Vārda dienu svin: Ņina, Ninona, Antoņina, Oksana

Ziemassvētku pēcvārds!

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Veikalu plauktos manāmi sarukusi gāzētā minerālūdens paku grēda, salātiņi uz izķeršanu – Francija mēģina atkopties pēc svētku nedēļas nogales ģimenes lokā. Joyeux Noël, Joyeux Noël (Priecīgus Ziemassvētkus)… nez kādēļ man tas nesaistās ar egļu smaržu un ar dāvanām tam nav nekāda sakara, bet galvā virmo viens vienīgs jautājums! Ko ēdīsim? Dižā Napoleona nācija jau parastās ģimenes vakariņās pie galda apspriež vēl nerealizētas receptes vai kaimiņienes dotos padomus. Televīzijas ziņu raidījumos jau no novembra sākuma tiekam informēti par visiem iespējamiem gastronomijas labumiem, sākot no Korsikas mandarīniem sīrupā līdz Normandijas krabjiem, kas, spīles klakšķinot, svaigi nonāks mūsu katlos!
Stāvot rindā discount supermārketā pie kases, pašķirstu nedēļas žurnālu, un, protams, receptes, receptes, receptes! Bet jūs domājat, ka ekonomiskām mājsaimniecēm paredzētas, piemēram, zirņu un desiņu sautējumi ģimenes Ziemassvētkiem? Nē, aknu pastētes putojošā mērcē, krabji kokosriekstu pienā, olu kultenis ar kaviāru!!! Interesanti, ne jau šeit un ne ar parastu budžetu to varētu dabūt gatavu, spriežu vērojot plauktā sarindotos lētos produktus ar palmu eļļas piedevām un sojas šokolādi! Bet nav svarīgi, neviens vērā ņemams pasākums frančiem nav iespējams bez pavārmākslas šedevriem, kur nu vēl gada nogalē. Un padomi iesācējiem ir katra šefpavāra cienīgi. Piemēram, kausēta kamambēra siera mērce ar zosu akniņām vai svaigas butes Bretaņas jūras sāls sviestā un citronu mērcē… Mani joprojām pārsteidz garšu un izejvielu kombinācijas. Mani virtuves plaukti lūst no burciņām un, cilājot paciņas, pa visām malām birst rozmarīns, provinces garšvielu maisījums, no safrāna pirksti dzelteni, nez kāpēc brūnajā cukurā vienmēr maisās kokosriekstu skaidiņas un beigu beigās pat mani sviestā ceptie makaroni smaržo pēc malta koriandra!

Reiz, gadus 15 atpakaļ, manas Francijas dzīves pašā sākumā, man tika gods dalīt Ziemassvētku maltīti, turīgā buržuju ģimenē un atmiņas par šo pārbaudījumu joprojām ir dzīvas. Taisnības pēc jāpiebilst, ka franči mēdz būt ļoti taupīgi, bet šis noteikti nebija tas gadījums. Mājasmāte, kupla un laipna, tiklīdz pārkāpām pār slieksni iespieda man rokā šampanieša glāzi, otrā žāvētu mandeļu sauju un sāka iepazīstināt ar viesiem. Praktiski, jo francūži iepazīstoties mājas viesībās roku viens otram nesniedz, bet gan sniedz franču šmakstus pa diviem uz labā un kreisā gremojošā vaiga…
Pēc pāris pieklājības frāzēm sekoja “pain perdu” (burtiski: pazudušās maizītes) – tradicionāla Ziemassvētku uzkoda, kas ir lielam maizes klaipam izgrebts vidus, kam iekšā sakārtotas mazas trīsstūrveida sviestmaizītes ar žāvētu lasi, aknu pastēti un citiem labumiem. Es kā nezinātāja spriedu, ka šīs būs bufetes veida vakariņas un ar prieku ņēmu vēl un vēl piedāvāto gardumu, kad par lielu pārsteigumu pēc piektās šampanieša glāzes mūs aicināja pie galda! Un tad sākās. Tostermaizīte ar zosu pastēti un salds Mont Bazillac vīns, jūras veltes – austeres un vīngliemeži ar skābenu Chablis… Es jau jutu, ka kļūst grūti un klusi lādēju pazudušās maizītes savā vēderā, kaut tās pazustu pavisam un atstātu vietu nākamajam kumosam… Neliela atelpa un glāze auksta šampanieša, un manī sāka mosties cerība, ka tiks pasniegts deserts un nebūs tik traki. Kļūda! Pazuda baltais vīns un galdā tika celtas sarkanvīna karafes un cepta jēra ciska ar franču pupiņām. Beigās jutu, ka vairāk nevaru un šķita, ka pat potītes man ir no pārēšanās uzbriedušas, no vīna vairs nereibstu un vienīgais ko vēlos – neko vairs neēst, bet skatos apkārt un galdabiedri degustē un slavē namamātes “cordon bleu” meistarību. Šodien jau zinu, ka “cordon bleu” – zilo lentīti pasniedz, ja esi ieguvis diplomu franču nacionālajā pavārskolā vai speciālos valsts sertificētos kursos.
Bet manām mocībām vēl nebija gala, man pat sapņos nerādījās iespējamais turpinājums! Tika atnesti vēl mazi kausiņi ar citrona sorbertu un bumbieru degvīnu. Es jau gavilēju – beidzot, beidzot esam paēduši! Bet nekā… sekoja balta zivs, dievs-vien-zin’ kāda mērce. Garšvielu receptori jau man sen vairs nedarbojās, mēģināju sevi vērot no malas uz spriedu, ka deguns man kā ķiploks, vēders uzpūties kā sīpolloks, kājas – nemaz nezinu vai spētu tā izvilkt no galdapakšas, par manikīrētajām rokām nerunāsim, jo tās līdzinājās ķiršu sīrupā mērcētiem banānu ķekariem! Tā es vairs īsti nezinu, kas ar to zivi tālāk notika!

Mēģinu elpot dziļi un mierīgi risināt sarunas par… gastronomiju… Aleluja deserts! Bet kāds! ‘Buche de Noël”. Tulkojumā – Ziemassvētku pagalīte… Jā, jā, tieši tā. To, ko mēs ģimenes lokā vērojam sadegam krāsns mutē, franči ceļ galdā un ar sudraba karotīti šķūrē savā mutē! Patiesībā tā ir biskvīta rulete malkas pagales formā ar dažādu pildījumu variācijām: šokolādes, karameļu, vaniļas vai ķiršu, bet galvenais, lai tā ir „apsnigusi” ar varenu putukrējuma kārtu! Tad jau tādu sīkumu kā kafiju ar šokolādes trifelēm un konjaku laikam nav vērts pieminēt… arī manas mokas visu atlikušo vakara daļu un pilnīgu romantikas trūkumu zvaigžņotajā naktī…

Tagad es saprotu, kāpēc franču sieviešu žurnālos mēnesi pirms un mēnesi pēc Ziemassvētkiem, tiek cilāta viena tēma – kā nomest 10 kilogramus 48 stundās, un aptieku plaukti ir tukši no kuņģa darbības atvieglojošajām pastilām!

Dalīties.

Atstāt Ziņu