Ir marts. Es atkal sēžu te – uz savas palodzes. Kā kaķene murrāju starp orhideju podiem (jā, kā nez tās spēj augt tik sulīgi tiešos saules staros visu cauru gadu?). Cik pirmā pavasara gaisma ir dzīvību raisoša! Saule kutina man vaigus un es runāju pa telefonu. Runāju ar manu vīrieškārtas dvēseles radinieku. Platonisko. To, ar gredzenu zeltnesī.
Saruna risinās par šo un to, par niekiem, attiecībām, manām mīlestības peripetijām un kļūdām (nu kāpēc es visu laiku pievelku jūs, apgredzenotos?) un nesen skatītajām filmām, ģimeni un bērnu skolas lietām, kad viņa telefona skaļrunī izskan mans jautājums – kā tu bildinātu savu iecerēto, ja vēl nebūtu precējies?
Mans mērķis gan ir pajokot un pasmieties viņa tikko stāstītās anekdotes stilā, kurā tiek ironizēts par laulības dzīvi, bet tā vietā viņš pēkšņi nosvērti un neticami nopietni man atbild – tas būtu pavisam vienkārši. Kādu dienu tu atnāktu no darba, nostrādājusies, izpūrušiem matiem un tik datora sagurdinātām savām zilajām apakštasītēm, ka tevi gribētos vienkārši paņemt klēpī. Tavā pasta kastē būtu aploksne, kurā atrastos atslēga. Atslēga mājai, kuru es būtu mums abiem nopircis. Un tev būtu jāizdomā, kādu suni mēs gribam. Es zinu, ka tev patīk takši, bet neceri – mums vajadzētu kārtīgu sargsuni. Un tad mēs dzīvotu laimīgi.
Es zinu, ka tad, ja pienāks tā diena un brīdis, kad manā priekšā kāds metīsies uz viena ceļa, es atcerēšos par atslēgu. Un lielo sargsuni. Un to, ka viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek.
*Rinda no Ā. Elksnes dzejoļa.
