Vārda dienu svin: Daiga, Dinija, Dinārs

Četri mūsu dzīves vaļi un – kā tos pieradināt?

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Raksta autors –
psihoterapeits
Andis Geste

r četri vaļi, uz kuru mugurām turas mūsu dzīves:

1. Attiecību /Mīlestības valis,
2. Pašrealizācijas valis,
3. Veselības valis un
4. Virzības /Jēgas valis.

Attiecību valis
Attiecību valis pārtiek no mīlestības uz dzīvām būtnēm. Ja mēs mīlam nedzīvo, piemēram, mīlam darbu vai dzimteni ar mums būs cauri, agri vai vēlu. Nu, varbūt vēl var mīlēt sētu vai spilvenu. Nesen viena nezināmas tautības meitene salaulājās ar sētu un viens japāņu kungs par sievu apņēma spilvenu. Nu, gadās… Tomēr ieteicamāk ir mīlēt dzīvus cilvēkus. Ja nav ko mīlēt starp tuviniekiem (nu tāds dzīves etaps), var mīlēt zvēru vai krūmu/koku. Un, protams, var un ir jāmīl sevi. Pilnīgi un galīgi neatkarīgi ne no kā – ir jāmīl sevi. Nu, paslīdēja man kāja un nodrebēja roka, un sabraucu šausmīgās auzās – nekas! Nepārstāšu es tāpēc sevi mīlēt.

Ja mēs sākam mīlēt darbu, hobiju, tautas dziesmas, sportu, literatūru utt., būs vāks, ar garantiju. Sanāk, ka mīlestības valis tiek barots ne ar to barību/enerģiju. Lūk, daži piemēri tādai nepareizai vaļa barošanai. Literatūras skolotāja, kas mīl Puškina dzeju var pat necerēt, ka atradīs sakarīgu laimi attiecībās. Cits piemērs – cilvēki, kas mīlēja savu darbu/profesiju PSRS laikos (visādi kosmiskie konstruktori) apmira kā mušas, kad izjuka padomija un šo profesiju cilvēki vairs nebija vajadzīgi. Nemaz nerunājot par ļaudīm, kas mīlēja pašu Padomju Savienību un ideju par komunismu.

Darbam, hobijam, profesijai, tautas dziesmām, sportam, literatūrai ir JĀPATĪK, nevis tos ir jāmīl. Te tāda smalka starpība. Ja jūs mīlat folkloru, neceriet, ka būs laime, jo jūs noliekat darbību/nodarbošanos/būvi/citu objektu/organizāciju cilvēka līmenī. Citi cilvēki jutīs, ka jūs mīlat sētu/spilvenu vai kādu politisko partiju vismaz tikpat dedzīgi kā viņus. Nu, negribēs ar jums neviens pa īstam pīties. No sērijas: “mīļā, es tevi mīlu tikpat karsti kā savu spiningu”. Labāk jau ir kādā dzīves etapā (nu tā ir sanācis) mīlēt suni/kaķi/gotiņu/ābelīti, protams, neaizmirstot mīlēt arī sevi. Tad ir cerības atgriezties pie cilvēkiem.

Mīlēt objektu, piemēram, tēvzemi nedrīkst vēl aiz viena aspekta. Objekts var pazust, protams, cilvēks/dzīva radība arī var pazust, bet tas būs savādāk. Cilvēkam, kas mīl dzimteni, ir maz šances būt laimīgam (pat minimāli) ārpus savas dzimtenes.

Pašrealizācijas valis

Visa dzeja, sports, hobiji, makšķerēšana, organizācijas, profesijas, darbs utt. ir attiecināmi uz Pašrealizācijas vali. Pašrealizācijas valis vislabāk ēd barību, kas saucas: „Man patīk, es to gribu (darīt)”. Kādu laiku Pašrealizācijas valis var pārtikt no surogātu barības, kas saucas: „Man tas jādara” (piem., jāvelkas uz darbu, kas nepatīk). Tomēr ilgi Pašrealizācijas valis negribēs ēst „Man tas jādara” hamburgerus. Pēc aptuveni diviem gadiem neinteresantā darbā sāksies nopietnas izmaiņas psihē. Un šādi cilvēki sāk samierināties… un tad ir 25 gadi vienā darba vietā ar smagām psihes deformācijām (cilvēks pazaudē saikni ar savām vēlmēm un vajadzībām). Tā kā šeit uzmanīgi! Darbam ir jāpatīk. Ja tas tā nav, tad jau tuvojoties trešajam gadam, jāsāk ausīties un meklēt iespējas. Ik pa 7 gadiem ir veselīgi ņemt taimautu no vienas nodarbes vismaz uz gadu, lai atgriežas svaigums. Labāk gan ir mainīt nodarbošanās jomu.

