Vārda dienu svin: Ilze, Ildze, Izolde

Attiecību postošais trijstūris – es, viņš un dators

Pinterest LinkedIn Tumblr +

*Visu pieminēto cilvēku vārdi ir mainīti.

 

Skaistais attiecību sākums
‘’Mums abiem tolaik bija 30 gadi. Kad satiku Andri, mēs uzreiz sākām dzīvot kopā, lai arī es viņu vēl īsti nebiju iepazinusi kā cilvēku. Mums nebija randiņu. Man jau bija tas vecums, kad gribējās ģimeni, vēl vienu bērniņu, jutu, ka vilciens lēnām slīd prom.

Viņš likās ļoti piemērots vīrietis – nelietoja alkoholu, bija ļoti apzinīgs, – īsts ģimenes cilvēks. Bet bija mazliet dīvaini, ka pēc pirmās tikšanās viņš man atklāja, ka nevar bez manis dzīvot, tāpēc pārvācās pie manis. Es dzīvoju kopā ar māsu, kurai arī bija mazs bērniņš. Vīrietis nāca īstajā laikā. Andris sevi parādīja no labākās puses – izremontēja dzīvokli un palīdzēja mājas darbos.

Mēs apprecējāmies. Viņš mani šausmīgi mīlēja. Tik ļoti, ka stāvēja no rīta pie manas gultas, raudāja un negāja uz darbu, jo nespēj mani atstāt pat uz vienu dienu.

Es tolaik biju ļoti laimīga. Beidzot bija mīlošs vīrietis, es biju stāvoklī. Taču mēs ļoti maz komunicējām, jo Andris maz runāja. Viņš darīja visu, ko es liku, izpildīja visas manas iegribas, man likās perfekts vīrietis – ko sieviete vēl vairāk var vēlēties? Tāpēc arī šim faktam īpašu nozīmi nepiešķīru.

Pēc nepilna gada man bija ģimenes dzemdības, kurās piedalījās arī vīrs, kaut arī pēc tam izrādījās, ka viņam tas bija ļoti liels trieciens – viņš nemaz nebija gribējis tajās piedalīties, bet nepietika drosmes man to pateikt.

Mūsu mājās ienāk dators
Tā mēs dzīvojām, bērns paņēma daudz laika, līdz ar to brīži, ko veltīt vīram, man palika arvien mazāk. Tad, kādu dienu, pēc manas iniciatīvas, mēs nopirkām datoru. Pirms es ar Andri sāku dzīvot kopā, viņa draugs mani bija brīdinājis, ka es paņemu pie sevis mazu bērnu ar atkarību no datora. Es tolaik biju iemīlējusies un viņa vārdos neieklausījos.

No sākuma bija interesanti. Andris bija datorspeciālists, viņš mani iesaistīja, visu rādīja, likās ļoti aizrāvies, bet tā kā es biju ļoti aizņemta ar bērnu, no sākuma tam nepievērsu uzmanību.

Sākumā tā atkarība nebija tik liela. Viņš kādu laiku pie datora pasēdēja, bet arī paveica visu to, kas mājās bija jāizdara. Gadiem ejot, atkarība palika arvien lielāka. Kad bērnam palika trīs gadi, visas rūpes nu jau bija uz maniem pleciem. Viņš strādāja par šoferi un nāca vēlu mājās. Taču pēc kāda laika es pamanīju, ka viņš vairs nenāk pie manis gultā – tikai sēž pie datora. Es jautāju, ko viņš dara, uz ko sekoja atbilde – spēlē spēlītes. Es jutos tā, ka es kā sieviete palieku novārtā – man vairs nav vīrieša. To es piefiksēju pēc trīs gadiem. No malas, protams, izskatījās, ka mums ir ideāla ģimene.

Datoratkarība
Tad, kad es sapratu, ka viņam ir datoratkarība, es sāku ar viņu runāt, taču bez rezultātiem. Bija jau tik tālu, ka ejot kopā pie mūsu draugiem, viņš nesēdēja ar mums kopā, bet gāja uz otru istabu pie datora.

Nolēmu meklēt psihologa palīdzību. Izstāstīju savu situāciju, jo tiešām gribēju pārliecināties, ka tā ir atkarība. Psiholoģe to apstiprināja un ieteica viņu pēc iespējas biežāk vilkt laukā no mājas. Viņa teica, ka viņam vēl ir pirmā stadija – ka vēlāk būšot trakāk – labi, ka viņš vēl iet uz darbu.

No sākuma Andris man pakļāvās. Es brīvdienās ierosināju vis kaut kur doties, un viņš arī piekrita. Taču ar laiku sāka kļūt nervozs. Kad es teicu, ka mums ir kaut kur jābrauc, viņš sāka izdomāt iemeslus, lai braukšanu novilcinātu un varētu pasēdēt pie datora.

