Viņa radītais projekts “Neloģiskie jautājumi’’ (apskatīt var šeit>>) īsā laika sprīdī iekaroja tūkstošiem interneta lietotāju interesi. Katru pirmdienu daudzi ar nepacietību gaidīja jaunu video, lai pēc tam izplūstu īstos un sirsnīgos smieklos. Un tas arī ir viņa patiesais piepildījums – vairot smaidu un smieklus pasaulē. Dzīvojot ar mērķi padarīt pasauli labāku, viņš katrā dienā atrod ko priecīgu un pēc tam dalās savā priekā ar pārējiem. Šovmenis un vienkārši pozitīvs cilvēks. RENĀRS ZELTIŅŠ.
Kā radās doma par “Neloģiskajiem jautājumiem’’?
To sākam mēs ar draugu, pirms 10 gadiem Ventspilī. Aizgājām uz tirgu pie tantiņām un prasījām: „Jums kāpostiņus uz svariem uzlikt biezpieniņu salikt kopā ar zīmodziņiem varat?”. Tantiņa bija apmulsusi: „Kādus kāpostiņus, kādus zīmodziņus?”. Tā tas viss aizgāja. Tagad pēc 10 gadiem, stāvējām ar operatoru Grīziņkalnā, un es ierosināju pamēģināt uzdot neloģiskos jautājumus apkārt esošajiem cilvēkiem. Aizgājām un pirmais bija tāds mazs futbolistiņš. Man pēc tam likās – bija forši! Pēc kāda laika izdomājām, ka vajadzētu pamēģināt intervēt zvaigznes. Tā arī darījām un tos video mēs nofilmējām divās dienās.
Kura bija pirmā zvaigzne, kuru tu intervēji?
Pats pirmais bija Markus Riva. Aizgājām uz klubu D-Style, tur tieši bija gada jubileja, un skatījāmies, vai ir kāds sabiedrībā pazīstams cilvēks. Ieraudzīju Markusu un nointervēju.(Video, kurā Markus Riva atbild uz neloģiskajiem jautājumiem skaties šeit>>)
Pēc tam jau gāju meklēt nākamos – Aisha, Elita Drāke, Rihards Lepers. Spēlmaņu naktī – Helēna Demakova, Valdis Zatlers, visi aktieri… Deputātus gan gaidījām pie Saeimas. Protams, gribēju nointervēt arī labākos, piemēram, Šleseru, Nilu Ušakovu, Dombrovski. Bija tādi, kas atteicās no intervijas, bet lielākoties visi piekrita. Tie, kas atteicās, pamatoja, ka neko nezina par attiecīgo tēmu, piemēram, ielu kultūru, kaut ko par jauniešiem… Grūti bija Ingmāru Līdaku pierunāt. Es kaut ko jautāju par dotācijām, un viņš dusmīgi atbild: „Kas par dotācijām, ko tu te runā? Kas augšā, apakšā?” Es jau domāju kaut ko par ūsām, frizieriem pajautāt… (smaida)
Ko šie cilvēki Tev ir teikuši pēc tam?
Kivičs man toreiz pēc intervijas pienāca klāt un saka: ”Klausies, Renār, es desmit gadus dodu intervijas, un es pirmo reizi nesapratu, ko man jautā! Tu mani čakarē?”. Es atbildēju, ka mazliet jā. (smaida)
Kopumā atsauksmes ir ļoti pozitīvas.
Tie, kas nav nointervēti, protams, ir ļoti atviegloti. Viņi ir priecīgi, ka netika manos nagos.
Protams, ir arī tādi cilvēki, kas nemaz neizlasa video virsrakstu un domā, ka es esmu mazliet jocīgs – ļoti reti, bet ir tādi. Taču tas ir normāli. Nekad tu neuztaisīsi kaut ko tādu, lai visiem cilvēkiem patiktu. Bet pozitīvi ir tas, ka visvairāk tomēr tas, ko daru, patīk. Tas ir galvenais – likt cilvēkiem smieties. Man ļoti patīk, kad cilvēki iegūst pozitīvo.
Kāds neloģiskajiem jautājumiem apakšā ir mesidžs?
Mūsu Ghetto TV brigādei ir viens mērķis – padarīt pasauli labāku. Dot cilvēkiem pozitīvo. Katru pirmdienu, kad neloģiskie nāca ārā, liela daļa Latvijas atvēra savu portatīvo, noskatījās video un visi kopā smējās. Visi smējās un tā pozitīvā aura uzgāja gaisā. Varbūt augšā Dievam arī ir portatīvais, viņš skatījās un arī smējās. Mūsu laikā ir tik daudz inovācijas, tehnoloģijas, tik daudz problēmu ar krīzi, daudziem nav naudas, tāpēc varbūt viņiem vajag atslēgties. Citi aiziet izdzer alu, bet citi varbūt grib par kaut ko pasmieties. Tāpēc mans uzdevums ir noorganizēt to, lai būtu par ko pasmieties.
