Vārda dienu svin: Antonija, Anta, Dzirkstīte

Vienkārši

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Es pamodos no gadsimta miega, paverot logu es beidzot ieraudzīju sniegu! Tas bija tas – ko tu man kādreiz biji solījis – tā bija laime, jo tieši ar to man pietika lai saskatītu visu – pat to kas sāp! Pat to kas sāp – un es vairs no tā neslēpjos!
Tas nekas ka man pietrūkst tā miera! Es nenogurstu! Es turpinu auļot savā likteņa ritenī! Bet citi apbrīno – un lai! Man citu neko nevajag! Man pietiek ar to vakara nopūtu! Ar to domu, kas pieder tikai man. Un man nevajag pat pušplēsta vārda, lai turpinātu elpot! Es varu, es ticu, ka varu vairāk.
Un svarīgi, ka arī tu ticēji pirms došanās prom, ka es to visu izdzīvošu! Tas deva man spēku to pierādīt!
Un tas sniegs, ak, kā viņš čaukst! Bet tas sajūsmina tikai mani! Man ir vienalga, ka tas salst! Tas ir tik tīrs un balts – ja to nekausē! Tas ir tik čaukstīgs – gluži kā es! Tas manī rada mieru – es sāku ticēt tam brīnumam – tādam, ko rāda filmās- Ziemassvētku brīnumam.
Negribas taču bez ticības izbeigties. Labāk beigties ticot! Tā ir vieglāk! Ticēt tam spēkam, kas ir mūsos visos! Ticēt, ka nebeigsies! Es ticu, ka visums pieder mums katram, man ir mans, tev ir tavs, bet viņam ir viņa. Diezvai tie kādreiz sastapsies! Bet tapēc jau tie nebeidzas. Galvenais to ir nenožēlot. Lai tie ir, tie visumi, tie kas mums katram savi!
Laikam man ilgi nebija sāpejis. Es ilgu laiku nebiju varējusi rakstīt, manī nebija patieso dvēseles sāpju. Biju tās aprijusi ar klusuma mirkli. Bet nu es pamodos – ar to pirmo sniegu un rīta dzestrumu. Tā ir vieglāk elpot! Tik pat kā ievārīt brokastu pārslas un iedzert rīta kafiju ar pienu! Man nu ir viegli elpot – jo vairs es nēesmu vakardiena iesprostota! Beidzot es spēju pateikt!

Dalīties.

Atstāt Ziņu