Es ar šo uzmanības trūkumu vēl varēju samierināties, bet to, ka viņš jau sāk atgrūzt bērnu, – ar to samierināties nevarēju. Es sapratu, ka negribu vairs tā dzīvot, kaut kas ir jāmaina.

Mums jau bija tā, ka gandrīz nemaz nekomunicējām, viņš izvairījās agri braukt mājās, jo nojauta, ka es viņam likšu kaut ko darīt, tāpēc palika ilgi darbā un sēdēja pie datora tur. Seksa mums nebija vispār. Viņš to dabūja internetā, apmeklējot porno lapas.

Centieni ko glābt un citi vīrieši
Es, protams, centos kaut ko mainīt – vedu bērnus pie draudzenēm, taisīju romantiskos vakarus, sagaidīju ar vakariņām. Bet viņš tikai paēda, ielika šķīvi izlietnē un devās atpakaļ pie datora. Es sēdēju virtuvē un raudāju. Man vairs nebija nekā – ne glāsti, ne vārdi, ne attiecības. Es sapratu, ka neko nevaru iesākt, jo vaļā viņš mani tāpat nelaidīs, jo viņam ir vajadzīga sieviete – māte. Taču iekšēji viņš sevī turēja greizsirdību. Par to es pārliecinājos kādu vakaru, kad viņš mani spēcīgi sasita. Viņš bija uzlauzis manas interneta sarakstes un uzzinājis, ka es slepus, kamēr viņš ir dežūrās, vedu uz mājām vīriešus. Es gan viņam biju arī acīs pateikusi, ka bez seksa es nedzīvošu. Acīmredzot tas viņā atdzīvināja kaut kādu greizsirdību, jo tā nebija vienīgā reize, kad viņš pacēla pret mani roku. Visu astoņu kopā būšanas gadu laikā, viņš to izdarīja vairākas reizes. Vienreiz viņš mani žņaudza tik stipri, ka likās – nožņaugs. Toreiz viņš bija iedzēris.

Pēc tam sapratu, ka nevar vairs tā turpināt – ka gribu sev blakus normālu vīrieti. Es sāku skatīties romantiskas filmas. Tajās vīrieši saka tik skaistus vārdus – man tā dzīvē nekad nav bijis.

Pēc pirmās reizes, kad Andris man iesita, es izsaucu policiju, liku viņu no mājas laukā, bet viņš lūdzās piedošanu un zvērēja, ka nekad tas vairs neatkārtosies. Pēc tam kādu laiku bija paraugvīrs – taisīja remontu, palīdzēja mājas darbos, bija agri mājās, datoram pat nepieskārās. Taču pagāja kāds laiks un atkal viss sākās no gala.

Es iemācījos, kā viņa interesi uzkurināt. Es jutu, līdzko man ir mīļākais, uzreiz Andris izmainās. Protams, tam līdzi nāca arī vardarbība…

Taču es nekur nevarēju aiziet. Mums bija kopīgs bērns, kredīts, es nestrādāju, viņš bija tas, kas mani uzturēja. Andris pamanījās arī visu laiku mani pie visa vainot. Pārmeta manu vēlmi pēc seksa, teica, ka es neesmu normāla, ka tas dzīvē nav galvenais.

Kaimiņš
Tad kādu vakaru uzaicināju pie sevis kaimiņu Uldi, kurš man no sākuma kā vīrietis nesimpatizēja. Es biju kopā ar savu draudzeni, tā nu mēs visi trīs pasēdējām virtuvē, kamēr vīrs tajā pašā laikā sēdēja pie datora. Gribēju savest draudzeni ar kaimiņu, bet tā kā abiem sarunas īsti nevedās, tad runāju es. Vakara noslēgumā draudzene aizbrauca mājās, bet es Uldim lēnām izstāstīju visu savu situāciju. Un es viņam piedāvāju šad tad satikties seksam, viņš neatteicās.

Nākošajā vakarā, vīrs bija aizbraucis uz dežūru, atnāca Uldis. Un pirmo reizi pa ilgiem laikiem es izrunājos, man asaras lija un es domāju – kā es sev gribētu tādu vīrieti kā Uldis. Bet tajā pašā laikā es sapratu, ka nekad netikšu vaļā no sava vīra. Taču man Uldis tā patika, ka mēs sākām sazvanīties un slepus satikties. Mēs diennakti varējām norunāt pa telefonu uz austiņām, kopā ejot uz veikalu, gludinot veļu vai maksājot rēķinus. Es biju runāšanas badā.

