Viena tu, vairākas dzīves

Reiz man tapa raksts „Dzīve ir viena, tver to!”. Liekas, ka šis raksts pateica visu par to, ka dzīve ir mīlēšanas vērta, par to, ka ir jāiemācās dzīvot sev un jāiemācās dzīvi izbaudīt. Un es no šiem vārdiem nemaz neatkāpjos, nē, man šī tēma šķiet tieši tāda, kādu to attēloju rakstā. Šoreiz es gribēju mazliet par ko citu, par to, ja nākas dzīvot ne tikai vienu dzīvi, bet vairākas. Nē, es ne par paranormālām parādībām vai pārdzimšanām vai vēl kādām vairāku dzīvju teorijām, es par tām dzīvēm, kas pieder mums katram, par to, cik dzīves mēs patiesībā dzīvojam, cik daudz un dažādus mūs pazīst. Jau tajā brīdī, kad slēdzam darba līgumu, mēs izveidojam sev paralēlu dzīvi – darba dzīvi. Ideālā gadījumā tā arī ir: mājas dzīve un darba dzīve, bet ne ideālā gadījumā ārpus šīm divām dzīvēm eksistē vēl arī citas dzīves. Tās ir mūsu paralēlās personīgās dzīves. Laikam grūti būs mani izprast tiem, kuriem šīs paralēlās dzīves nekad nav bijušas, bet vienkāršām būs tiem, kam šīs dzīves tomēr ir nācies apvienot un tas nav vienkārši. Katrā no šīm dzīvēm ir savas emocijas, prieki un bēdas un pārslēgties pilnīgā ON vai OFF režīmā nemaz nav iespējams. Gadās, ka emocijas no vienas paralēlās dzīves ieplūst otrajā vai otrādi. Kāpēc vispār cilvēkiem ir vēlme sarežģīt sevi, padarīt grūtu savu personīgo dzīvi, iekārtot paralēlu dzīvi, meklēt drāmu un pārkrāmēt sevi ar liekām emocijām? Varbūt tāda ir cilvēka būtība? Varbūt tāda vienkārša vienas dzīves dzīvošana ir garlaicīga? Tomēr, varbūt šīs paralēlās dzīves tiek izveidotas tikai tāpēc, ka viena kompensē otras trūkumus? Bet varbūt, ka vienā dzīvē mēs mācamies lietas, kuras ir noderīgas otrajā dzīvē? Tomēr jautājums, kā savienot emocijas, paliek neatbildēts. Ja kādā no tev piederošajām dzīvēm tu esi un jūties bezgala laimīga – tu staro, smaidi un esi nepārspējami iedvesmota un tas noteikti iet līdzi tev, jo neskatoties uz to, cik dzīves paralēli tu dzīvo – tu kā cilvēks esi viena. Un tieši tāpat ir ar negatīvajām emocijām, ja tās iezogas vienā no dzīvēm, tad tās pavisam noteikti mēģina izlauzt savu ceļu arī kādā no tavām citām dzīvēm. Protams, varētu jau teikt: metam mieru, dzīvojam tikai vienu, maksimums divas paralēlās dzīves un viss ir vienkārši, bet… vai tas ir iespējams? Ir, protams, ir, jo ne jau visiem ir paralēlās pasaules, bet ko darīt, ja šīs vairākās dzīves jau ir tavā dzīvē? Kā tās apvienot, kā likt tām būt draugos vienai ar otru vai kā likt tām nepārklāties un netraucēt vienai otru? Vai vēl labāks jautājums, kā likt kādai no tām pazust nebūtībā? Ir daudz jautājumu, daudz variantu, daudz atbildes, daudz ieteikumus un daudz padomu, bet… diemžēl mums nederēs gatava recepte. Mēs nevarēsim atbrīvoties no tā, ko it kā varētu atdot, bet patiesībā neesam gatavi mainīt neko savā slēptajā pasaule, jo vienmēr pastāv variants, nevienam nekā neteikt. Mēs melotu tikai sev un neviens no tā nemaz neciestu, jo kurš gan to zinātu? Tā arī neatradu atbildes uz šo jautājumu, labi vai slikti ir šīs vairākās dzīves, kuras nevilšus tomēr gandrīz ikkatrs no mums dzīvo un esmu pārliecināta, kā tādas viennozīmīgas atbildes mums nemaz nav. Katram ir jāsaprot cik daudz un cik dziļi mēs spējam pieļaut citas dzīves esamību, cik ļoti varam vai nevaram ar to sadzīvot. Ir brīži, kad tieši šī paralēlā pasaule mums piešķir spēkus ikdienas realitātei, ir brīži, ka tieši šī paralēlā pasaule sagrauj visu, kas mums ir bijis tik dārgs. Ko iesākt ar jau esošajām paralēlajām dzīvēm – to lemt katram pašam. Vai ieviest apzināti sev kādu paralēlo dzīvi – arī šis jautājums paliks katra paša pārziņā. Kas zina, kā viss var izvērsties, kas zina?