Vārda dienu svin: Daiga, Dinija, Dinārs

Vai vardarbība ir attaisnojama?

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Nedēļas sākumā, pamanot asās reakcijas uz Viestura Rudzīša nu jau slavenā bloga ierakstu „Vai ir izgudrots kas labāks par vardarbību?” un, protams, redzot citātus no sērijas „kā panāksit, ka sieviete bez sišanas kļūst par priekšzīmīgu māti, sievu un Sievieti galu galā”, pārņēma viegls šoks… Nodomāju, vai patiesi esam atgriezušies pāris gadsimtu senā pagātnē un ne jau, lai baudītu izcilo komponistu skaņdarbus, novērtētu mākslas darbus vai sajūsminātos par progresīvajiem izgudrojumiem, bet gan lai pavisam nopietni apsvērtu ideju par to, ka dūre patiešām varētu būt labākais problēmu „risinājums”.

Lai saprastu, ap ko lieta grozās un kāpēc šādas idejas, izlasīju visu Rudzīša blogu. Principā, raksta būtība jau par mūžseno jautājumu – sievietes un vīrieša attiecībām, vai to neesamību pat šķietami esot kopā, kā arī to, kā bērna ienākšana ģimenē maina sievietes attieksmi pret vīrieti un kā vīrietim panākt, ka sieviete atkal pievēršas viņam.

Nenoliedzu to, ka partnerattiecību frontē mūsdienās sastopams ļoti daudz dažādu ačgārnību – ir pārprasts lomu sadalījums, bieži viens otram dodam mānīgus signālus par to, ko domājam, vēlamies un kā, galu galā, rīkojamies, jūtamies apmulsuši sociālo lomu, sabiedrībā valdošo priekšstatu un normu juceklī. Pati nereti jūtos apjukusi. To ne reizi vien esmu dzirdējusi arī no sievietēm mūsu rīkotajos semināros. Bet vai pie tā, ka esam tādā situācijā, vainīgas ir tikai sievietes? Un vai vienīgais risinājums ir spēks un roku palaišana? Vai sievietēm patiešām 21.gadsimtā jāpieņem sods pļauku, sitienu, izvarošanu vai citu vardarbīgu formu veidā gluži kā dīvaina svētība labākas nākotnes vārdā? Izskatās, ka Viesturs Rudzītis par to grib pārliecināt un pāraudzināšanas nolūkos pat attaisno sieviešu sišanu, par ko arī lielākais sašutums un pat Latvijas Psihoterapeitu biedrības norobežošanās no amata brāļa izteikumiem un viņa izslēgšana no biedrības, atņemot arī biedrības izsniegto psihoterapeita sertifikātu.

Arī man pats Viestura Rudzīša jautājuma uzstādījums: „Vai ir izgudrots kas labāks par vardarbību?”, šķiet nekorekts. Vai nebūtu prātīgāk jautāt, kāpēc vispār pastāv vardarbība un ko ar to cenšamies kompensēt? Salīdzināsim ar bērniem. Vai, piemēram, rīt apgalvosim arī, ka bērnu pēršana un iekaustīšana ir ok, jo mēs taču tikai vēlamies izaudzināt viņus par labākiem cilvēkiem (ar ko nereti arī tas tiek attaisnots). Kā šeit pat portālā rakstā „Pēršana – ceļš uz elli, bruģēts labiem nodomiem” klāstīja psiholoģe Marija Ābeltiņa, „mēs sitam citam tikai tāpēc, ka nespējam savādāk paust savas dusmas”. Tātad tā ir sitēja vājuma izpausme, nespēja tikt gala ar stresu, nogurumu, bezspēcību, nevis vienmēr un 100% sitiena saņēmēja atbildība un sods “pēc nopelniem”.

Jā, šķietams tūlītējais efekts sitienam var būt un var pat šķist, ka šis efekts saglabājas, tomēr kāda ir cena? Vai pēc šādas soda formas piedzīvošanas vecāki patiešām tic, ka bērni viņus par to ciena. Respektē varbūt, bet ne jau tāpēc, ka mīl un novērtē, bet tāpēc, ka baidās. Līdzīgi manupāt arī ar sievieti un vīrieti. Ja vīrietis nolemj šādi “pāraudzināt” dzīvesbiedri, vai patiesi viņš tādējādi iemanto viņas cieņu un mīlestību? Vai viņam sniedz gandarījumu dzīve kopā ar iebiedētu radījumu? Vai tādās attiecībās vispār ikkatra tuvība nelīdzinās izvarošanai? Kāds ir tas mesidžs, ko šāds pāris nodod saviem bērniem par sievietes un vīrieša attiecībām?

Ja ir jāsaka, kas varētu būt šis B, ko likt vietā vardarbībai, man šķiet elementāra savas emocionālās pasaules izpratnes veicināšana, sarunāšanās un klausīšanās prasmju attīstīšana. Diemžēl “laikā, kad veidojas mūsu priekšstati par pasauli un lietu kārtību, vecāki un skolotāji daudz lielāku vērību piegriež burtu, nevis sajūtu ābecei,” ataust atmiņā ilggadējas SievietesPasaules pašizaugsmes semināru vadītājas, pārvērtējošās konsultantes Elīnas Brilas teiktais. Ne velti, lai vairotu izpratni un vārdu krājumu par to, kā jūtamies, kopā ar Elīnu esam sākuši veidot “Sajūtu ābeci“. Ja sapratīsim, ko un kāpēc jūtam un vajadzības gadījumā pratīsim to atklāti pateikt otram, iespējams, iztiksim bez šādām agresīvām izpausmēm attiecībās.

Man patiesi gribas ticēt, ka sasniegt mērķi – piepildītas partnerattiecības un laimīga ģimene – ir iespējams arī daudz humānākā veidā. Un pat, ja mēs zinām, ka tāda (vardarbīga) ir mūsu pagātne, vai ir veselīgi un vajadzīgi uz to ieciklēties?

Dalīties.

1 komentārs

  1. Līga Ozoliņa on

    Dublis Nr.2. Viesturs Rudzītis skaidro savu bloga ierakstu un ko domājis ar "vardarbība". Iesaku izlasīt!

Atstāt Ziņu