Pārlapot dzeltenās preses izdevumus savulaik bija daļa no mana darba pienākumiem. Taču nu jau būs kādi gadi, kopš neesmu nopirkusi un pat rokās turējusi nevienu PDz, Kas jauns vai citu līdzīgu izdevumu. Šķiet, ka neko būtisku tā dēļ arī neesmu nedz pazaudējusi, nedz palaidusi garām. Tomēr dzelteno ziņu vakuumā tāpēc arī nav izdevies dzīvot…
Internetā un sociālajos tīklos tās kaut kā pamanās izlauzties līdz manam redzes lokam. Pat, ja šīs ziņas neatveru, gar acīm tik un tā nozib šo ziņu virsraksti, bildes un pirmās raksta rindiņas. Pat, ja ar to aprobežojas visas manas “zināšanas” par šo stāstu varoņiem un notikumiem, dažkārt tomēr ar to pietiek, lai nebūtu kā Nezinītis uz Mēness un varētu uzturēt sarunas no sērijas: “Ak, jā, kaut kur internetā redzēju…”
Tieši tik daudz es varētu pateikt arī par Gavaru šķiršanās lietu. Jautāsiet – kāpēc to vispār pieminu? Tāpēc, ka šodien uzkrītoši daudz uz manas Facebook sienas atkārtojās dažādu portālu ziņas, kas veltītas tieši šī pāra attiecību nebūšanām. Uzmanība tāda, ka šķiet, ka Latvija būtu tikusi pie jauna prezidenta. Bet ne par to stāsts. Ja nu ir kaut kas, kas mani visos šajos ierakstos nokaitināja, tad tā bija visu mediju identiski lietotā rakstu ievada rindiņa: “… par paraugģimeni uzskatītā…”
Nopietni? Varbūt tie, kas tik naski izmanto šo apzīmējumu, var piedāvāt man kādu visaptverošu listi ar lietām, kas vienu ģimeni padara par paraugģimeni, bet citu – nē? Tas, ka cilvēkam ir bijusi veiksmīga karjera, ir kupla ģimene utt., viņu pēkšņi padara par paraugģimeni?
Nudien nesaprotu, kad vienreiz beigsies tā citu apkarināšana ar dažādiem tituliem un birkām!? Vai kāds man var pateikt, kam tas viss ir vajadzīgs, kam vajadzīga tā dubultās atbildības uzgrūšana citiem, visbiežāk, tiem, ko paši nemaz personīgi nepazīstam? Vai lai paši labāk justos un labāk izskatītos brīdī, kad šo “paraugģimeņu” perfekcionisma burbulis plīst un uzpūstais publiskais tēls saplaisā kā plānais ledusvāks virs rudenīgajām peļķēm?
Šīs sajūtas kaut kādā mērā rezonē ar nesen kinoteātrus pāršalkušo filmu “Sliktās mammas”, ko saņēmos un vakar noskatījos. Filma kopumā nekāda. Taču, ja atmet visu to Holivudas pārspīlējumu, stereotipu, lamuvārdu, seksa un alkohola mērci, kas veido lielu daļu filmas satura, tad dziļākā būtība ir tā pati, par kuru es te esmu šodien sašuvusies – vienreiz jāizbeidz moralizēt un pieprasīt no citiem neiespējamo, jāizbeidz mēģināt ielikt vienam otru kaut kādās perfekcionisma kastītēs. Galu galā tas smacē gan tos, no kuriem pieprasām šo standartu ievērošanu, gan tos, kas to ievērošanu pieprasa citiem, bet paši diemžēl bieži ar to nemaz ne tik veiksmīgi tiek galā…
