eva un Kaspars (vārdi mainīti) no malas šķita skaists pāris. Arī pašai Ievai likās, ka starp viņiem patiešām ir stipras un patiesas jūtas. Taču attiecības pārvērtās par nemitīgu Kaspara kontroli un Ievas taisnošanos. No mīlestības līdz absurdām prasībām un izspiegošanu. Uzklausījām Ievas stāstu par to, kā ir dzīvot tādās attiecībās, kur tevi nemitīgi kontrolē un par to, kā tās beidzās…
Sākums
Protams, protams, viss sākās skaisti. Domāju, ka tālāk sekojošie notikumi saistīti ar to, ka attiecību sākumā viņš man uzdeva daudz jautājumus par pagātni. Es arī atzinos, ka agrāk esmu piekrāpusi savu puisi. Tā droši vien bija mana kļūda, ka izstāstīju to un, ka vispār kaut ko stāstīju par iepriekšējām attiecībām. Tas arī varētu būt iemesls un sākums visam…
Kontrole sākās ar telefona zvanu pārbaudi. Bija jāatskaitās par to, kas zvana, tad sekoja e-pasta paroles atklāšana. Arī mans skype vienmēr bija atvērts un viņš varēja visu lasīt. Es tikai nedomāju, ka viņš tiešām tur tik daudz ko lasa un pēta. Atceros, tā bija mana vārda diena, kad atnāca īsziņa ar jautājumu: „ Kā tu tā vari, kāpēc to man nodari?”, atnācu mājās nesaprašanā, kas ir noticis. Izrādās, lasījis e-pastu un citas sarakstes. Tur jau nebija nekas tāds, kas man jāslēpj, bet viņš lasa un tad pārmet par lietām, kas uz viņu neattiecas un notikušas pirms mūsu tikšanās.
Tajā laikā es arī par visu atskaitījos. Man likās, ka viņš tiešām satraucas, ka pārdzīvo. Nezināju, ka tas izvērtīsies tik drausmīgā un „slimīgā” kontrolē.
Kontrole un neticība ik uz soļa
Tagad par to stāstot, liekas pat neticami, ka tik ilgi to nemanīju un pieļāvu, bet bija tā, ka tiku kontrolēta ik uz soļa. Piemēram, ja kaut kur biju ar meitenēm, visu laiku bija īsziņas un zvani. Mans neatņemams aksesuārs bija telefons, jo jāatbild bija apmēram minūtes laikā. Ja nepaspēju, jau sāka uztraukties, ka kaut kas nav tā.
Pirmā greizsirdība viņam bija uz maniem draugiem. Man bija trīs labi draugi – puiši. Kasparam ļoti nepatika, ka pavadu laiku ar viņiem. Bija gadījums, kad viņš atnāca mājās no darba un pie mums ciemos bija šie mani draugi. Tika sataisīts skandāls, par to, ka es par maz pievēršu uzmanību. Izrādās, visa uzmanība un laiks man bija jāvelta viņam.
Tad bija gadījums, ka ar savu draudzeni biju kafejnīcā. Viņš lika man nobildēt sevi, lai viņš varētu pārliecināties, kur un ar ko es esmu. Es to arī izdarīju, bet tad atnācu mājās un pateicu, lai tā būtu pēdējā reize šādiem gājieniem. Bet tā nebija pēdējā…
Bija vēl tāda reize, ka viņam bija jābrauc darba darīšanās ārpus Latvijas. Iepriekšējā vakarā pirms šī brauciena, viņš aizbrauca uz dzimto pilsētu, jo no turienes rītā tuvāks brauciens. Vakarā viņš man zvana, bet es tieši tajā brīdī biju izgājusi ārā. Vienkārši pastaigāt, turpat mājas apkārtnē. Atlika tikai viņam sadzirdēt, ka esmu ārā, nelīdzēja manis teiktais, ka esmu viena, ka tikai nedaudz izvēdinu galvu un iešu mājās. Pēc 35 minūtēm viņš bija klāt Rīgā, lai pārliecinātos un to redzētu pats.
Tiku pārbaudīta arī darbā. Piemēram, ja pateicu, ka būšu ilgāk, zvanīja nevis uz manu, bet ofisa numuru. Bija arī gadījums, ka braukāja ap darba teritoriju, lai redzētu kur un kad izeju.
