Vārda dienu svin: Otīlija, Iveta

Dzīve pēc… šķiršanās

Pinterest LinkedIn Tumblr +

ar savu attiecību pieredzi ar Uldi, šķiršanos un dzīvi pēc tās stāsta Ieva (vārdi mainīti). Nē, šis nebūs stāsts ar skumjām beigām. Šīs ir stāsts par to, ka pēc šķiršanās dzīve turpinās un tās nav beigas, lai cik ļoti tajā brīdī tā šķiet.
Ar šo stāstu mēs uzsāksim rakstu sēriju, un katru mēnesi izstāstīsim kādu stāstu par to, kā dzīve mainījusies pēc… kāda lielāka vai mazāka, priecīgāka vai skumīgāka notikuma.

Mums bija skaidrs, ka būsim kopā
Mēs iepazināmies draugu kompānijā. Bija mūsu kopēja drauga dzimšanas diena un lielas svinības. Vakara gaitā izrādījāmies cītīgākie pirts apmeklētāji un dejotāji, tāpēc arī tā saskatījāmies.
Iepriekš viņu nebiju satikusi nevienā draugu pasākumā, jo izrādās viņš tikai dienu iepriekš atgriezies no vairāku gadu dzīves ārpus Latvijas.

Man šķiet, ka mēs abi jau tajā vakarā sapratām, ka sekos arī nākamā tikšanās. Un nākamajā tikšanās reizē, ka būs vēl un vēl… Vārdu sakot, viss ritēja savu gaitu, un jauki un skaisti attīstījās uz priekšu.

Es biju patiesi laimīga
Pēc divu mēnešu randiņu perioda, mēs sākām dzīvot kopā. Nekas neliecināja, ka pienāks brīdis, kad šīs attiecības beigsies. Bet kurš tad vispār, uzsākot attiecības, ko tādu domā? Es viņu ļoti mīlēju, es nemaz nevaru savādāk. Ja es esmu ar kādu kopā, tad man viņš jāmīl no matu galiņiem līdz papēžiem. Man aiz muguras bija attiecību pieredze, kas, neteiksim bija mani ļoti ievainojusi vai sāpinājusi, bet likusi daudz ko iemācīties un saprast, kādas attiecības es vēlos. Un ar Uldi man tā bija. Es tiešām, liekot roku uz sirds, varu teikt, ka biju laimīga šajās attiecībās.

Bijām kopā četrus gadus. Pēdējā kopā būšanas gadā man šķita, ka attiecības kļūst vēl stiprākas un skaistākas. Mēs piedzīvojām vairākas draugu kāzas, bijām vienās pat vedēji. Mēs bijām divos ceļojumos, labiekārtojām dzīvokli un tiešām skaisti baudījām dzīvi. Mūsu sarunās parādījās arī domas par precībām, ģimeni, bērniem. Un, kas svarīgi, šīm sarunām iniciators bija tieši viņš, un es viņu tikai atbalstīju, jo, protams, arī to vēlējos.

Šoks! Kas notika?
Un tad pienāca novembris… Kas notika? Es nezinu…līdz galam vēl joprojām nezinu. Viņš vienkārši pazuda, aizgāja… Zinu, tūlīt visi gudri teiks – tas noteikti jau kādu laiku brieda, kaut kas nebija kārtībā, ka to varēja nojaust. Bet nē, tā nebija! Kā jau teicu, mūsu attiecības tikai uzlabojās un mums nebija nekādu lielu strīdu, kādu neskaidru jautājumu vai situāciju, kas man liktu ko nojaust.
Vakarā mājās noskatījāmies komēdiju, izdzērām glāzi vīna un apskāvušies gājām gulēt. No rīta paēdām brokastis, ar buču atvadījāmies un aizgājām katrs pa saviem darbiem. Un tad…viss… No sākuma nevarēju viņu sazvanīt, bet tā kā nekāds strīds starp mums nebija, to attaisnoju ar skriešanu, darbiem, ka vienkārši nav iespējas runāt. Bet tad pienāca vakars un viņa nebija mājās. Ko es domāju? Protams, to ļaunāko – ka ar viņu kas noticis. Mīlošs cilvēks taču nevar tā vienkārši pazust. Tātad ir noticis kas slikts. Par gulētiešanu nespēju iedomāties, jo man vajadzēja noskaidrot, kur viņš ir, kas noticis, vai ar viņu viss labi.
Ja pirmais pārdzīvojums bija par to, ka viņš ir pazudis, tad otrs bija, kad uzzināju, ka ar viņu viss ir kārtībā, viņš vienkārši nenāk mājās. It kā ir slikti tā domāt, bet tajā brīdī man likās, ka labāk būtu bijis, ka ir notikusi kāda nelaime, un viņš man nespēja to paziņot, ka viņš nav vainīgs… bet te – viņš ir sveiks un vesels, vienkārši mani ignorē un nepārnāk mājās. Man iestājās pamatīgs šoks.