Vīrs, protams, sāka nojaust, bet vēl neko neteica. Taču tad, kad viņš uzzināja par mūsu attiecībām, tad atkal sākās vardarbība. Pirmo reizi viņš sāka mani grūstīt, iegrūda gultā un kliedza, ko es vandoties apkārt, draudēja, ka nositīs. Otrajā reizē viņš mēģināja uzlauzt Ulda mājas durvis, laikā, kad es pie viņa ciemojos. Trešajā reizē, dienā, kad man vajadzēja satikties ar Uldi, vīrs mani sāka sist ar kulakiem. Viņš bija piedzēries. Viņš visu laiku bļāva, lai es kliedzu skaļāk, lai Uldis nākot mani glābt. Es jutu, ka esmu jau tuvu bezsamaņai. Asinis šķīda, viņš man izsita divus priekšējos zobus. Tad es sapratu, ka, ja es nesākšu lūgties, lai viņš pārstāj, mani nositīs. Tad es kaut kā izrāvos un aizskrēju uz bērnu istabu un iekrampējos. Man viss iekšā trīcēja.

Pēc laika, protams, atkal nāca atvainoties un teica, ka visu sapratis un solīja, ka tā bija pēdējā reize.

Es tā gribēju būt ar Uldi, ka man vajadzēja izraisīt situāciju, lai no vīra tiktu vaļā. Gāju uz policiju, uzrakstīju divus iesniegumus. Mani miesas bojājumi bija tik lieli, ka policijā ieteica ierosināt krimināllietu. Bet es to neizdarīju, jo viņš galu galā ir mana bērna tēvs.

Pašreizējā situācija
Pašreizējā situācija ir tāda: es esmu panākusi to, ka mēs ar vīru dzīvojam katrs savā istabā tajā pašā dzīvoklī. Es atklāti satiekos ar Uldi, Andris to ir pieņēmis. Viņš mums iedod mašīnu, ja mēs ar Uldi kaut kur gribam aizbraukt. Mēs abi ar vīru šobrīd ļoti labi komunicējām, mēs pat vakaros parunājamies. Bet prom viņš neiet. Normāls vīrietis būtu sakrāmējis mantas, sarunājis par alimentiem un aizgājis. Bet viņš neiet. Andris bija prom kādus divus mēnešus, īrēja sev dzīvokli. Saprata, ka tas ir par dārgu, nevar pavilkt dzīvokli un vēl palīdzēt man – atnāca atpakaļ. Taču tagad pats staigā uz randiņiem, meklē sievietes, jautā man viedokli par viņām. Taču dažreiz ar viņu atklāti parunājot, viņš vēl joprojām pagriež visu tā it kā es pie visa būtu vainīga. Es esmu aizgājusi no viņa pie kaimiņa, jo esmu atkarīga no seksa.

Kad viņš iet uz randiņiem, tad viņu nevar pazīt – sakopjās. Datoratkarīgais tāds nav. Viņš nemazgājas, smird, bārdu nedzen, mazgājas reizi mēnesī, viņš pastāvīgi ir noguris, vajag tikai datoru, guļ ļoti maz. Man ir žēl tās sievietes, kura noticēs viņa pašreiz radītajam tēlam. Viņš meklē sievieti, ko reāli varētu pakļaut, jo es nepakļāvos. Tā pakļaušana notiek pamazām.

Uldis tagad dzīvo vienu māju tālāk un mēs satiekamies jau gadu. Viss šis gads ir bijusi cīņa. Uldis visu šo laiku bija mans psihologs, kas kā puzli lika mani pa gabaliņam atkal kopā. Jo sākumā, kad satikāmies, es jau biju zaudējusi prātu – es mierīgi varēju braukt uz Tvaika ielu.

Viņš manī ir tik daudz ieguldījis, jo es mētājos un nevarēju ilgi saprast, ko darīt. Jo pa tiem astoņiem kopdzīvē pavadītiem gadiem, tu pierodi pie tā cilvēka un tev liekas, ka viss, kas šajās attiecībās notiek, tā ir norma.

Es šobrīd nedomāju oficiāli šķirties, man tas pagaidām nav vajadzīgs, es domāju, ka tas nokārtosies ar laiku. Pagaidām man ir svarīgi, lai bērns pēc iespējas vairāk laika pavada ar tēvu, jo mazā tēvu tik ļoti mīl! Pagaidām Andris mani netraucē, ir jau arī finansiālā puse, kuru viņš pagaidām maksā – gan dzīvokli, gan kredītu.

Pagaidām šim stāstam nav beigas. Tagad viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Es gribu, lai Uldis nāk pie manis dzīvot, un lai man nav jāstaigā no viena dzīvokļa uz otru. Es gribu, lai pārnāku mājās un mani sagaida normāls, mīlošs vīrietis. Gribu, lai vīrs atrod sev sievieti. Bet pats galvenais – gribu sev normālu ģimeni. Ko gan vairāk var gribēt?’’