Attiecību valis ēd: „Es mīlu dzīvo
un mani mīl dzīvais”, bet
Pašrealizācijas valis ēd:
„Man tas patīk, es to gribu.”

Ja darbā ir neinteresanti/smagi, tad cilvēkam Pašrealizācijas vaļa gāzes un atraugas ir tendence nest mājās un ar tām „uzcienāt” tos, kas alkst pēc mīlestības (Attiecību vaļa enerģijas). Sanāk zināma nejēdzība, bet nemaz tik reta mūsu platuma grādos tā nav. Un pēc 25 gadiem vienā darba vietā, šāda nelaimīgā tuvinieki jau ir pieraduši pie gāzēm un atraugām. Un kad darba vieta tiek vaļā no uzticīgās pensionāres/-a, viņai/viņam tiek piedāvāts diploms vai goda raksts ar Ļeņina vai Ulmaņa krūštēlu. Bet šad tad diploms vai goda raksts it nemaz netiek piedāvāts, tad šāds nelaimīgais aiziet ar rūgtumu sirdī. Nu, pagalam žēl! Labs cilvēks bija, 25 gadus vienā darba vietā nostrādāja un darba vieta pat diplomu neiedeva!

Patiesi, es jums saku – nepateicība ir pasaules alga. Bet tas, ka nelaimīgajam bija pie kājas viņa paša labsajūta, tas paliek noklusēts. Vai tad viņa/viņš nejuta, ka kaut kas nav kārtībā ar literatūras/darba vietas mīlēšanu? Juta! Bet bija par slinku pašai/-am nedaudz sevī ieklausīties. Te nu rūgtās, čerkstošās pensionāres un pensionāri, kas visu mūžu ir atdevuši literatūrai un tagad žļarkst uz katra stūra un izplata savu rūgtumu un nepateicības idejas var iet bekot.

Tātad Attiecību valis ēd: „Es mīlu dzīvo un mani mīl dzīvais”, bet Pašrealizācijas valis ēd: „Man tas patīk, es to gribu. Es ar to aizraujos. Man tas jādara (hamburgers)”. Aizrauties ar cilvēku arī ir samērā nevēlami. Tiek jaukti konteksti un vienam valim tiek iebarota otra vaļa barība/enerģija. Un nevajag stāstīt arī to, ka, piemēram, tautas dziesma ir dzīva un tāpēc to var mīlēt. Tā ir demagoģija. Finišēsiet tāpat kā meitene, kas apprecējās ar žogu.

Veselības valis
Trešais valis ir Veselības valis. Tas ir pakārtots citiem vaļiem. Ja esam iemīlējušies un mums ir interesanti, viss būs čikiniekos pat tad, ja ēdīsim tikai naglas. Iemīlējušos cilvēkus neķer nevienas iesnas. Dažāda izmēra iesnas parasti rāda, ka vaļu barā ir zināmas novirzes.

Jēgas valis
Tiktāl viss ir nosacīti vienkārši, bet tālāk paliek interesanti. Visneparastākais ir Virzības/Jēgas valis. Kāda mārutka pēc es kaut ko daru? Kā es nokļuvu šajā situācijā? Kur es dzīvē virzos? Kur es finišēšu tad, ja turpināšu šādā pat stilā? Utt., utjpr. Šie visi ir jautājumi, kas attiecināmi uz Virzības vali.

Dažkārt mēs peldam pa straumei, dažkārt ejam pret spalvu. Dažkārt esam pagalam apjukuši un tad apsēžamies uz ciņa un kasām pakausi. Domājam, kurp tālāk dzīvītē doties. Dažkārt mēs padodamies un ceram, ka mūs izvilks no purva citi. Dažkārt mēs kā minhauzeni sevi izvelkam no purva paši. Tas viss ir par Virzības vali, kurš ir mūsu dzīves navigācijas ierīce.

