Garajā dzīvē Katrīnai būs lemts pārdzīvot pasaules un pilsoņu karus, badu, revolūciju un teroru; palikt neskartai represiju gados, neskaitāmas pārvietošanas un evakuācijas; pārciest pazemojumu, iemācīties apslāpēt bailes, un… izaudzināt bērnus.
Tam, kā jau dzīvē – būs sava cena.
Bērnu dēļ Katrīna atteiksies no sevis pašas – no visa vāciskā. Pat no sava vārda. Viņa kļūs par Екатерину. Un pieņems… Pareizticību. Viņa vairs nekad nerunās nedz dzimtā vācu, nedz atcerēsies “nīsto” somu valodu, un neiemācīs to bērniem. Kā arī vairs neuzturēs nekādus kontaktus ar vācu radiem. Bet garais un sarežģītais vīra somu uzvārds, laikam ejot, tiks pārkrievots. Līdz nepazīšanai. Toties vienalga, paliks spītīgi neizrunājams.
Vēl viņa… nomirs. Kā sieviete. Lai dzīvotu kā māte.
Toties būs kaut kas tāds, kas Katrīnā paliks neiznīdējams… – vācu gars. Un, tāpēc, lai nu kur plašajā Krievijā pēc tam viņa nedzīvos, apkārtējie ļaudis vienalga sauks šo kluso sievieti: “та немка”/ tā vāciete…
Jo no sevis atteikties nav iespējams!
Tāpēc būsim godīgi – sarkanā terora virpulī tai vācietei nebija izredžu izdzīvot un izglābt bērnus.
Izņemot kādu apstākli…
Katrīnai bija talants. Viens vienīgais. Viņa dievišķi prata… gatavot ēst!
