“Ir cilvēki, kam sejā rakstīts, ka viņš ir laimīgs.” Pilnā nopietnībā apgalvo mans paziņa. Sievietēm acīs esot mirdzums, bet lūpu kaktiņi, pat nemanot, savilkti viltīgā smīnā. “Man skauž,” viņš paziņo tik pat nopietni. “Velns ar ārā, es arī gribu būt laimīgs!”
Manuprāt ar šo puisi viss ir kārtībā. Jauns, pietiekami izskatīgs, pagaidām brīvs. Bet viņa vecumā par nopietnām attiecībām vēl nav jāsatraucas. “Es vēroju tevi,” viņš klusi uzsāk, ieturot lielas pauzes. “Tu smaidi, runājies ar visiem un citi atbild tev ar to pašu. Cilvēki jūtas labi tavā sabiedrībā. Tev apkārt ir ģimene un draugi. Jums ir kopīgi tusiņi un darīšanas. Un tev ir tas sasodīti viltīgais, bet laimīgais smaids. Tā vien gribas tev paprasīt, nu ko tu smaidi?” Pirmajā mirklī es samulstu. Šķiet pat sāku taisnoties pretim, ka tik superlaimīga nemaz neesmu, ka nedaru dzīvē to, ko gribētu darīt, ka mani plāni šai dzīvē īsti nav piepildījušies, ka… “Ne jau par to ir runa,” viņš mani pārtrauc. “Tu esi gaidīta. Saproti, es pārbraukšu mājās, bet tur nebūs neviena, kas pēc manis ilgojas, kas gaida mani, kam no sirds rūpētu manas dienas gaitas. Tusiņos, protams, mani čomi priecājas mani redzēt, bet, ja arī es nebūtu kādā no pasākumiem, viņi par to nepārdzīvotu. Nav runa par plāniem un mērķiem, bet sapratni un cilvēku pieķeršanos. Ai, ko es te runāju,” viņš pēkšņi maina sarunas tēmu. Un es viņam to ļauju, jo nezinu ko īsti atbildēt uz tik vaļsirdīgu atzīšanos.
Vairāk mēs par to neesam runājuši, bet tagad viņu vēroju es. Tiešām, šķiet viņš dod vairāk kā saņem pretim. Tas viņu noteikti iztukšo. Neskatoties uz plato smaidu, viņa acis nemirdz. Es ceru, ka tikai pagaidām. Bet ikreiz viņu satiekot pieķeru sevi sakām – kāds prieks tevi redzēt!
6 komentāru
Jā, es arī dzīvoju viena.. Un tā ir šausmīgākā tukšuma sajūta, apziņa, ka tevi neviens negaida..
Jā, šī sajūta ir šausmīga… <br>Draugi reiz pa reizītei apjautājās, kādēļ es esmu ilgu laiku viena, vai maz man kāds interesē. <br>Bet man vienmēr ir tendence atbildēt ,ka man nevienu nevajag, kaut arī man sirdī ir tukšums un vēlme tomēr (apslēpti) atrast un mīlēt kādu , bet vienlaikus man nomāc domas ,ka nespēšu un nemācēšu to darīt – Iemīlēties.. <br><br>
Vēl riebīgāka ir sajūta, kad it kā teorētiski ir kam sagaidīt mājās pēc darba gaitām, bet jūti un redzi, ka negaida, un tad tas tukšums dvēselē kļūst pagalam neciešams
To, kāda ir sajūta vientuļam cilvēkam, varu tikai nojaust. Tomēr no pieredzes saku, ka pazīstu divus cilvēkus, kuriem nav otro pusīšu, ģimenes. Viņi apgalvo, ka gribētu, lai ir savādāk, bet patiesībā ir tā iesēdušies tajā situācijā, savā vientulībā, ar to tā saraduši, ka nerīkojas, lai kaut kas mainītos. Un tur nu bez paša atvēršanās nekādi!
Gan jau ka katram savādāk.. <br>Un es pat nezinu vai fakts, ka kāds mani sagaidītu mājās (lai gan ļoti gribētos dažreiz, bet citreiz – paldies Dievam neviena bez manis tur nav) mani tā vienkārši darītu laimīgu.. <br>Drīzāk trūkst kādas mistiskas dzirksteles, iemīlēšanās sajūtas – un nav pat tik būtiski – kādā vīrietī, dzīvē vai sevī.. Tās man pietrūkst smaidam..
Nu kā naglai uz galvas…tieši tā…lai vai cik pārsteigtas mēs jūtamies dzirdot vīriešu atzīšanā, arī viņi ir cilvēki, arī viņiem gribās mīļumu, sapratni, mieru un stabilitāti…tikai reizēm ko tādu izdibināt nav tik vienkārši, un ne vienmēr viņi ļauj šīm sajūtām ņemt virsroku. Mēs visi bieži vien sevi ierobežojam sajūtās…ja Tev ir mīļums un laime, un, ja vēl vēlies to kādam dot, vienkārši to dari…bez ierobežojumiem un cenzūras…tas rada to dzirksteli acīs un atbrīvotības sajūtu:)