Virzības valis pārtiek no barības, kas saucas: „Kam es patreizējā dzīves etapā SEKOJU”. Cilvēki var sekot mīlestībai, nāvei, naidam, aizvainojumam, naudai, miesas baudām, sieviešu vai vīriešu atzinībai un uzmanībai, priekam, bērna priekam, panākumiem, gļukiem. Sievas savā idiotijā var sekot saviem vīriem. Vīri savā idiotijā var sekot savām sievām. Sekot var konstrukcijai vai destrukcijai. Ļoti labi var sekot rūgtumam. Tas točna aizvedīs uz paliatīvās aprūpes kantori. Sekot var reliģijai vai ideoloģijai. Neviens, kas šīm lietām ir sekojis, vēl nav finišējis labā vietā.

Tas, kam mēs sekojam, ir sava veida SAJŪTA/NOSKAŅA. Tai galā ir vīzija. Šī vīzija parasti ietver to, kas ar mani būs pēc kāda laika, kad Jēgas/Virzības valis uzņems kārtējo jauno kursu dzīvē.

Virzības valis šļūc pa reni, kas ir šī mūsu vīzijas sajūta. Virzības vali dažkārt ir bezgalīgi grūti izgriezt no ieņemtā kursa, it sevišķi, ja tas ir destruktīvs kā pie reliģiskā sektantisma/fanātisma vai alkoholisma/narkomānijas destrukcijas. Virzības vali ir grūti izrullēt arī, ja mēs esam apsēsti (aizrāvušies) ar kādu cilvēku, arī ar saviem bērniem.

Ideālā gadījumā cilvēkam ir sava (nevis citu iepotēta) vīzija un sava NOSKAŅA/SAJŪTA – ko, ar ko un kā dzīvē patiešām gribās tieši man. KAS ATBILST TIEŠI MAN. Tā ir dziļa sajūta. Un tas gan ir darbs šo sajūtu atrast! Tas nav pozitīvās domāšanas murgs, kad cilvēks pārjāj sajēgu vizualizēdams mersedesu un iejūtas šajā mersedesā. Pat ja jūs to mersedesu arī dabūsiet (maz ticams), īpašu ilgtermiņa prieku/laimi tas neatnesīs. Nezinu, kāpēc, bet statistika rāda, ka šādi sasniegtie mērķi parasti rada vilšanos. Tas var būt Virzības vaļa triks, ja tas seko, piemēram, vilšanās rūgtumam.

VĪZIJAS NOSKAŅA IR TAS, KAM SEKO VIRZĪBAS/JĒGAS VALIS, nevis tas seko pašai vīzijai. Un mēs nezinām, kas ar mums notiks nākotnē, bet mēs zinām, ka vīzijas noskaņa ir lieliska un tā agrāk vai vēlāk atnesīs arī realitātē lieliskās lietas. Kādas tās būs – laiks rādīs. Un mēs nezinām, kas precīzi sagādās mums šo lielisko sajūtu realitātē. Un mēs nespiežam uz realitāti ar savām vizualizācijām. Mēs vizualizācijas radām, lai noķertu un nostiprinātu sajūtu, kurai sekot Virzības valim.

Un, ja mēs zinām to sajūtu, kā mēs gribam dzīvot, tad mēs arī precīzi varam sajust to, kas MUMS NAV VAJADZĪGS.

Virzības valis navigē, vadoties pēc zīmēm, kas nāk pie mums. Un tad zīmi var apskatīt no sērijas: atbilst man – neatbilst man. Tā Virzības valis saprot, piemēram, ka ir iebraucis auzās. Auzas, starp citu, ir vērtīgs produkts, jo norāda, kur ir pareizais kurss (tieši pretējā dzīves pusē).

Ideāli- ja pabaroti visi četri vaļi
Ir dažādi dzīves etapi. Dažkārt var izbraukt uz viena vaļa (piem., veselība turās, viss pārējais – slikti). Dažkārt var izbraukt uz diviem vaļiem – darbs ok, veselība turās, jēgas maz utt. Ideāli ir, kad visi četri vaļi ir paēduši. Valis var tapt neapmierināts, tad iestājas krīze. Bīstami ir, kad sadumpojas Jēgas valis un Attiecību valis. Sakomponējās divas krīzes: jēgas krīze (nekam nav jēgas) un nemīlestības krīze (mani neviens nemīl). Nu, tad ir diezgan lieli posti, no kuriem var arī nemaz neizķepuroties.