Pazaudēti draugi
Ar visu to, kā tiku tā kontrolēta, ka bija principā jādzīvo viņa, ne sava dzīve, es pazaudēju savus draugus.
Ar savu puisi pasākumus reti apmeklējām kopā, arī maniem draugiem viņš īsti nepatika. Patiesībā bija arī grūti ar viņu kaut kur kopā pavadīt laiku, jo visu laiku tiku novērota, kontrolēta, nejutos brīvi.
Mēs izklaidējāmies kopā tikai ar tiem draugiem, kas patika Kasparam.
Darbavietā, kur tolaik strādāju, man bija kāda kolēģe, kurai bieži radās idejas kādai pasēdēšanai, šad tad arī kaut kur izgājām pēc darba. Un viņam tāpēc nepatika šī kolēģe. Būtībā ne jau viņa nepatika, bet tas, ka neesmu mājās. Vajadzēja tā, lai pēc darba uzreiz nāku mājās un viss.
Kad izšķīrāmies, pirmais ko darīju, atguvu draugus. Un šobrīd zinu, neviens vīrietis nevarēs man tā atņemt draugus un likt novērsties no viņiem.
Beigas
Es ilgu laiku darīju visu ko viņš lika – stāstīju, rādīju un atskaitījos. Tiešām nezinu kāpēc, nesapratu, biju iestāstījusi sev ko citu? Varbūt…
Ja atteicos ko ievērot vai izdarīju ne pa prātam, sekoja daudz strīdu un viņš vienmēr draudēja ar aiziešanu. Bet tad es piefiksēju, ka tālāk par virtuvi viņš neiet un ar laiku man jau kļuva vienaldzīgs šis paņēmiens. Vēlāk jau pieteicos pati viņam palīdzēt sakravāt mantas. Un tad sākās asaras. Sākumā viņš mani iežēlināja. Mācēja skaisti runāt…par to, ka es esmu viņa lielā mīlestība utt. Un tad vēl tās viņa asaras, piefiksēju, ka viņš visu laiku raud un ir aizvainots. Es vienmēr tiku padarīta par slikto. Viena strīda laikā pat gatavojās lekt ārā pa logu. Tad gan pamatīgi sadusmojos un viņam par to iecirtu pļauku.
Kāpēc katru reizi darīju to ko viņš lūdza, atskaitījos? Jā, man it kā bija bail no tā, ka viņš pieķers kādā situācijā, kas viņam var nepatikt. Bet tās nebija bailes par to, ka es būtu ko sliktu izdarījusi, vai bailes par sevi, ka viņš varētu ko nodarīt. Es baidījos par skandālu, ko viņš var uzrīkot, par tiem cilvēkiem, kas iesaistīti. Lai tikai būtu miers, darīju pa viņa prātam.
Ja neņem vērā šo visu (vai tas maz iespējams?), ar Kasparu bija labi. Viņš man ļoti simpatizēja kā vīrietis, bija drošības sajūta. Viņš bija pieklājīgs, lutināja mani, cienīja manus vecākus. Foršs un man tuvs cilvēks. Un par viņu es biju droša. Tikai vienu reizi esmu skatījusies viņa telefonā, bet tas bija savādāk. Gribēju pārliecināties, vai viņš man saka taisnību par kādu meiteni, kas viņam raksta, jautāju vai varu apskatīt, un viņa paša klātbūtnē pārbaudīju ko gribēju.
Protams, ka man nepatika tas, kādas bija kļuvušas mūsu attiecības. Saskaņas vietā bija tā nenormālā neuzticība. Laika gaitā šī nepatika krājās un vienā brīdī es pie sevis nolēmu, ka viss. Sāku atsvešināties, mums nebija vairs nekādas tuvības, ne intīmas, ne citādas. Teicu, ka jāpadzīvo atsevišķi un šajā laikā arī sakravāju viņa mantas un aizvedu. Kopā bijām bijuši nedaudz vairāk par gadu.
Pēc kāda laika jau paliku stāvoklī no cita. Un viņš, starp citu, to vēl sākumā pārmeta. Teica, kā gan es varēju viņam to nodarīt. Viņš esot domājis, ka mēs vēl būsim kopā.
Pēc šķiršanās vēl kādu laiku mums bija normālas attiecības, šad tad tikāmies. Bija gan vēl daži tādi gājieni kā, piemēram, mana novērošana ar binokli, bet citādi, vēl nedaudz kontaktējāmies. Tagad gan kontakta vairs nav. Katram sava jauna dzīve.
