Vārda dienu svin: Kārlis, Spodris

Ar mammām ne vienmēr ir viegli

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Vai ar mammu varu runāt par pilnīgi visu? Vai mamma kādā veidā kontrolē tavu dzīvi? Vai esi atklāta ar mammu? Droši vien mums katrai, patiesībā ir daudz jautājumu, par ko aizdomāties… Lai cik mūsu mammas mums ir mīļas un dārgas, ir situācijas, kad nevaram īsti saprasties. Piedāvājam apskatīt divas šādas situācijas, kā arī meklējam atbildes uz tām.

Gribu mīļumu, gribu viņai pateikt, ka mīlu un dzirdēt to no viņas…

Nav jau nekāda lielā problēma, un droši vien daudzi auguši tāpat, tā vienkārši padomju laikos ierasts, ka vārdus „Es tevi mīlu!”, nelietoja, vismaz ne tik bieži. Tā arī esmu uzaugusi, ne reizes nedzirdot no mammas šos trīs vārdus. Jā, viņa rūpējās, uzaudzināja mūs, bet mūsu ģimenē tāda mīlestības un pieķeršanās izrādīšana nebija pieņemta. Tagad, kad man jau pašai sava ģimene un saviem bērneļiem bieži saku, ka viņus mīlu, man kaut kas sirsniņā skumji iedzeļ- gribas no mammas dzirdēt šos vārdus, gribas, lai viņa mani reiz tā silti samīļo un mīļi piespiesties, parunāt, papļāpāt no sirds…Vai tas maz vēl iespējams, mamma kā nekā visu mūžu tā nodzīvojusi, varbūt viņa to nemaz neprot?

Lasītāja pati jau daļēji atbildējusi – mamma tiešām neprot. Gan jau
pieminēto padomju laiku dēļ, gan tāpēc, ka šādas pieredzes visticamāk
trūcis arī pašas mammas pirmdzimtajā ģimenē. Droši vien nekļūdīšos
sakot, ka mamma savu mīlestību pauž citādi – ar sadzīviskām rūpēm par
siltām pusdienām, šalli ap kaklu, iespēju iegūt labu izglītību, utt.
Tomēr nav noslēpums, ka vecāku, galvenokārt mātes, mīlestība pret
bērnu ir svarīgs priekšnoteikums normālai un netraucētai bērna
attīstībai. Ja tās jau kopš bērnu dienām ir trūcis, mīlestības
deficīts var radīt distresu „neesmu pietiekami labs”, t.i. gan
apzinātu, gan neapzinātu tieksmi vienmēr un visur pierādīt, ka „es
tomēr esmu pietiekami labs, lai mani mīlētu!”. Ja bērnībā mammas
trūkums tiek kompensēts draugu sabiedrībā, tad, sievietei pašai
kļūstot par mammu, bērnībā nesaņemtā mīlestība par sevi atgādina
divkārt sāpīgi – sieviete salīdzina savu bērnību ar to, ko šobrīd
vēlas un spēj dot saviem bērniem, tāpēc aktualizējas sāpīgais
jautājums „Bet kāpēc man nekas no tā netika?..” Psiholoģijā to mēdz
dēvēt par „iekšējo bērnu”, kurš turpina raudāt pēc mammas…

Konsultēšanas prakses pieredze vairakkārt pierādījusi – ja vēlies
redzamas pārmaiņas savā dzīvē vai attiecībās, sāc rīkoties, neko
negaidi no citiem! Skumsti pēc mammas mīlestības? – pajautā viņai to!
Jā, tas ir bailīgi, jo nav tādas pieredzes, bet tikai tu pati vari to
mainīt. Pati pieglaudies, pati samīļo, pati pasaki, ka mīli. Mamma
sākotnēji var nepieņemt šādas jūtu izpausmes, ja tās līdzšinējās
attiecībās nav bijušas raksturīgas. Lai tevi tas nebiedē! Pieņem
mammas bailes, varbūt pat atraidījumu, bet neapstājies. Lielākā kļūda
šādos gadījumos ir gaidīt tūlītēju pozitīvu reakciju. Cik bieži
dzirdēts sievietes sakām: „Es vienreiz pamēģināju, vairs nekad!!!” Bet
iedomājies, ka tavas jūtu izpausmes ir kā veldzējošs ūdens mazam
stādiņam – tu taču negaidi, ka pēc pirmās apliešanas reizes augs
izstiepsies gigantiskos apmēros un sāks ražot sulīgus augļus. Nē, tas
stiepsies pamazām, bet neatlaidīgi, raisot arvien jaunas lapiņas un
pastāvīgi pieņemoties spēkā. Tikai nepārstāj to laistīt! Lai cik
paradoksāli tas arī būtu – tev jākļūst par mammu…savai mammai.
Jāiemāca viņai to, ko, iespējams, savulaik nav iemācījusi viņas mamma.