Laime ir jānopelna, bet tā
pelnīšana
100% ir saistīta
ar savas,

SAVAS sajūtas atrašanu

Te nu līdzpilsoņi, kas patlaban apdomā pašnāvības iespējas, ziniet, ka ir intervijas ar pilsoņiem, kas lekuši no (laikam) Zelta tilta (laikam) Kalifornijā. Visi kā viens stāstīja, ka tajā acumirklī, kad kājelītes atrāvās no tilta – UN TIEŠI VIENĀ ACUMIRKLĪ – viss tapa skaidrs, kā no tās situācijas, kur bija iebraukts – var izrullēt. Un bija nereāla vēlme izdzīvot, bet diemžēl, ne visiem tas izdevās. Tie, kam izdevās izdzīvot, tā arī visu izdarīja, kā bija izplānojuši krišanas laikā. Tā kā, BEZIZEJAS parasti NAV. Parasti ir sajaukti konteksti, piemēram, mīlēta zaudētā dzimtene.

Vēl ir viena standartsituācija. Piemēram, māte visu sevi ir atdevusi bērniem. Ja nu šāds „mīlestības upuris” atdod galus vai pārceļas dzīvot uz Īriju, bet mīlošo māti (kas jau neatceras, ka viņai ir dzimumorgāni un kādreiz viņai bijis arī vīrs) atstāj tēvzemē (skat. filmu “Ezera sonāte”). Tad mīlošajai mātei lūzt sāpēs sirds, jo Jēgas valis bija uzņēmis kursu uz bezgalīgo mātošanos un pati mātība bija vienīgā jēga un vienīgais virziens dzīvē. Un viņas nabaga bērns bija vienīgais resurss. Tas ir stāsts par incestuālo atpakaļsūcošo enerģiju, par vecākiem, kuru VIENĪGAIS dzīvesprieks un, tātad, resurss ir viņu bērni un viņu bērnu dzīves. Brrr…

Jēgas valis tātad seko vīzijas noskaņai. Ideālā gadījumā, šajā vīzijā ir romantikas noskaņas un soulmeitu (dvēseles radinieku) sajūta. Un vīzijas noskaņa savā lieliskākajā reālajā izpildījumā ir LAIME, bet LAIME IR NORMA, nevis kaut kāda pārpasaulīga lieta, kuru mēs piedzīvosim pēc kaut kāda bezgalīga laika, vai esot citā dimensijā. Laime ir jānopelna, bet tā pelnīšana 100% ir saistīta ar savas, Savas, SAVAS sajūtas atrašanu. Ar ko arī mūs visus apsveicu!

Dalīties.

5 komentāru

  1. Kopumā interesants raksts,kam lielākoties var tikai piekrist.Nedaudz nesaprašanu izsauca-meitene apprecējās ar žogu-skaidrošana ar attiecību vaļiem,kas manā skatījumā ir tīra psihiska saslimšana,tāpat kā apsēstie mantu vācēji un vēl visādi dīvainīši.Trāpīts precīzi par māti,kas savu dzīvi veltījusi bērniem-redzu sev blakus tādu piemēru-nelaimigi visi,bet māte vienalga neko nesaprot.

  2. Diemžēl nespēju lasīt šo rakstu, vienkārša iemesla dēļ. Proti, tas uzrakstīts žargon-valodā. Ja psihoterapeits publikācijā izmanto tādas frāzes kā 'kāda mārrutka pēc', un tamlīdzīgus izteicienus – pat tad, ja raksts bija domāts kā feļetons, tas neiztur kritiku.

  3. Vaļu mednieks. :) on

    Ahā. Proktologs Andis Geste kārtējo reizi mēģina glābt Latvijas sievietes ar savām uz jūtām spēlējošajām teorijām un zvejo klientūru savām apšaubajamajām praksēm. Nez kas viņam traucē vīriešu vairāk iecienītos izdevumos paspīdēt ar savām gudrībām? Tak cerams ne jau tas, ka vīriešu dibeni viņu interesē vairāk par dāmu dupšukiem…

Atstāt Ziņu