Kuru cilvēku intervēt būtu tava augstākā pilotāža?
Es noteikti gribētu intervēt Renāru Kauperu, Vairu Vīķi Freibergu, Aivaru Lembergu. No aktieriem – Rēziju Kalniņu.
Starp citu, ar katru cilvēku pirms neloģisko jautājumu uzdošanas, es parunājos formāli un tikai tad slēdzu iekšā kameru.
Ja man būtu astoņas rokas, es nointervētu visus. Piemēram, kad intervēju Valdi Zatleru, tikmēr es redzēju, ka paiet garām kāds aktieris un es nodomāju, ka žēl, ka nesanāca arī viņu nointervēt. Latvijā jau ir grūti – ja es katram, ko intervēju, pateiktu, ka viņš tika izjokots, jo ir jauna rubrika, tad tas noteikti tiktu izstāstīts tālāk, un tad jau vairs nebūtu interesanti, jo visi jau par neloģiskajiem jautājumiem zinātu. Tāpēc es arī nevienam neko neteicu. Piemēram, šobrīd Latvijā vairs jau nevaru nevienu nointervēt, jo visas zvaigznes mani jau zina.
Ir kāds īpaši pārsteidzis ar savām atbildēm, ka tu būtu gatavs viņu uzslavēt?
Es laikam slavētu tos, kuri man visu laiku prasa – ko tu man saki? Jo tad viņš parāda, ka nemaļ tukšu. Piemēram, Nevarauska man neatbildēja ne uz vienu jautājumu. Viņa nesaprot – viņa neatbild. Savukārt, eksprezidents Valdis Zatlers atbild uz visiem jautājumiem. Tāpat kā Šlesers. Ja es viņam paprasītu kaut kādu jautājumu, viņš atkal teiktu, ka Rīgā izveidos 50 000 darbavietu. Tāpēc, visticamāk, jā, es slavēšu tos, kuri man neatbildēja.
Bet tā, visvairāk mani pārsteidza Elita, tieši ar savām atbildēm. Tādas neordināras. (Video, kurā Elita Drāke atbild uz neloģiskajiem jautājumiem, skaties šeit>>)
Atklāj, kur slēpjas Tavs talants – spēt virknēt vārdus vienu pēc otra, pilnīgi neloģiskā secībā, bet darīt to tā, lai otrs nesaprot, ka tiek āzēts?
Es domāju, ka kāds noteikti varētu to izdarīt labāk par mani. Es tam netrenējos. Man nav sagatavoti jautājumi. Es jautājumus uzdodu pēc tā, kāda cilvēkam ir profesija. Bet es iepinu iekšā arī daudz nesaprotamus vārdus.
Es domāju, ka ja tu kaut ko dari, kas tev patīk, tad tev tas arī sanāk. Piemēram, ja Tu man prasītu, vai man patīk ekonomika vai matemātika, es atbildētu, ka nē. Tu teiktu – tu noteikti viņu nesaproti. Ja es viņu saprastu, tad droši vien teiktu – jā, man tā patīk. Tā kā es to nemāku, tad man patīk joki, man patīk sports, – tas, kas man izdodas, tas man arī patīk. Var gadīties tā, ka Tu izdomā ideju, bet tā var neizdoties. Taču kā teiktu ADwards – „No fail, no win.’ (Tu nevari uzvarēt, kaut kad nepiedzīvojot neveiksmi.) Tāpat ir man. Nevajag pārdzīvot par neveiksmēm. Ir jādara tālāk.
Kā Tu domā, kādām īpašībām ir jāpiemīt, lai tik oriģinālā veidā varētu intervēt cilvēkus?
Laikam pirmā īpašība būtu – nav jākaunas vispār ne par ko. Cilvēki ir nenormāli kautrīgi. To es esmu ievērojis arī vadot pasākumus. Mums ir bijis tāds konkurss, kur izsauc trīs cilvēkus ar noteikumu, ka 30 sekundes skanēs dziesma, un būs pa vienam jādejo. Bet cilvēki sāk protestēt: „Es taču neesmu iedzēris, es nevarēšu padejot.” Es atbildu, ka tieši tāpēc es viņus izsaucu. Es gribu izvilkt ārā to kautrību. Ir tāds labs teiciens: „Ja tev kaut kas arī neizdodas, tad skatītājiem jāliek manīt, ka tev ir izdevies.” Amerikāņiem, piemēram, ir pārliecība par saviem spēkiem – ej un dari. Tas ir viens.
