Es šorīt pamodos pirms modinātāja. Ko es te runāju? Šodien ir svētdiena, tāpēc visi modinātāji var iet ieskrieties, es pamodos saules piesmaidītā istabā tad, kad man gribējās mosties, un jutos neizskaidrojami labi.
Duša, salda kafija ar pienu, karstas siermaizes turpat gultā, televizoram klusi guldzinot kaut ko fonā, un prieka sajūta par te un tagad notiekošo.
Siltas ūdens straumītes cauri pirkstiem mazgājot brokastu traukus un apziņa, ka viss taču ir labi. Vienkārši lieliski!
Brīdis laiskas murrāšanas uz guļamistabas platās palodzes, kuru saule aplaimo visas dienas garumā. Balta papīra lapa un svaigi uzasināts zīmulis. Siltums un apmierinājums.
Zvans no Tevis. Smaids. Un dedzinošs nemiers.
Pēkšņa kāre kaut ko mainīt un patraucēt ierasto kārtību – atkritumos izlido daudzās smaržu pudeles, kurās palikusi tikai lāsīte atmiņas rosinošo smaržu (kuru tāpat nevar no flakona izdabūt), tāpēc tās skumji sagumušas tup plauktā jau pusgadu. Visi mazie mīļnieciņi sagulst kastē un dodas uz snaudu skapja dziļumos.
TĀ kaste. Vidusskolas laika vēstules. Draudzeņu ielūgumi uz kāzām. Smieklīgi mīļas bildes un atmiņas, papīra kabatas lakatu kastītei esot blakus. Vai tiešām tas viss kādreiz ar mani ir noticis? Saldi un smeldzīgi.
Kāda drauga zvans un sirsnīgs aicinājums uz atvadu ballīti pirms aizbraukšanas uz citu kontinentu. Jā, es pavisam noteikti būšu! Kāpēc man acu kaktiņos spītīgi laužas asaras? Turklāt jau visu dienu.
Pavisam neilga pastaiga aukstumā, kurā, šķiet, pat domas sasalst. Tik un tā – esmu sajūsmā par ziemu!
Eimija atskaņotājā jau droši vien piecdesmito reizi atklāj, ka love is a losing game. Tur man viņai jāpiekrīt. Un uz šodienas pavakarēšanu ar draugiem es nebūšu. Jo Eimija mani ir nokodējusi nekonegribu sajūtā.
Ļoti gribas aizmigt. Ne jau pavisam, bet vienkārši aizmigt un kādas stundas septiņas nedomāt, nejust un nekauties ar vainas apziņu. Pabūt miera stāvoklī, kas man nav izdevies jau kādu laiku.
P.S. Vēl tikai piemirsu piebilst tādu nieku – tā prieka sajūta brokastojot bija mākslīga, apziņa, ka viss ir labi – mēģinājums sevi piemānīt, apmierinājums tikai teātris sev pašai. Man šodien nebija priecīgi. Visu dienu un vakaru kā hiēna medīju telefonu, cerot, ka tajā atkal iezaigosies Tavs vārds. Tur ik pa brīdim zaigo viskautkas, bet Tevis kā nav, tā nav. Un es jau zinu, es jau zinu, kur Tu esi. Tur, kur Tev ir jābūt – pie savas ģimenes. Un mirklis, kad šī apjausma dzalkstī it visur, katru reizi mani mazliet nogalina. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tieši tā ir Tava īstā vieta.
Un, ja vēl neesi sapratis, es padodos. Patiesībā esmu izkārusi balto karogu jau kopš paša mūsu sākuma. Es necīnīšos un nemudināšu. Varbūt tāpēc vēl jo vairāk derdzīgi.
Aplausus nevajag.
