vienkāršoti runājot EMDR mērķis ir panākt, ka smadzenes sāk strādāt?
Jā, mērķis ir stimulēt vienu un otru smadzeņu puslodi. Profesionālajā terminoloģijā to sauc par bifokālo stimulēšanu. Tāpēc acis ir jākustina uz vienu un otru pusi.  Tomēr metodes pamatā ir arī otra ideja. Proti, paralēli acu kustībām, cilvēks vienlaikus atceras nepatīkamo gadījumu vai sajūtas, kas ar to saistās, un vienlaicīgi pievērš uzmanību arī tam, kas notiek šeit un tagad.

– Kāpēc tas ir nepieciešams?
Kā jau teicu, traumatiskiem pārdzīvojumiem ir tendence iestrēgt, tādējādi tie turpina atspoguļoties mūsu ikdienas dzīvē, lai gan tie jau sen ir beigušies. Kaut kas slikts varēja notikt n-tos gadus atpakaļ, bet cilvēks joprojām tam nevar tikt pāri. Nu, piemēram, auto avārija ir notikusi pirms desmit gadiem, bet cilvēkam arvien ir bail piesēsties pie stūres. Kad viņš to dara, viņš, iespējams, redz notikušā ainu vizualizāciju acu priekšā, viņu pārņem vienkārši nepatīkama sajūta vai pat panika. Tas patiešām var būtiski traucēt ikdienas dzīvi.
Ar autoavārijām ir vēl tāda interesanta lieta, ka cilvēki pēc notikušā var piesēsties pie stūres, taču nebrauc noteiktus maršrutus, lai izvairītos no notikuma vietas. Arī tas apgrūtina dzīvi, jo avārijas visbiežāk notiek krustojumos, uz centrālajiem ceļiem. EMDR ideja ir ļaut smadzenēm šos notikumu iepakot „atmiņas” kastītē, kad uz notikušo ir reakcija – jā, tas ir bijis, es to atceros, bet tas man netraucē dzīvot šeit un tagad.

– Kādas vēl ir biežākās situācijas, kuras cilvēki vēlas risināt ar EMDR palīdzību?
Šādas traumatiskās pieredzes var dot arī šķiršanās, piedzīvotas dabas stihijas, nelaimes. Var atnākt kara veterāns vai militārists, kuru nomoka, piemēram, murgi ar sprāgstošām mīnām. Var atnākt cilvēks, kuram jāiet uz darba interviju, bet viņš saka, ka ir burtiski paralizēts, jo ir sajūta, ka nepārvarēs stresu.
Interesanti, ka traumatiska pieredze var tikt nodota arī starp paaudzēm. Dažkārt kaut kas var būt noticis dzimtā, kas mūs tiešā veidā nav skāris, tomēr tas ļoti dzīvi dzīvo dzimtas ietvaros – stāstos, atmiņās, tajā kā reaģējam uz noteiktām situācijām un informāciju, kādus ziņojumus nododam tālāk. Piemēram, šobrīd aktuāls ir jautājums par ģeopolitisko situāciju pasaulē un arī Latvijā, daudzos tas aktualizē sajūtas, kas ir bijušas vecvecākiem vai vecākiem. Ir dzimtas, kur tas ir integrēts un izrunāts un kur tas netraucē tikt galā ar ikdienu, neliek baidīties no apkārtējās pasaules, bet ir dzimtas, kurās stāsti par karu un izsūtījumu ir palikuši kā smagums un bieds. Ja kādam tas traucē, tad ar šo metodi var strādāt arī ar šādām dzimtas traumatiskajām pieredzēm, lai tās neietekmē tieši tevi.

EMDR palīdz galvā uzvarēt tam,
kas notiek šobrīd,
nevis mūsu fantāzijai par to,
kas vēl tikai notiks.

– Vai šī metode var palīdzēt arī citos gadījumos?
Jā, ar to var strādāt arī ar mūsu fantāzijām. Proti, mēs dažkārt baidāmies no tā, ko nezinām un kas vēl tikai notiks. Galvā uzrakstām baisus scenārijus, kā mēs izgāzīsimies, kā mums nesanāks, kā mūs izsmies. Šīs fantāzijas dažkārt ir tik spēcīgas, ka  mūsu ķermenis kā labticīgs radījums jau sāk domāt, ka tas viss jau notiek, un sirsniņa daudzās, galva reibst un tā tālāk. Šādos gadījumos EMDR palīdz galvā uzvarēt tam, kas notiek šobrīd, nevis mūsu fantāzijai par to, kas vēl tikai notiks. Pavasarī, kad bija eksāmenu laiks, praktizēju šo metodi ar studentiem, lai viņi nomierinātos un spētu savākties. Rezultāti bija ļoti labi. Ne velti šo metodi praktizē arī mākslinieki un spotisti. Kā jau zināms, sacensībās parasti uzvar tas, kas vislabāk nomierinās un spēj savākties, jo visi, kas nokļūst, piemēram, Olimpiskajās spēlēs, tīri teorētiski ir medaļas cienīgi.