Psiholoģes Unas Kraukles komentārs: ’’Šai sievietei būtu vajadzīga psihoterapija, lai atbrīvotos no līdzatkarības. Viņas vēlme – dzīvot normālu dzīvi ar vīrieti, kam, tāpat kā viņai pašai, ir interese veidot normālas attiecības – nekā nesakrīt ar viņas  rīcību. Tā ir līdzatkarība, līdzīgi kā alkoholisma gadījumā. Ir jāapstājas, jāsakārto prioritātes, jāapzinās, ka bērns noteikti nebūs ieguvējs, ja viņam tiks demonstrēta šāda destruktīva attiecību pieredze.”

Dalīties.

12 komentārs

  1. Piekrtītu psiholoģes komentāram,ka bērns noteikti cietīs,ja viņam būs vēl ilgi jādzīvo šādā modelī. Ja gribi tiešām normālu ģimeni, tad tā kā pašlaik dzīvo, nevar turpināt. Citādāk izskatās,ka pati esi iestrēgusi. Tev jāiet pašai prom no dzīvokļa, nevis jāgaida,ka vīrs ies prom un uzturēs gan sev dzīvokli,gan tavai jaunai ģimenei dzīvokli. Kāpēc nevari ar bērnu iet dzīvot pie Ulda? Bērns ar tēvu taču var satikties, atliek tik norunāt dienas un laikus.

  2. Nesaprotu on

    Drausmas! Kā vēl var dzīvot kopā ar vīrieti,kas tevi mēģinājis nožņaugt? un kā var pieļaut,ka bērns to visu redz??!

  3. viesiis Anete on

    Es tevi pilnībā saprotu jo man bija tieši tāda situācija ar otro vīru ,likās ideāls vīrietis ,bet izrādijās dator atkarīgs,tevi neviens nesapratīs ,kas to nav piedzīvojis to neviens nevar saprast visi tik var gudri runāt,tas ir kā būt alhakoliķa sievai tikai tas ir visiem redzams ,bet dator atkarīgais nav redzems,tas ir pārdzīvojums sievietei ,un ja viņa par to nerunā tas var būt noslēpums ,līdz mūža beigām ,paldies tev ka esi tik stipra ,un runā par to,jo saprotu ka daudzi tevi nesaprot.

  4. pazīstama situācija mans vīrs arī bija dator atkarīgs cietu trīs gadus nekas nemainijās tad no dusmām ar cirvi sadauzīju datoru un izmetu miskastē,viņš nopirka portatīvo ,ieslēdzās toletē un čatoja,nekas nelīdzēja novārtā biju pamesta es un bērni,visi pienākumi bija pilnīgi uz maniem pleciem,viņš bij kā mēbele mājās mēs izšķīrāmies ,tagad viņš dzīvo pie savas mammas un netraucēti katru dienu sēž pie datora,es tevi saprotu ,un varu pateikt tev ka tas nav ārstējams tāpat kā narkomāni,neceri brīnumi nenotiks,tiec no viņa ātrāk vaļā jo dzīve iet uz priekšu un nav vērts tērēt uz tādiem ne laiku ne savus nervus.

  5. Vāja un nelīdzsvarota sieviete. Vīrietis ar nopietnām atpalicības pazīmēm- ja var raudāt (!) ejot uz darbu un kauties pārnākot mājās… Sieviete turpina ar to pamuļķi dzīvot kopā pat pēc priekšzobu izsišanas… Viņai nav "visi mājās". Ir jāatrod sakarīgs vecis un jāiet projām no mājām!!! Un pēc iespējas ātrāk!

  6. Es nevaru tevi nosodīt, tā ir tava dzīve, es spēju saprast, ka mīlestība un izmisums dara savu, taču tev jau viņu vajadzēja patriekt, kad pacēla pret tevi roku. <br>izsita priekšzobus – tev pašai tas liekas normāli? To nu gan…<br>Bet situācija saprotama ar kopā dzīvošanu. <br>Man tēvs cietumā, par pedofīliju pret svešu bērnu, visai ģimenei šoks,mums, mammai šoks, bet uz ielas neizmeta. gaidīja spriedumu, dzīvoja kopā, mamma gulēja viesistabā, sencis vecāku istabā. <br>mamma teica, ka grūti ar tādu cilvēku kopā dzīvot, negribas, ja nebūtu nabadzība, sen ietu prom. <br>Bet mammai pārāk laba sirds lai tā arī izmestu uz ielas, jāsaprot, ka cilvēks ir slims un mums viņš neko sliktu nebija nodarījis, tikai mīlējis un audzinājis.<br>(viss bija normāli, tiešām, nebija nekādu pazīmju, un še tev… nekad nevar zināt, ko apprec…) <br>Un viņš no pensijas apmaksā rēķinus. <br>Dzīve vienkārši tā iekārtojas reizēm… tagad gan ir cietumā. <br>Ir reizes, kad tā vienkārši sanāk.

Atstāt Ziņu