 

Mammas ir pārāk daudz, nemitīgi zvana, visu laiku bāžas iekšā manā dzīvē

Man šķiet, ka mamma nespēj pieņemt to, ka man ir pašai sava dzīve. Jau piecus gadus dzīvoju atsevišķi, citā pilsētā, bet viņa joprojām bāžas manā dzīvē, bieži zvana pat vairākas reizes dienā– stāsta, ko pati darījusi, vaicā, kā man iet (lai gan kopš vakardienas jau nekas nav mainījies!) prasa padomus pat par sīkumiem, piemēram, kādus aizkarus pirkt viesistabai utt. Dažreiz jau pasaku, ka nav laika  runāt un vienreiz, kad aizrādīju, ka tik bieži zvana, viņa pat apvainojās. Nezinu, kā lai paskaidroju, ka man tiešām šie nemitīgie zvani sāk kaitināt un nogurdināt, neesmu jau vairs maza meitene, un tīri fiziski bieži vien nav laika ar viņu stundu runāt pa telefonu…

Visticamāk, meita vēlas attiecības, bet noteikti citā kvantitātē. Jā, varētu runāt par situāciju, kad māte neprot palaist bērnu savā dzīvē, kad pašaizliedzīgā mīlestība pārtop hiperaprūpē un nastā, kas ar laiku, lai cik paradoksāli nebūtu, spēj nogalināt mīlestību bērnā. Līdzīgi kā mēs tiecamies pēc maiguma un glāstiem, tieši tāpat mēs no dabas vēlamies atbrīvoties no žņaugiem. Ja mātes mīlestība ir pārmēru intensīva, bērns vēlas atbrīvoties no viņas. Dzīvē šādas mammas manipulē ar ērto upura lomu „es jau gribu tikai labu”, kas bērnā, savukārt, rada vainas apziņu. Viņš piecieš mātes jūtu izpausmes un uzspiesto kontaktu, bet nespēj šīs attiecības patiesi baudīt, tā vietā audzējot apslēptu agresiju pret māti. Tas spilgti redzams lasītājas situācijas aprakstā. Sākumā slēptā agresija tiek maskēta ar atrunām „man nav laika”, kas ir negodīgi, jo patiesībā laika pietiek.

Uz jautājumu „kāpēc tu godīgi nepasaki, ko jūti?” klienti konsultācijās visbiežāk atbild ar „es negribu viņu aizvainot”. Bet ko tad tu patiesībā vēlies? Ja vēlies, lai mamma zvana retāk, kāpēc māni, ka tev nav laika? Viņa zvanīs atkal, kad tev būs ietiekami daudz laika, bet tas ir tieši tas, ko tu vismazāk vēlies! Savukārt, kad apslēptā agresija tiek uzaudzēta līdz tās maksimālajai pakāpei, notiek t.s. pēdējā piliena efekts. Pietiek ar mazāko sīkumu, lai „uzsprāgtu”. Un atkal ierastā shēma – mamma apvainojas, tu jūties vainīga, viņa savas jūtas nevis patiesi atklāj, bet demonstrē, tu meklē atpakaļceļu, kaut labprāt attiecībās ieturētu garu pauzi, utt. Apburtais loks, kas radies tāpēc, ka cilvēki nav patiesi pret sevi un otru.
Jā, protams, no vienas puses godīgi būtu pateikt „lūdzu, nezvani man tik bieži!”, bet tā ir tuvredzīga rīcība, kas radīs negatīvas sekas turpmākajās attiecībās. Vai esi domājusi un – galvenais – jautājusi mammai, kāpēc viņa zvana tik bieži? Kas tam ir par iemeslu? Ne vienmēr tā būs pārspīlēta mātes mīlestība. Situācijas mēdz būt dažādas – sieviete pusmūžā var, piemēram, negaidīti palikt viena vai zaudēt darbu, kas nes līdzi spēcīgas emocijas, ar kurām viņa var nespēt tikt galā. Bet viņa neprot paust jūtas vārdos „es jūtos vientuļi, man ir skumji, es vēlos just tavu atbalstu un uzmundrinājumu”. Nē, viņa prot tikai demonstrēt savas sajūtas pastiprinātā interesē un aprūpē, kas meitai šķiet pārāk uzmācīgi. Māte sajūtas nepieņemta, lai gan patiesībā vēlējās tikai saņemt uzmanību…

