ieži vien, kad mēs runājam par veselīgu dzīvesveidu, tad domājam par to, kā atmest smēķēt, ēst veselīgu pārtiku, vairāk sportot, pastaigāties svaigā gaisā, skatīties mazāk TV, labi izgulēties. Vairākums mūsu plānoto aktivitāšu saistās ar ķermenim atbilstošo apstākļu izveidi. Taču reti kad mēs aizdomājamies par veselīgo apstākļu radīšanu savā iekšējā dzīvē – par kaitīgu domāšanas paradumu atmešanu, par veselīgu emociju avotu paplašināšanu, par domu pastaigām un dažādu uzvedības modeļu trenēšanu. Var būt izklausās jocīgi un sarežģīti, tomēr šodien vēlējos pastāstīt vienu NOSLĒPUMU, kā var uzlabot savas dzīves kvalitāti. Tāds viens triks, lai ievērotu savu psiholoģisko higiēnu. Jūs taču piekrītat, ka zobi jātīra, ar domām – līdzīgi. Tad nu Jūsu uzmanībai – vienkāršs un iedarbīgs domu attīrīšanas līdzeklis.
Bieži vien cilvēki ap 40, 30, 20 gadiem izdomā, ka ir izveidojušies kā personība, kā raksturs, kā kaut kas monumentāls un nemainīgs. „Es vienkārši esmu tāds cilvēks”, bieži vien viņi saka. „Es nevaru domāt un uzvesties savādāk, jo es vienmēr tā esmu darījusi”, „es tik un tā satraukšos”, „es zinu, ka man tas nepatiks, bet es to darīšu, jo kā es varu nedarīt?!”, „es nevarēšu”, „man nav spēju”, „es nekad neesmu bijusi baigā veiksminiece”, „es neesmu laba saimniece”…
Cilvēks vienmēr ir vairāk, nekā viņš domā un nekā citi domā par viņu. Cilvēka resursi ir neizsmeļami. Katra no mums var visu, ko vēlas.
“Milzīgs mūsu dzīves kvalitātes noslēpums slēpjas divos vārdos: UZTVERE un PĀRLIECĪBAS.”
Ja Jūs, lasot šis rindiņas sākat iekšēji protestēt un izvirzīt argumentus, ka cilvēkam taču ir objektīvi parametri un spējas, objektīvi trūkumi un nevarēšanas, ka tas nu gan ir tāds optimistisks pārspīlējums. Es gribētu uzdot jautājumu, kādēļ ticat realitātei, kurā cilvēks ir ierobežota un nevarīga būtne? Kādēļ neticat iespēju realitātei?
Atbildes varianti varbūt dažādi: „Tā tas ir”, „kur ir pierādījumi?”, „vai tie nav lētie psihologu triki?” Taču, kā jau minēju, gribu Jums atklāt vienu noslēpumu un tad varbūt atbildes būs savādākas.
Milzīgs mūsu dzīves kvalitātes noslēpums slēpjas divos vārdos: UZTVERE un PĀRLIECĪBAS. Cik daudz skolā mums ir mācīts par uztveri, par uztveres procesa īpatnībām, par pārliecību slazdiem? Labi, ja bija stāstīts kaut kas garlaicīgi nesaprotams, bet var būt arī – nekas.
Ak, ja mēs tikai zinātu, kā šie vārdi maina mūsu dzīvi!…. Pirms lasīt tālāk, uzrakstiet uz lapiņas 5 savus dzīves sapņus un blakus katram 2 teikumus: Man tas izdosies, jo … un Man tas neizdosies, jo … . Obligāti abus teikumus! Tagad pasvītrojiet to teikumu, kuram ticat vairāk.
Realitāte ir vienkārša – abi šie teikumi ir absolūta PATIESĪBA un viss notiks atbilstoši tam, kuram teikumam IZVĒLATIES TICĒT. Paskaidrošu sīkāk.
Uztvere ir instruments, ko lietojam katru dienu, katru stundu, katru minūti, pēc būtības katru mirkli. Dzīvē vienlaicīgi eksistē VISS. Mēs ejam pa ielu, līst lietus, bet saule eksistē vienlaicīgi un zvaigznes arī – vai mēs tās uztveram? Mēs sēžam uz krēsla un lasām šo rakstu, un mūsu kājas ir kurpēs, drēbes pieskaras ādai – vai visu laiku par to atceramies?