Murgs gada garumā
Es kritu histērijā. Nezināju, kur likties, kā elpot… Sāpes pastiprināja tas, ka bija tik daudz – kāpēc? Bija neskaitāmi jautājumi, bet nevienas atbildes. Ilgu laiku noslēdzos sevī un vispār ne ar vienu netikos, nekur negāju, jo es viņu visu laiku gaidīju. Man likās, ka tūlīt, tūlīt atvērsies durvis un viņš ienāks un tas viss izrādīsies murgs. Jā, sākumā es biju gatava visu aizmirst, nedusmoties, lai tikai ātrāk viss ir tā, kā iepriekš. Taču sirdī es nevarēju sagaidīt, kad iestāsies dusmas un kad būs tas mirklis, kad ienīdīšu viņu, jo, protams, tad būtu vieglāk. Man nebija spēka vairs ne raudāt, ne kustēties, ne vienkārši būt… Par to, kas notiek ar Uldi, ik pa laikam zināju no viņa draugiem, viņš pats ilgu laiku klusēja. Bet tad pienāca kāds vakars, kad durvis patiešām atvērās un viņš ienāca…Man liekas, ka tajā brīdī pārstāju elpot un sastingu. Pēc mirkļa metos virsū un klapēju ar dūrēm, cik spēju, kliedzu, raudāju, laikam jau pēkšņi viss nāca ārā, man beidzot bija, uz kā izgāzt dusmas un pārdzīvojumus.
Tajā vakarā mēs beidzot arī parunājām. Lai gan jāsaka, viegli nebija, man, protams, vēl ļoti sāpēja, bet bija iestājušās arī dusmas, man gribējās, lai arī viņam sāp.
Es neatstāstīšu visu sarunu, bet īsumā – viss cauri, viņš jau ilgāku laiku spēlēja idlliskās attiecības, jo iekšēji jau bija izlēmis, ka aizies. Kāpēc to izdarīja tik briesmīgā veidā? Bija gļēvs, baidījās, bija kauns. Un., jā, tur bija iesaistīta cita sieviete.
Visi šie pārdzīvojumi, neziņa un neskaidrais atrisinājums ilga aptuveni gadu, garu un mokošu gadu…

Dzīve pēc…
Protams, tajā laikā sabruka mana pasaule. Vienā brīdī tev ir cilvēks ar ko dalīties it visā, tev ir ko mīlēt, tev nav ne mazāko šaubu, ka tas ir tavs cilvēks uz mūžu, un te vienā brīdī- vairs nav nekā no tā. Sāpīgākais jau ir tas, ka nezinu, kas nogāja greizi. Ja es zinātu, ka nodarīju ko tādu, ka esmu pelnījusi, bet nē…
Ir pagājis laiks, un es dzīvoju, es atkal elpoju. Esmu satikusi vīrieti, ar ko esmu kopā un kuru ļoti mīlu. Mēs iepazināmies garā rindā veikalā pie kases. Tā bija smieklīga iepazīšanās, un uz tādas vieglas, humoristiskas nots arī sākās mūsu attiecības.

Es nevarētu teikt, ka esmu piedevusi Uldim. Droši vien, ka ne. Man vēl joprojām šķiet, ka tā rīkoties nedrīkstēja. Ne jau aiziet, ne jau pārtraukt attiecības – bet veidu, kā viņš to izdarīja, to nevar piedot. Taču tas noteikti man vairs neliek pārdzīvot vai par to domāt.

Man bija divi varianti – visu laiku sevi ar to mocīt vai iet tālāk. Es izvēlējos otro. Sāku jaunu dzīvi – ar jaunu darbu, jaunu dzīvokli, jaunu ārējo tēlu un jaunu skatījumu uz dzīvi un apkārt notiekošo. Draugi gan saka, ka esmu mainījusies… Mans tagadējais vīrietis teica, ka tas, ka man aiz muguras ir tāds pārdzīvojums, protams, nav viegli. Es visu laiku galvā pieļauju, ka kas tāds var notikt. Apzinos,ka ir reāla tāda situācija, ka mīļotais vienā dienā kļūst svešs cilvēks. Un viņam ar to jāsadzīvo, viņam jābūt gatavam, ka varu par ko šaubīties un baidīties. Tas droši vien nav viegli, jo tev it kā visu laiku jāpierāda, ka es neesmu tāds kā tavs bijušais. Bet es cenšos…un man šķiet, nē, es zinu – mums izdodas!