Otrkārt, harizma. Jābūt ar otru cilvēku sapratnei un spējai komunicēt. Jābūt tā, ka tu vari brīvi aiziet pie cilvēka un par jebkuru tēmu sākt runāt.
Jābūt inteliģencei. Tādā ziņā, ka tu esi galants, pieklājīgs. Esi džentelmenis. Piemēram, paskatoties uz populārākajiem šovmeņiem. Viņi visi ir no 35 un uz augšu. Viņiem ir uzkrāta dzīves pieredze. Noteikti lasa daudz grāmatas. Es nelasu daudz grāmatas. Man ir vizuālā atmiņa, kino atmiņa. Es nevaru atcerēties grāmatu citātus.
Protams, jāmāk runāt. Tā ir nenormāla māksla. Es kādreiz gribētu pateikt – jā, tu runā ļoti labi, bet es runāju labāk. Tas man pagaidām nav, tāpēc ir ļoti jāstrādā. Piemēram, ejot pa ielu, komentēt visu, kas notiek apkārt. Ir jāpanāk, ka tev tas palīdz.
Un visbeidzot, jābūt pozitīvam, labai enerģijai. Cilvēks jūt, ka tev ir laba aura.
Kādi Tev secinājumi ir izveidojušies pēc šīm intervijām par cilvēkiem?
Atšķirībā no parastajiem, zvaigznes jau ir pieraduši pie intervijām un atbild daudz brīvāk. Bet ir tādi, kuriem, ja uzdod jautājumu, ir bail pateikt, ka viņi nesaprot. Viņi atbildēs: „Jā, protams.” Un es jautāšu: „Kas tieši?”. Vai arī otrs – viņi jau ir tik pieredzējuši, dodot intervijas, ka godīgi pavaicā: „Es nesaprotu jautājumu – ko tu man jautā?”
Secinājumi par politiķiem noteikti ir tādi, ka viņi ir gatavi atbildēt uz visu, par jebko, vienalga, ko jautā. Es teicu, ka tad, kad viņi runā, tad var mums visu sastāstīt. Kad viss ir slikti un mēs ejam piketēt, viņi teiks, ka viss būs kārtībā, rēķini nebūs lieli, lai gan patiesībā sapūš mums miglu acīs.
Ko tu pats domā, kad skaties šos video?
Es vēroju otru cilvēku, kā viņš skatās, kad es uzdodu jautājumu, vēroju kopējo saspēli. Tiešraides es mazāk skatos, bet vajadzētu. Tas ir tas, kas ir vajadzīgs, lai saprastu savas kļūdas, ko tu dari nepareizi. Piemēram, Džonijs Deps savas filmas neskatās. Kas man liekās ļoti interesanti.
Kā tu jūties pirms intervijas un kā tu jūties pēc tam – kad aizej mājās?
Tas ir atkarīgs no tā, kāda ir intervija – vai tas ir Ghetto TV vai arī tiešraide. Noteikti pirms tam ir tāds patīkams adrenalīns, lai arī pašā karjeras sākumā, man nepatika intervēt cilvēkus. Es gribēju būt tas, kuru intervē. Bet kaut kā tas viss aizgāja – Ghetto TV, Ghetto Games, tā brīvā atmosfēra…
Savukārt pēc intervijas – tas ir tā, ka tu jūti, ka intervija ir izdevusies – tev ir tāda laba pēcgarša. Var būt arī tā, ka tu saproti, ka neizdarīji tik daudz, lai tā intervija būtu tik laba. Vai arī intervējamais bija kūtrs un kautrīgs, vai arī nebija viņa diena, viņš bija noguris, un tāpēc nesanāca. Tāpēc ir tās sajūtas.
Vai tu paša priekam arī izmanto šo jokošanās mākslu?
Jā. Citreiz mēs ar draugu braucam mašīnā, pieaicinām garāmgājēju pie loga un es jautāju: „Es atvainojos, mēs braucam viaduktiņš tur mersedesam apkārt pieturai varat parādīt?’’. Viņš tā: „Ko jums īsti vajag?’’. Tā var turpināties bezgalīgi. ‘’Nē, jūs īsti nesapratāt, tur ar liftu braucot caur tiltu tur viaduktiņš tādu kā dubulto šķērsvītru līniju!’’ “Ko?! Jā, jā, tur var braukt, tur ir viadukts!’’ “Nē, nē, nē, jūs nesapratāt…’’. Un tad gala beigās mēs sakām – labi, paldies. Un tas cilvēks paliek stāvam ar domu: „Es vispār palīdzēju?’’.