Tas, kas jāatceras par uztveri – tā ir IZVĒLĪGA, mēs pamanām tikai noteiktas lietas. Mēs nekad neuztveram visu, tas nozīmē, ka mums nekad nav objektīva lietu bilde. Mūsu uztvere ATLASA informāciju. Ejam pa ielu, ko mēs redzam – asfalta bedres, cilvēku kājas, sejas, smaidīgas sejas, vīriešus, sievietes ar bērniem? Mēs redzam to informāciju, ko mums ērti saņemt vai kuru vēlamies saņemt. Ja mums aktuālas attiecības – pamanīsim pārīšus, ja mēs gribam bērnus – māmiņas ar ratiņiem, ja gribam nopirkt suni – mazie un lielie četrkājainie ir mūsu redzes lokā! Tik tālu esam tikuši.
“Bieži vien cilvēka galva no iekšpuses ir līdzīga milzīgam skapim, kas pārbāzts ar vecām drēbēm, bet neviens tās nemet ārā. Piemēram, 15 gados mums neizdevās attiecības ar Jāni un mēs izdomājām, ka „Mīlestība nevar būt abpusēja. Vīriešiem nevar uzticēties!”, tagad mums 24, bet mēs nevaram atrast īsto, kam uzticēties.”
Tagad par pārliecībām. Tās veidojas no pašas bērnības līdz sirmām dienām, BET joks ir tajā, ka mēs aizmirstam tās pārskatīt atbilstoši šodienas prasībām, mūsu pašu vēlmēm un mērķiem. Bieži vien cilvēka galva no iekšpuses ir līdzīga milzīgam skapim, kas pārbāzts ar vecām drēbēm, bet neviens tās drēbes nemet ārā. Piemēram, 5 gadu vecumā mums iekoda kaimiņu sīkais krancis, mēs iegaumējām: „Suņi kož! Jābaidās!”, tagad mums ir 35, bet mēs aizvien apejam krančus ar līkumu, 7 gadu vecumā mēs iegaumējām: „Esi vienmēr pieklājīga!”, tagad mums ir 42, bet mēs aizvien neprotam sevi aizstāvēt, ja kāds saka rupjības, 15 gados mums neizdevās attiecības ar Jāni no 3.stāva un mēs izdomājām, ka „Mīlestība nevar būt abpusēja. Vīriešiem nevar uzticēties!”, tagad mums 24, bet mēs nevaram atrast īsto, kam uzticēties. Dzīves situācijas mainās, bet vai mainās mūsu pārliecības?? Bieži vien nē un mēs paliekam stāvot uz vietas un sitoties ar galvu sienā.
Mūsu uztvere laipni piedāvā mums izvēlēties to informāciju, kas atbilst un pastiprina mūsu pārliecības. Taču vienmēr pastāv IZVĒLE. Mēs VARAM mainīt savas pārliecības. Nav jēgas ticēt pašdestruktīvām pārliecībām: „esmu stulba” un „esmu neglīta”. Tās neko neatrisina, turklāt atbilst patiesībai uz 50%, jo pārējie 50% pieder pretējām pārliecībām: „esmu gudra” un „esmu skaista”. Kāpēc izvēlēties tos 50%, kas mūs sagrauj? Varbūt aiz tiem slēpjas doma, ka „sevi lielīt nedrīkst” vai „tā man visi teikuši”, vai „dzīvē viss nāk caur ciešanām”? Bet šīs domas ir TIK PAT patiesas, kā „sevi atbalstīt ir veselīgi”, „cilvēki izsaka dažādus viedokļus” un „dzīvē viss nāk ar prieku”. Kuras izvēlaties?…
Paņemiet savu mazo sarakstiņu. Jūs drīkstat pasvītrot to, kas Jūs iedvesmo un dzīvot tā!
Marija Ābeltiņa
Krīžu un konsultāciju centra „Skalbes” psiholoģe
p.s. Ja Jums radās jautājumi, kurus Jūs gribētu man uzdot, rakstiet uz marija.abeltina@gmail.com