Es nepavisam neturu ļaunu prātu vai kaut kā slikti atceros attiecības. Mēģinu atcerēties to labo, kas bija. Taču tas noteikti ir mainījis to, kāda esmu tagad. Vairs tā nereaģēju, nepārdzīvoju un nepakļaujos. Visu uztveru vieglāk un skaidri zinu, kādas lietas vairs nepieļaušu savās attiecībās.
16 komentārs
Njā, jautājums, kā ko tādu sieviete vispār tik ilgi varēja paciest..
Ir dzirdēts par tādiem greizsirdīgiem večiem, manai draudzenei vīrs arī aizdomīgs, prasa pat par to, kāpēc tas un tas kolēģis tik draudzīgi sveicināja veikalā, kad aizkavējas kaut kur ilgāk, nekā teikusi, jau zvana un prasa ,kur ir, bet ar binokļiem laikam vēl nav izsekojis. Nezinu kādēļ viņa to piecieš, saka, ka citādi jau visādi ir labs, nedzer, strādīgs. Var jau būt ka šajā vecumā bail palikt vienai.
Ja ir tik lielisks puisi,tad kāpēc jāved uz māju tusēt trīs citus,turklāt viņa prombūtnes laikā. Šajā gadījumā ,domāju ka meitene pati apzināti izraisīja greizsirdību. Mīļotais vīrietis jau nav labākā draudzene :)Tu reāli sagrāvi viņa pašcieņu un pēc tam brīnies ,greizsirdīgs. <br>
Lai gan vīrieša izdarības pāršāva pār strīpu ar to izsekošanu un prasībām nobildēties un sūt'it bildes kā pierādījumus, tomēr arī man nav saprotama attieksme, ka izklaidējas bez otra un vēl uz māju ved citus vīriešus. Šad tad jau var izklaidēties ar draudzenēm un draugiem viens bez otra, bet principā labu attiecību pamatā ir tas, ka dodas kopā izklaidēties un pavada brīvo laiku kopā – varbūt vajadzēja censties vairāk viņu sapazīstināt ar saviem draugiem, nevis nošķirt, ka tagad laiks viņam, tagad- draugiem.
Tas ir smagi jā! es to pacietu veselus 2 gadus!
man pats trakaakais ir tas,ka savaas attieciibas es esmu taa kas kontrolee,spiego utt. man ir tieshi taadi pashi izgajieni kaa autores bijushajam. Gruuti ir to atziit. Censos nebuut taadai stervai ,bet…
lasu un burtiski de ja vu 🙂 Tā it kā kāds būtu aprakstījis manu ex laulības dzīvi. Joprojām nespēju atrast izskaidrojumu tam kā to es – gudra, skaista, saprātīga sieviete varēju pieļaut un ilgus gadus pazemīgi, mīloši paciest. Protams ar šīsdienas domām par to visu kas bijis, atmiņā uzpeld smeldzīte par visiem zaudējumiem – draugiem, kuri atkal atgūti, bet galvenokārt par ilgus gadus pazaudēto un tagad atkal atrasto sevi…
O jā, es arī tam gadu izgāju cauri, murgs ne dzīve…
Gluži kā no manas dzīves. Man pēdējais piliens bija, kad nedevu sava telefona paroli, lai izčekotu visas SMS, zvanus. Atlocīja piedurknes, pilna vanna ar aukstu ūdeni, mani aiz matiem zem ūdens – dzīvot tak grib visi… Iedevu paroli, izložņāja, tad asaras, uz ceļiem piedošanas, mīlas vārdi utt. Sapakoju savas mantas un prom. Vēl tagad uzpeld kāds gājiens – kaut pagājis pus gads.
Krii5- ārprāts, nespēju ko tādu iedomāties. Malacis, ka aizgāji! Labi, ka spēji atrast spēku un aiziet laikus, tur jau izskatās ne vien kontrole pārlieku liela, bet pat vardarbības noslieces. Būtu jāziņo par tādiem vīriešiem kādā datu bāzē, lai krājas šo visu uzvārdi un sievietes pirms iepazīšanās var pārbaudīt, vai par viņu iecerēto nav kādas ziņas par iepriekšējiem vardarbības gadījumiem.