Mūsu attiecības ir vieglas, mēs esam labākie draugi un kaislīgākie mīlnieki. Mūsu attiecības stiprina tas, ka kopā izmēģinām daudz ko jaunu, jo tā taču ir mūsu jaunā dzīve, ar jaunām emocijām. Es atceros kā filmā “Sekss un lielpilsēta” Kerija pēc tam, kad tika pamesta pie altāra, jautāja draudzenēm: “Vai es vēl kaut kad smiešos?” Un atceros, ka arī man bija tieši tāds pats jautājums un domas. Un, re, izrādās  – es varu smieties, arī varu būt laimīga un mīlēta. Lai spētu pilnvērtīgi turpināt dzīvi un uzsākt jaunas attiecības, viss iepriekšējais jāuztver kā pieredze, no kā paņemt to, kas turpmāk ļauj tev būt vēl labākai.

Vai atcerieties savu pirmo mīlestību skolas laikā? Un kā sāpēja, kad izrādījās, ka tā nav ne pirmā, ne vispār mīlestība? Kad šķita, ka viss – dzīve beidzas, un mamma vispār neko nesaprot, kad saka, ka viss būs labi, ka būs vēl citi.
Vēlāk jau nekas nemainās. Pēc attiecību pārtraukšanas tāpat sāp, ir tās pašas sajūtas. Bet tagad es zinu – ka dzīve turpinās un ka tiešām uz pasaules ir vēl citi, un ka tas īstais vēl tikai nāks. Katras beigas ir kā jauna sākums. Un mans īstais atnāca. Kā es to zinu? Jūtu..un citādāk jau nemaz nevar…

P.S. Lai kas arī notiku, atceries- mīlestība ir un tā ir skaista, un tā noteikti pie tevis atnāks!

Dalīties.

8 komentāru

  1. Ja tas būtu tik viegli, kā uzrakstīts… Diemžēl… Visi saka, ka laiks dziedē visu. Ja man būtu tik daudz spēka….

  2. arii VIŅA on

    … arii man nav TIK daudz speeka…un veel tev pasaka- tu neesi taada vieniigaa…citaam ir veel gruutaak, ….bet muusu 26 gadi kopaa… un es NEKAD neesmu dziivojusi tikai SEV… es to nemaaku… un man vienkaarsi NEKAD nav bijis cits viirietis… un SAAP….jo taalaak, jo vairaak…

  3. zinu, zinu on

    Lasu un atceros<br>Ar manu mammu notika tieši tas pats<br>Idille 5 gadu garumā- pat atkritumu spaini iznesa rokās sadevušies<br>Jaukāku cilvēku nevarēja pat iedomāties- viņš bija ideāls arī pret mums – viņa mīļotās bērniem.<br>un vienkārši 1 dienā neatbrauca no darba…..Tas bija, kas nenormāls…..ne viņam pase bija vajadzīga – ne kas<br>atšķirībā no šī stāsta varones- viņi neizrunājās…..<br>nu jau mana mamma ir 25 gadus viena, jo sāpē bija pārāk liela…<br>un kā jūs domājat, kas manī palika- labāk nevienam līdz sirds dziļumiem nepieķerties….., jo sāpē ir mežonīga…..<br>lai kā vīriešu nīdēja tomēr neesmu

  4. speeciigs staasts…mani nekad taa nav pametis miilotais viirietis, bet mans teevs gan. Kad man bija 17 gadi, vins vienaa dienaa pazuda,nepasakot, ka iet prom.Vins vienkarsi pazuda no manas, maasas un mammas dziiveem…Tas man lika justies taa, it kaa buutu nogaazusies lidmashiina – tikai trakaak, jo zinaaju, ka vins ir dziivs un vinam vienalga…<br>Loti traumatisks notikums, iipashi shajaa vecumaa, kad saaka veidoties attieciibas ar preteejo dzimumu, es nevienam taa iisti neuzticeejos… tas man traucee joprojaam miileet viirieshus taa uz visiem 100%. Vienmeer ir nedroshiiba.

  5. sieva ar mani neruna negul ignore gadiem ilgi-ko darit es esmu normals stradigs neesu oligarhs i ne nabags-sievietes saka gara auguma smuks pa kreisi nejetvarbut tomer vajaga

  6. bet ja un virs negul ar sievu 15 gadu katrs sava istaba vina negrib ea ja un es gribu paqmosties or miloto sieviti tas ir nenormali vai normali

Atstāt Ziņu