Kādi vispār ir tavi nākotnes plāni?
Tagad man jāvada basketbola tiešraides. Drīz sāksies Ghetto Games, tie būs kādi 60 pasākumi no maija līdz augustam. Lielākais būs Ghetto Games festivāls pirmo reizi Ventspilī trīs dienas, tāds kā sporta Pozitivus – mūzika + sports. Ir arī korporācijas pasākumi, sauksim tos tā. Gribētu arī kāzas novadīt. Savukārt, ziemā es gribētu kādu savu projektu televīzijā – neteikšu gan kādu. Jo tas, ko es redzu šobrīd televīzijā, mani neiepriecina. Tik vienveidīgi, tik paredzami. Pārsvarā ir trīs lietas – dziedam, dejojam un ēdam. Ja ir kāds jauns šovs, tad tā ir kulinārija vai talanti. Nav jaunas idejas, nav jaunas vēsmas.
Vienā no taviem video Dana Lāce uzsvēra, ka viens no taviem tetovējumiem pastiprināti pievēršot uzmanību. Domājams, ka tos ir pamanījuši arī Ghetto TV skatītāji. Pastāsti, cik tad īsti tev to ir!
Tetovējumi man ir daudz. Astoņi. Nezinu, man ļoti patīk. Tas nav tā kā kādreiz bija, ka liek tikai tāpēc, ka ir modīgi. Tagad jau visi uzskata, ka tas vairs nav aktuāli. Es daru to, kas man patīk. Es veidoju savu piezīmju grāmatiņu uz ķermeņa.
Un ko tā piezīmju grāmatiņa par tevi stāsta?
Stāsta noteikti tādas lietas, ko citiem negrib stāstīt. Tu vizualizē savu dzīvi. Ir cilvēki, kuri ierauga lācīti uz sienas un izdomā, ka tādu varētu sev uztetovēt. Bez nozīmes. Es tā negribu. Man patīk kādu lietu, piemiņu, cilvēku, laika posmu iemūžināt.
Man arī patīk pats process. Pirmo tetovējumu es uzliku 18 gados uz vēdera. Tā kā tur man ļoti sāpēja, tad sapratu, ka citās vietās nebūs tik sāpīgi. Taču tās ir patīkamas sāpes. Man patīk, ka jūti, ka top kaut kas uz tava ķermeņa. Māksla.
Daudzi saka – tu taču būsi vecs, un tev visi redzēs. Bet tad kad tu esi vecs – vienalga vai tev ir tetovējumi vai nav, tevi tāpat neviens nepamana. Es saku – pastaigā pa ielu – ja tur neies vecītis ar rozā cepuri, tu viņu pat nepamanīsi. Es domāju, katram trešajam vecumdienās būs tetovējums.
Ar kādu dzīves filosofiju Tu dzīvo?
Nodzīvot savu dzīvi tā, lai man nebūtu, ko nožēlot.
Varu atklāt, ka es likšu uz rokas kareivi maskā, zelta krāsā, un klāt būs rakstīts – “Every man dies, not every man really lives.’’ (Mēs visi kādreiz nomirsim, bet ne visi mēs nodzīvojam tādu dzīvi, kādu mēs gribētu.)
Svarīgi ir darīt to, kas tev vislabāk patīk. Cilvēki ir visu laiku meklējumos. Es plus mīnus esmu mazos, kādreiz biju lielos. Cilvēkiem nenormāli grūti ir atrast vietu, ko darīt, kas viņiem patīk. Viņi strādā ofisā, tur varbūt labi maksā, bet viņiem tas nepatīk. Tajā pašā laikā, varbūt viņiem kaut kas patīk, bet viņi nesaņem par to tik daudz naudas – kaut kas nav. Tāpēc mēs katrs šeit esam nākuši ar savu uzdevumu, kas mums ir jāizdara. Varbūt, ja esi to savu uzdevumu paveicis, tad vari aiziet no šīs pasaules. Darīt savu darbu, kam tu esi sūtīts. Katram ir jāatrod tas savs mērķis. Tas ir tas, kas pietrūkst cilvēkiem – misija dzīvot ar prieku, smieties. Es katru dienu par kaut ko smejos. Ir grūti, bet jāmēģina dzīvot vairāk šodienai, mazāk nākotnei. Pagātnē neskatīties vispār. Jo tu nekad nevari zināt, kas notiks rīt.
