Vārda dienu svin: Anna, Ance, Annija

Viegli būt blondai

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Cik viegli, vai grūti būt blondīnei? Ļoti. Ļoti grūti un viegli reizē. Es izlaižu roku caur blondajiem matiem, bērnišķīgi pasmaidu un saku – ko tad no blondīnes var gribēt! Un tālāk seko smaids arī no manis uzrunātās personas puses. Visi pārmetumi kā nebijuši, strīds, nesaskaņas, aizdomas zudušas vēl nesākušās.

Vispār man šīs blondīņu lietas ir iepatikušās. Arī rozā krāsa pēdējā laikā ir gluži pieņemama, bet pats galvenais – uzmanība. Man patīk, ja man tiek pievērsta uzmanība. Un jo vairāk, jo labāk. Tajos mirkļos šķiet, ka pazūd pāris (labi, vairāk kā pāris) liekie kilogrami, iztaisnojas mugura, krūtis kļūst tvirtākas, smaids platāks, bet mana mēle viegli pieskaras lūpām – nē, nē, es jau nemaz neflirtēju, lūpas tikai bija kļuvušas sausas. Pie sevis nosmejos, par kārtējo (ne)apzināto – „sauso lūpu” gājienu. Tad nu daži mirkļi iz blondīnes dzīves, jeb iemesli, kas man šajā blondīņu padarīšanā tīk visvairāk.

Kāds no skata kārtīgs vīrietis, ienākot telpā, sasveicinās ar visām dāmām. Viņš, ticis līdz mums ar kolēģi, paceļ acis no kolēģes rokas, ko tur savējā un noskūpsta (šis žests man vienmēr liek domāt, ka vīrietis ir kārtīgs tikai no skata), jautājoši skatās apkārt un vaicā, vai ar visām esmu sasveicinājies? Es, protams, kareivīgi iesaucos – nē. Viņš savelk lūpas savā viltīgajā smaidā un saka, zinu, blondīnes es taupu saldajam ēdienam… Jā, pieķērāt, es jau atkal izstrādāju veco joku ar sausajām lūpām. Eh.

Nepietiek ar to, ka tajā rītā misējās 90% no darbiem. Pusdienas piedega (es ceru, ka pie vainas nebija blondie mati), spuldzīte izdega, pēdējās zeķes uzplēsu, nags nolūza, matu balzāms beidzās un arī picu neatveda laikā. Panika. Man tā izpaužas kā dusmošanās uz visu un visiem, tiesa gan, īslaicīgi. Un tomēr, vēl jāskrien uz veikalu, lai kopīgi ar draudzeni iegādātos našķus vakara pasākumam. Tā nu ar savu vidējās latvietes ģīmi nesos uz veikalu. Kavēju. Draudzene jau visu izvēlējusies un gaida mani pie kases, aizmirsusi mašīnā lielo iepirkumu somu. Dodos tai pakaļ. Bet viņas mašīna, neko nenojauzdama, stāv stāvlaukuma vidū. Nē, ne jau tā nedaudz ar purnu uz āru, vai aizmuguri uz ietves, bet tieši stāvlaukuma vidū. Akurāt tik ļoti vidū, lai ikviens sevi cienošs vīriešu kārtas šoferis uzskatītu par pienākumu pateikt pī…. . Mirklī, kad bailīgi satveru auto signalizācijas pulti, kāds šoferītis, kas cenšas šo metāla brīnumu apbraukt pa zāli, izliecas pa logu un uzrunā mani. „Jaunkundz?” Pagriežos uz viņa pusi ar to smaidu, kas saucas – tikai nelamājies, vecais āpsi…, bet acis izbrīnā ieplešas pretim redzot pavisam spraunu āpsēnu, ko gan labprātāk nosauktu par briedi! Vāks. „Vai Jums mašīnai kāda ķibele?” „Nē, ne gluži.” (Nu jau apzināti strādā sausās lūpas.) Viņš izskatās apstulbis, bet patiesībā gaidījis šādu variantu no – blondīnes. „Es palīdzēšu jums apgriezt mašīnu, bet nākamreiz labāk to novietojiet tuvāk malai, negribētos, ka kāds jums pasaka ko nepieklājīgi.” Smaids. Abpusējs. Viņš aši savu spēkratu novieto stāvvietā, ieraušas draudzenes auto, novieto to parocīgai izbraukšanai, atdod man atslēgas un uz manu paldies atbild – „prieks izpalīdzēt tik burvīgai gaišmatei!” Es pašapmierinātībā smaidu.

Laikam toreiz pie vainas bija melnā kleitiņa ar dziļo dekoltē, (es izceļu to, kā ir gana, bet cenšos maskēt to, kā par daudz) kādēļ viņš uzlūdza mani uz deju. Nedaudz runājamies, viņš ik pa laikam nenotur skatienu, tas noslīd uz krūšu bedrīti un pēc mirkļa, kā apdedzinājies, atkal atraujas. Jūs labi dejojat. „Paldies”, es atsaku. Vārds pa vārdam, deja pa dejai, līdz esam nonākuši pie ekonomikas un fondu tirgus īpatnībām. Ieminos par Dow Jones indeksu, par kuru nesen stāstīja draudzene, mans deju partneris samulst. Viņam šajā jomā neesot pieredzes. Klusums. Es domāju par vīriešiem, kam nepatīk gudras sievietes, līdz izdzirdu – „ja godīgi, esmu pārsteigts par tavu plašo zināšanu klāstu, ņemot vērā…” „ko?” es nevainīgi iejautājos. „Nu to, ka esi blonda.” Tas jau nekas, ka šķiet, jaunais cilvēks bija dzīvojis stereotipu valgā, jeb savā dzīvē saticis tikai ne pārāk gudras blondīnes, vienalga patīkami.

Un es pat vairs neatceros situācijas, kurās dzirdēti teksti – „Blondīnes klātbūtnē es kļūstu vājš”, „ko gan blondīnei padarīsi”, „vai tad blondai dāmai var atteikt”, „izrādās dažām sievietēm gaiša galva nenozīmē ne tikai matu krāsu”.

Tās ir manas mazās uzvaras, patiess prieks pakļauties stereotipiem un tos izbaudīt. Izbaudīt kā jaunai, parastai, bet savā veidā pievilcīgai un blondai būtnei. Arī mums, blondīnēm, ir savas vājības!

Dalīties.

2 komentāru

  1. Man ar patīk būt blondīnei, dažādi jociņi par manu matu reizēm uzkrīt uz nerviem, jo uzskatu sevi par gudro blondīni, bet reizēm pat ir izdevīgi tēlot mazo muļķīti….tik daudzas reizes mani no soda atlaiduši policisti..nezinu mana smaida vai matu krāsas dēļ, bet vienalga patīkami….un izdevīgi 😀

Atstāt Ziņu