Ko darīt? Godīgi runāt par savām sajūtām un vēlmēm un ar prasmīga dialoga palīdzību aicināt uz to arī mammu. Piemēram:
Mammu, saki, kā tu jūties tur viena pati, kā tev klājas, ko tu vēlies, kā es tev varu būt noderīga? Tu zvani tik bieži, ka man ir sajūta – tu netiec galā.” (tiešs, atklāts jautājums, aicinājums atbildēt ar to pašu, jūtamas rūpes un ietverta arī pašas meitas sajūta)
Jā, bet es jau gribu tikai labu, tikai parunāties…” (upura loma, taisnošanās, iespējams – manipulācija)
Jā, mammu, bet es diemžēl nevaru veltīt šīm sarunāt tik daudz laika. Saki – kā tieši es varu tev palīdzēt?” (atbildības nodošana, racionāla pieeja, risinājuma meklēšana)
Es jūtos vientuļi, jūs visi esat izauguši, es esmu palikusi viena…” (upura loma, taisnošanās, iespējams – manipulācija)
Jā, mammu, tieši tā, mēs esam izauguši, mums visiem ir sava dzīve. Bet kas ir tas, ko tu vēlies?” (pieņemšana, apliecinājums, atbildības nodošana)
Es gribu kompāniju, gribu parunāt, kaut kur aiziet, piemēram, uz teātri…” (patiesu vēlmju paušana, tiesību piešķiršana sev pašai)
Ļoti labi, kā tu domā, ko tu varētu uzaicināt uz teātri?” (pieņemšana, racionāla pieeja, aicinājums meklēt risinājumu)
Tu jau nekad nevari…” (iespējams – manipulācija)
Jā, mammu, šoreiz es nevaru un nemaz nevēlos. Vai ir vēl kāds bez manis, ko tu vari uzaicināt?” (pieņemšana, apliecinājums, racionāla pieeja, aicinājums meklēt risinājumu)

Attīstošais dialogs palīdz noturēt sarunu it kā neredzamā rāmī, nepazaudējot mērķi. Mērķis šajā gadījumā ir pieņemt mammas jūtu izpausmes, tomēr nepieļaut manipulāciju, vienlaikus nododot viņai atbildību par viņas pašas patiesajām vēlmēm.
No otras puses, es ticu un individuālo konsultāciju laikā bieži pieredzu, ka, pēkšņi mainot ierasto rīcību, sākot otram dot tieši to, ko viņš tik izmisīgi prasa, izrādās, ka viņam to nemaz tik ļoti nevajag. Piemēram, ja sāksi pastiprināti dot mammai uzmanību, zvanīsi pirmā, interesēsies, utml. Varbūt izrādīsies, ka mammai tas nemaz nav nepieciešams tādā apmērā.
Harmoniskas attiecības vienmēr notiek starp diviem cilvēkiem. Ja laiks, enerģija un resursi tajās tiek vērsti tikai vienā virzienā, iestājas attiecību disharmonija
, kas spilgti jūtams lasītājas jautājumā.

Komentārus sniedza:
Elīna Neilande
„LABO DOMU PIETURA”
Pārvērtējošais konsultants
Mob.tālr. 29467274
www.labodomupietura.lv
www.draugiem.lv/labodomupietura

Dalīties.

1 komentārs

  1. Man rakstītais ir ļoti aktuāls. Mamma ir uz mani apvainojusies,jo man tiešām nebija laika un noskaņojuma veselības dēļ vienreiz runāt pa telefonu. Mamma pat neuzklausīja,ko gribu teikt,kaut ko nomurmināja pa telefonu un nolika to.

Atstāt Ziņu