– Kā tas viss notiek praktiski – kā norit EMDR seanss?
Viena šāda sesija aizņem vidēji pusotru stundu, no kuras pats darbs aizņem aptuveni stundu. EMDR sesija no ierastās psihoterapijas sesijas atšķiras ar to, ka runāšana ir galvenokārt sākumā, kad psihoterapeits izstāsta, kā viss notiks. Pēc tam tiek veikti relaksācijas vingrojumi un sākas seanss, kas notiek diezgan lielā klusumā. Pacients iedomājas vai iztēlojas negatīvā notikuma vizītkarti – tā var būt skaņa, otras mašīnas gaismas īsi pirms sadursmes, kāds vārds u.c. Terapeits tikmēr, ievērojot metodiku, kad, kas un kā jādara, veic regulāru rokas  kustību, kurai pacients ar acīm seko.  Tālākais jau ir process, kur kaut ko apzinās, kaut ko – nē. Lai arī cilvēkiem apziņa visu laiku saglabājas (tā nav hipnoze – red.), mēs ne vienmēr varam izskaidrot, kāpēc mums ienāca prātā tāda vai cita ainiņa. Jo tad, kad acis seko terapeita rokas kustībai, prātā var ienāk visādas domas, visādas ainas un var rasties dažādas emocionālās reakcijas. Tās vienkārši ir jāpieņem tādas, kādas tās ir. Tas, kas tiks redzēts vai sajusts, nav obligāti jāstāsta terapeitam.

– Vai esence ir tajā, kādā ritmā tiek kustinātas acis?
Nē, ritmam nav noteicoša loma, nozīme ir tam, ka acīm ir pārmaiņu kustība no vienas uz otru pusi.

– Vai tas nozīmē, ka pietiks tikai, ka es mājas apstākļos sākšu kustināt acis no vienas puses uz otru, vai tomēr svarīgi ir, ka to dara speciālista uzraudzībā?

Tas ir kā process, kurā brūce pārvēršas par rētu: 
redzot rētu, mēs, protams, atceramies to, 
kā to ieguvām, tomēr pieskaroties tā vairs nesāp.

Tā leģenda ir tāda, ka astoņdesmito gadu izskaņā metodes radītāja Frensina Šapiro esot gājusi pa parku un pamanījusi, ka tad, kad viņa kustina acis šurpu turpu, viņas garastāvoklis uzlabojas un nepatīkamās domas izzūd. Ja spriež pēc tā, tad arī mēs paši varam to praktizēt. Mums arī mācību procesā rādīja, ka pats sevi var stimulēt, piemēram, uzsitot sev pamīšus uz pleciem. Tomēr, lai tam būtu prohoterapeitisks efekts, nepietiek tikai ar šo darīšanu, svarīga ir arī koncentrēšanās uz to, kas mūs satrauc. Tādējādi acu kustībām tiek pieslēgts arī prāts un jūtas, un seansa laikā mēs visu laiku mēģinām saprast un pārbaudīt, kas notiek visos trīs līmeņos.

– Vai ir iespējams panākt pretēju efektu, piemēram, ja cilvēks nesakoncentrējas vai arī pilda norādījumus neprecīzi?
Neesmu dzirdējusi un lasījusi, ka kādam paliktu sliktāk, iespējams, var neiegūt nekādu efektu. Tas stāvokli pašu par sevi nepasliktinās, bet var uzdzīt depresīvas pārdomas par to, ka man nekas nepalīdz.

– Ja tomēr koncentrējamies uz pozitīvo iznākumu, kas ir tas rezultāts, ko gaidīt no EMDR terapijas?
Seansa mērķis ir, lai, cilvēks, neraugoties uz to, ka bija jāatceras nepatīkamais, piedzīvo atvieglojumu. Kādam pietiks ar vienu reizi un viņš iegūs pilnīgu atvieglojuma sajūtu, kādam citam tas vēl nebūs pilnīgs atvieglojums un būs nepieciešama atkārtota tikšanās ar speciālistu, jo ne vienmēr smadzenes uzreiz ir gatavas visu apstrādāt un pārstrādāt, un veidot jaunus savienojumus.
Katrā ziņā, gala rezultāts ir tas, ka mēs esam mierā ar to, kas ir noticis, un tā nav tāda pasīva, negatīva samierināšanās, bet gan situācijas pieņemšana. Tas, kas ir jāsaprot, nekas netiek dzēsts no atmiņas, cilvēks vienkārši pieņem notikušo un saprot, ka tas ir bijis. Varam salīdzināt ar brūci. EMDR ir kā process, kurā brūce pārvēršas par rētu. Redzot rētu, mēs, protams, atceramies to, kā to ieguvām, tomēr pieskaroties tā vairs nesāp. Turpretim, ja brūce nav apkopta un sadzijusi, tad pat mazākais pieskāriens tai var izraisīt milzīgas sāpes. Un kāpēc gan lai sāpju sajūtu nenomainītu ar atvieglojuma sajūtu?

Dalīties.

Atstāt Ziņu