Vārda dienu svin: Otīlija, Iveta

Atrasts BUD BLOOM BLOSSOM: vientulība

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Nams vienā pilsētas malā.

Pusdivi, pustrīs, astoņi, jāceļas uz skolu.

Tēta un mammas aizvien vēl nav mājās.

Svētdiena, pirmdiena, ceturtdiena un atkal svētdiena.

Tēta un mammas aizvien vēl nav mājās.

Abas ar māsu esam izmakšķerējušas pēdējās auzu pārslas un makaronus. Vairāk ēst nav ko un abas esam apsolījušās nezvanīt vecvecākiem, lai viņus nesatrauktu. Nezvanīt un neteikt to, ka mamma un tētis ir pazuduši – jau pagājušajā svētdienā. Levitējot mūzikas, mākslas bohēmā, ko vienkāršāk var nosaukt arī par dzerstiņu. Mēs zinām, ka viņus atradīsim, ka viņi pārnāks, visticamākais, jau no slimnīcas, kurā taps atkal atpumpēti no nedzīvajiem uz mazliet dzīvīgākiem. Viņi ir skaistākais, mīļākais, sirsnīgākais, kas mums pieder. Un tomēr pa vidu ir šie izkritieni, pa vidu mums dzīvo šī slimība, sērga, šī nežēlīgā dzeršana.

Vistrakākās ir nevis šīs nedēļas, kad esam mājās vienas, bet tās pa starpu, kad prāts un sirds satraukumā medī katru pazīmi, vai tikai atkal nav sācies TAS, vai atkal mājās nav gaidāmi kādi sēcoši draugi, vai atkal nav uzpeldējusi kāda vīna pudele un tētis virtuvē pārlieku aizdomīgi skaļi nesmejas un mamma mūzikas ritmā nešūpo kājas. Šis satraukums un bailes liek justies ļoti vienam, vientuļam. Un vienmēr, vienmēr saspringušam un gatavam piedzīvot sāpīgāko.

Nams otrā pilsētas malā.

Viens gads, divi gadi, trīspadsmit gadi.

Viņam aizvien vēl saka, ka tēva nav un nekad nav bijis.

Svētdiena, pirmdiena, ceturtdiena un atkal svētdiena.

Viņam aizvien vēl nav tēta.

Visiem bērniem pagalmā ir tēvi, taču viņam blakus uz dīvāna sēž tikai tukšums. Un otrā pusē mamma, kas ar savu noliegumu dara sāpēs vēl dziļākas un kaunu vēl sīcošāku. Viņš savu mammu ļoti mīl. Un tomēr pa vidu ir šī asiņojošā, smirdošā rēta, kas neļauj viņiem būt patiešām tuviem.

Vistrakākais ir nevis pats fakts, ka tēta nav, bet gan aizliegums par to runāt – baiļu, riebuma un saspīlējuma aura, kas uzpūš šo nebūšanu par kaut ko aizdomīgi, slimīgi lielu un neaizskaramu. Šis burbulis liek viņam justies ļoti vienam, vientuļam. Un vienmēr, vienmēr saspringušam un gatavam slēpt savas jūtas, slēpties pašam no sevis.

Un tad šie divi satiekas. Es un viņš, katrs ar savu vientulību un bailēm, kas iesūkušās dziļi, dziļi apakšā un izpeld ārā visdīvainākajās neapzinātajās kombinācijās. Kā refleksi, rēgi, kas pēkšņi sāk diriģēt parādi un lauzt pašu dzīves.

Tad, kad jālaiž otrs dzīvot, būt citur un ar citiem. Tad, kad jāpaliek kopā mājās, bet fonā čīkst tā pati vecā sajūta, ka tūlīt, tūlīt viss var nebūt labi, otrs var pazust un aiziet. Tad, kad mīlējoties jāatdodas pavisam, ar katru savu sirds un dvēseles kaktiņu, bet gribas turēt visu stingri savās rokās, atstāt iluzoru drošības celmu mīlestības upē, uz kura uzlekt, ja nu gadījumā viss skaistais pazūd. Tad, kad jāpapaijā, jāpasargā, jāsamīļo otrs, bet piepeši no bērna dienām izpeld tā nepārvaramā plaisa, kas bija ar mammu, un nezkāpēc izplešas šodien, starp viņu un mani, pavisam citiem cilvēkiem citā laikā un dimensijā. Tad, kad varētu mesties otram ap kaklu, iekšā, virsū, apakšā, priekā un brīvībā, tad ieslēdzas pagaidi, pagaidi, neizrādi, paglabā – ja nu pēc brīža tam visam pienāks gals un tu būsi pamests viens, nekurienē, kur jūties ļoti, neizsakāmi vientuļš. Tad, tad, tad. Lien ārā tārpainas, sačervelējušās, sūrstošas bailes un tukšuma sajūta.

Viens, divi, simtu pieci nami. Pilna pilsēta. Katrā kāds, kurš jūtas vientuļš un kuram sāp, sāp dziļāk par aprakstāmo. Pat, ja ar pieaugušo prātu viss sen šķiet sadzijis un aizmirsts, apakšā tas neārstēts un izmests gruzd. Un šis kāds satiek to otru, kuram dvēsele izrakstīta ar rētām un pa laikam ar nedzīstošām vātīm. Un viņi mēģina dzīvot, nesaprotot, kāpēc ik pa brīdim nesanāk un ļoti sāp.

Kā būtu, ja viņi šīs sāpes, pazudušos un izrautos dvēseles gabalus apzinātos, atrastu, notīrītu, apmazgātu, samīļotu, apraudātu un ikreiz atpazītu – abi kopā, katrs savu un katrs otra? Kā būtu, ja viņi šīs vātis ieraudzītu kā resursus, kā iedvesmu, kas viņos ir ko stiprinājusi, ko audzējusi, ko radījusi? Tādu, kas palīdz iet dzīves ceļu un atrast iemeslu, kāpēc vispār šī dzīve ir jādzīvo un kāda ir tās mācība? Kā būtu, ja viņi savu dziļāko vientulību un pamestības sajūtu izrunātu, saliktu kopā, pa īstam beidzot tieši vistukšākajā, pamestākajā dvēseles stūrī atrodot otru?

Es un viņš. Tu un viņa. Mēs un jūs.

Pirmdien, trešdien, svētdien.

Kā būtu?

Iztīrīt savas un otra vātis no tārpiem un beidzot tapt brīviem no tiem rēgiem, kas tik nesavaldāmi, stihiski, debili vada pa dzīves ne-ceļu?

 

Vairāk:

Dalīties.

Atstāt Ziņu