Karmenas blogā „Vīrieša atzīšanās” mani ļoti uzrunāja viena doma. Nē, šoreiz ne par vīrieša atzīšanos, bet gan par pašu Karmenu (nekā personīga), citām sievietēm, vīriešiem, situācijām, dzīvi.
“Šķiet, pat sāku taisnoties pretim, ka tik superlaimīga nemaz neesmu, ka nedaru dzīvē to, ko gribētu darīt, ka mani plāni šai dzīvē īsti nav piepildījušies, ka…” savu reakciju uz saņemtajiem komplimentiem un saņemto pozitīvo vērtējumu blogā raksturo Karmena.
Gribas teikt – tipiski latvieši – neies jau otram (arī sev) atzīt, ka bez apkārtējā negatīvā konteksta viņiem tiešām ir forši draugi, ģimene, ka kopumā iet labi, ka daudz smaidam, dejojam, dziedam un tas viss mūsos raisa pozitīvas emocijas.
Ļoti ilgi man šķita, ka es šajā „tipisko latviešu” kategorijā nu nekādi neietilpstu. Izrādās – pigu! – ietilpstu gan. Pie manis šī apjausma atnāca tā starp citu, nejauši. Kādā projekta „Uzplauksti pavasarim” seminārā ar paziņu aizrunājāmies par harmoniju dzīvē un viņa man teica: „Tu man vispār liecies tāds harmonisks cilvēks.” Uz ko es, protams, metos iebilst un taisnoties: „Tā jau nu nemaz nav. Cenšos un piedomāju, bet tāpat jau nesanāk utt., utjp.” Es to noteikti būtu palaidusi garām, pat nebūtu piefiksējusi. Taču otra Līga pēkšņi saka: „Līga, tu dzirdēji, ko tu tikko pateici!? Tu centies noliegt, ka tu tāda esi!”
Tas lika padomāt, jo es tiešām pieķēru sevi sākam (at)taisnoties, nevis vienkārši ar prieku uzņēmu to, ka kādam es šķietu harmoniska. Padomāt lika arī psiholoģes Marijas Ābeltiņas kādā citā seminārā teiktais, ka mēs neprotam svinēt dzīvi. Svinēt un priecāties par to, kas mums jau ir. Vienmēr priekšā šim priekam gribam likt kaut kādas negācijas, sīkas nebūšanas vai to, kā mums vēl nav un kas mums traucē priecāties par citām lietām.
Domāju, domāju un ienāca prātā līdzība ar teiku par Rīgas celšanu un to, ka dienā, kad tā būs gatava, tā nogrims. Sapratu, ka laikam jau tās ir bailes pateikt, ka kaut kas ir labi, ka kaut kas ir par visiem 100%, jo pēkšņi taču kaut kas slikts var notikt. Kā latvieši mēdz teikt – labāk neplātīšos, noskaudīs vēl, tāpēc labāk būt apbruņotam ar vismaz vienu problēmu. 🙂 Par to plātīšanos šajā gadījumā gan negribētos piekrist, jo to varētu attiecināt uz tiem, kas skrien pa visu pasauli un bez jautāšanas stāsta par to, cik viņiem iet. Šajā gadījumā runa drīzāk ir par latviešu pieticību – nu ko nu es… – un sevis nenovērtēšanu. Protams, augstas latiņas uzstādīt ir svarīgi, tomēr vajag priecāties arī par katru līmeni, kas ceļā līdz šai latiņai ir sasniegts!
3 komentāru
Svinēt dzīvi – tas skan skaisti! 🙂 Es patiešām vēlos uztvert dzīvi kā svētkus (kas patiesībā tā arī ir!) Daudzi dzīvi uztver kā sūri grūtu darbu, kas jāpavelk (lai kaut ko sasniegtu, smagi jāstrādā; laime jānopelna utt..). Bet tā nav, ja mēs apzinamies, ka katrs mirklis, kas dzīvē dots ir kaut kas īpašs. Tas, ar cik priecīgu sirsniņu mēs iesim pa dzīvi, atkarīgs tikai un vienīgi no mūsu attieksmes pret lietām.<br>
Jā. Arī mani uzrunāja aprakstītā situācija un lika aizdomāties. Piederu pie tiem, kas ,neskatoties uz dvēseles un sirds ķirmjiem, pasaulē iet ar smaidu vaigā un "vēders uz iekšu un krūtis uz priekšu". Tikai pati vien zinu,kad ārējā izpausme atbilst patiesībai. Un pati vien meklēju pozitīvo gan ārējā pasaulē, gan esošajā situācijā. Jo nesasniegtā un neiegūtā vienmēr tāpat būs daudz.Bet aizdomājos arī par vēl vienu lietu – kā tas nākas, ka tie pāri, kas priecīgi publiski pauduši savu apmierinātību ar dzīvi un attiecībām, pēc neilga laika ir pie izjukušas situācijas. Kāpēc tā notiek? Varbūt šī laime tomēr tiek kolektīvi noskausta? Domāju, ka piemērus mēs katra varētu nosaukt vairākus. Tieši tāpēc varbūt arī vairāmies publiski izrādīt savu laimi. Kā domājat jūs?
Iespējams, tas tāpēc, ka šie cilvēki vēlas pietēlot savu laimi un to "viss kārtībā" sajūtu.