Justiine – es policijā uzraktīju iesniegumu, jo kad aizgāju – turpinājās terors pa telefonu, dr.lv (uztaisīja profilu ar maniem datiem, ka sniedzu seksuālus pakalpojumus), brauca uz darbu utt… Tagad ir uzzinājis par policijas iesniegumu – gan jau viņš tika informēts, ka tāds iesniegums tika saņemts un sūta interesanta satura SMS manam draugam. Man gan vairs ne zvana, ne raksta. Mēdz zvanīt sveši nr, kurus es neceļu un kuri uzreiz pāradresējas uz drauga telefonu.
Justiinei laba ideja par to slikto vīriešu datu bāzi :)<br>Krii5 – paldies dievam, ka tev ir kāds, kas aizsargā šobrīd, nu kur rodas tādi maniakālie veči? Šausmas…
kaadu laicinju sagaajos ar viirieti,kursh bija ljoti jauks pret mani-miilosh,gudrs,intresants,gultaa vnk ideaals.Bet nedod Dievs kaads pazinja vairaak uz mani paskatiijaas, vai pievzaniija pa telefonu un es vinjapraat ilgaak runaaju-tad taa bija elle zemes virsuu-psihologjiskais terors.Protams,vairs neesam paaris.
Un es naivā domāju, ka tikai man tāds eksemplārs gadījies…pirmos 15 kopdzīves gadus viss bija kārtībā,es pat neziņāju tādu vārdu kā greizsirdība, bet tad pēkšņi ups…un man piezvana un paziņo, ka manam vīram ir mīļākā…nu pa vidu bija visādi, bet tad, kad it kā sākām atkal kopā dzīvošanu sākās šitāds pats murgs, kā aprakstā un tas turpinās jau četrus gadus….teikšu godīgi -jo vairāk mani kontrolē- jo vairāk gribas visādas muļķības darīt..( kaut iepriekšējā laikā pat doma nekad nav bijusi ar kādu pakoķetēt,ko neteikšu par tagadējo savu dzīvi )….mums ir dēls, viņa dēļ arī neaizeju…bet ja būtu jaunāka un drosmīgāka -aizietu, jo tas ir terors, tā ir jau kā slimība..un liekas, ka to vairs izārstēt nevar, un apkārtējiem jau arī neiestāstīsi, kā tev ir uz sirsniņas, jo no malas jau liekas tev ir TĀDS vīrs…jūs tik labi kopā izskatieties….un katram jau neiztāstīsi ,kā ir īstenībā…un vai vajag….
manam vīram bija tādi paši gājieni- skatījās draugos statistiku un nedod die's, kāds svešs vīrietis bija skatījies, noteikti vajadzēja paskaidrot- kas viņš tāds man bijis.ja teicu, ka nepazīstu, tad apgalvoja, ka noteikti pirms tam pati esmu skatījusies un tāpēc skatījās atpakaļ. tāpat meklēja visur internetā,vai tik kaut kur neesmu reģistrējusies. tāpat darbā nekad uz pasākumiem nedrīkstēju palikt u.tml. tas viss man piegriezās un sāku domāt, kāpēc cilvēks tā dara, jo nebiju no tām, kas atļaujās ar citiem flirtēt u.tml. tad izmantoju dažādas izspiegošanas metodes pret pašu un atkājās interesantas lietas. džeks mēdza reģistrēties dažādos iepazīšanās portālos, kur sarakstījās ar citām sievietēm…varbūt darīja arī ko vairāk, nezinu… par visu pat nevaru izstāstīt, kas atklājās. bet secināju vienu – cilvēks spriež pēc sevis. pats dara pretīgas lietas un nospriež, ka tad jau noteikti arī citi tā dara…..
Nu ja. Es pieķēru vīru pilnīgi nejauši, ka ar citu viss – sarunas, tikšanās utt. Mīlēju.Noticēju, ka viss beidzies, tiklīdz kā to uzzināju. Bet vairs neuzticos. Ja ir iespēja, tomēr ieskatos telefonā, lai arī zinu, ka sarunas ar viņu tiek izdzēstas, jo abi strādā vienā darbavietā. Pati sevi nepazīsu – neesmu vairs es,svārstos starp robežu sākt jaunu dzīvi vai dzīvot, izliekoties, ka nekā nav bijis…Viņš man pārmet, sauc par nenormālu, jo ik brīdi par šo sānsoli atgādinu. Fui, pretīgi – riebjos pati sev un droši vien arī viņam..