Vispirms ieraugu viņa acis. Jā, tikpat bezdibenīgas un viltīgas kā fotogrāfijā. Viņš ir mani ieraudzījis, nāk pie galdiņa un viņam ir ziedi!! Piemīlīgs, neuzkrītošs pušķītis. Esmu samulsusi kā pamatskolā. Ko man tagad darīt? Nobučot viņu uz vaiga, nebučot, paspiest roku, nespiest, sēdēt un nedarīt neko? Es taču viņu pazīstu jau pietiekami ilgi, apžēliņ, mēs pat virtuāli vairākkārt jau esam paspējuši reāli sastrīdēties ar uzmestām lūpām, ignorēšanu un pēcāk salabt. Kāpēc es te tā sēžu kā piepe, pat Valdis Dombrovskis un Solvita Āboltiņa sasveicinās sirsnīgāk! Es pieceļos, pasakos par ziediem, vairāk jau šķībi nekā žilbinoši uzsmaidu un kā pūpēdis nosēžos atpakaļ. Ir mulsinoši, ļoti.
Un tad tas notiek. Es sāku šausmīgi daudz runāt. Tā ar mani vienmēr gadās, kad esmu ar kādu divatā, uztraucos un gribu pieklājīgi uzturēt sarunu. Es vienkārši vīlēju vaļā kā vecāsmātes Singer šujmašīna. Un ķiķinu. Attopos laikus un pēc pustases fantastiskas piparmētru tējas un aptuveni minūtēm 30 esmu puslīdz nomierinājusies. Hū!
Tālākās sarunas raisās raiti. Par spīti tam, ka triju gadu laikā esam viens par otru uzkrājuši visai nopietnu faktu bagāžu, es uzdodu jautājumus viņam, viņš man, runājam par politiku, par reliģiju, par žurnālistiku tikai viegli un reti pieskaroties šobrīd būtiskākajam – kāpēc esam šeit un ko īsti domājam.
Kādā brīdī, kad es aizgrābti veros savā tējas krūzē, viņš man pasaka, ka es esmu skaista. Nē, ne tieši tādiem vārdiem, jo tas viņam būtu pārāk parasti. Stāstot kaut ko par kaut ko IT jomā viņš to izspļauj kā definitīvu apgalvojumu. Nu to, ka Zane ir skaista. Esmu gatava luncināt asti! Es viņam patīku! Es viņam patīku, es viņam patīku, es viņam patīku (tā, skarbi, bet man būs jālikvidē sava augstpapēžu kurpju kolekcija un jāiepērk zemie apavi vairumā, jo skaidrs kā diena, ka es ikdienā šitik gara viņam līdzās negribu staigāt )!
Vēl brīdi vēlāk viņš it kā starp citu paziņo, ka ļoti priecājas, ka ir ar mani šodien saticies un ir sapratis, ka es esmu pat vēl daudz kas vairāk nekā viņš gaidījis un viņa ekspektācijas esot bijušas visnotaļ augstas (kleita būs balta, bet plīvurs man nebūs, pārāk neinteresanti un pušķī peonijas, maigi rozā peonijas!).
Aiz loga pār Rīgu līst vienmuļi pelēks lietus un es lidoju. Lieliem spārnu vēzieniem, tā, ka elpa aizraujas. Pēc ilgiem laikiem. Lidojumu piezemē apziņa, ka pūšļa pārslodzes indikatori, kurus jau kādu laiku ignorēju (nu kā tu šitādas romantikas vidū teiksi, ka gribi iet čurāt, kaut vai dāmīgākiem vārdiem?) tūlīt izsitīs korķus, tāpēc man ir jādodas TUR. Nekavējoties!
Svētlaimē mazgāju rokas un ieskatos spogulī. Man pretī skatās ķēms. Karstuma dēļ mana tuša un acu kontūrzīmulis ir patecējuši un nokleksējuši zemacis. Hello, my name is panda. Noslauku kļūmes no acīm un cenšos saņemt drosmi, lai pēc šitādas lažas, kad esmu, manuprāt, bijusi Miss Koķete 2012 ar izsmērētu tušu, vispār vēl kādreiz dzīvē izietu ārpus šīs sērkociņkastītes lieluma tualetes un atgrieztos pie civilizācijas. Nu labi, varbūt par acīm pārspīlēju, tik episki jau nebija, bet divi labi pamanāmi klekši bija gan.
Lai nu kā tur nebūtu, mums ir neticami labi un interesanti. Arī viņš atzīst, ka ir pārsteidzoši forši – parasti jau cilvēki, kuri rakstiski un telefoniski runā brīvi un daudz, klātienē kaut kā nobloķējas un neko prātīgu nevar pateikt, mums tā neesot, bet mēs jau arī sarakstēs esam bijuši pārsteidzoši aizraujoši. Emm, jūs dzirdējāt to “mums”?
Vēl pēc brīža viņš pēkšņi saņem manu roku. Man tā ap saules pinumu izšaujas Jaungada nakts salūts (pirmdzimtais būs Kārlis, par meiteni vēl nezinu, bet gan jau mēs spēsim vienoties). Ir ļoti labi. Mēs skatāmies viens otra acīs, viņš tur manu roku un to pusminūti, kad mana plauksta ir viņējā, man šķiet, ka viss taču ir tik vienkārši! Dzīvē vispār nav nekā sarežģīta un viena silta plauksta it visu un vienmēr var atrisināt.
Pēc stundām trim, kuras paskrējušas nemanot, es pošos mājup. Viņš mani gribot pavadīt uz autobusu. Nu, labi. Ejam līdzās un jā, es cenšos nedaudz ieliekties ceļos un ieraut galvu plecos, lai gan TIK traki jau nemaz nav, vienkārši mani nelaimīgie kompleksi. Viņš vēl pajoko, ka tehnisku iemeslu dēļ autobuss šovakar nebūs un viņš būs ārkārtīgi laipns namatēvs. Ha, ha, joks izdevies. Atvadāmies ar ilgu skatienu, bez fiziskiem kontaktiem. Pieķeru sevi pie domas, ka diemžēl bez fiziskiem kontaktiem. Varbūt pārdroši, bet viena maza, silta un it kā garāmslīdoša buča man šobrīd būtu ļoti noderējusi.
Ieraušos savā sēdvietā un sāku ceļu mājup cerību un gaidu pilna, domās sacerot atvadvārdus precētajam. Patiesībā lielā stresa un satraukuma dēļ, un precētā nto neatbildēto zvanu dēļ jūtos pārgurusi. It kā zemi būtu rakusi. Pēc iespējas ātrāk gribu mājās, ilgā dušā un tad savā gultiņā pavadīt sapņainas pirmsmiega stundas. Tā ap Spici autobusam izšauj riepa. Karma, baby!
Šoferonkulis smukā ceriņkrāsas kreklā un gaišās biksēs no slepenā seifa izvelk visādas uzpariktes un metas šo neražu labot. Ne pārāk vieksmīgi. Pagājušas jau 45 minūtes un es vēl joprojām turpat. Bet tad tuneļa galā parādās gaismas stars, nē, riktīgs prožektors. Man pienāk īsziņa. No Virtuālā, he. Tās īsziņas un tai sekojošo saturā īpaši neiedziļināšos, jo tad šim stāstam būs vismaz vēl pieci turpinājumi, tikai pateikšu, ka bija skaidrs – viņam pavisam noteikti ir interese par mani. Un par iespējamiem nākotnes scenārijiem. Nu, varbūt ne tik krasiem, kā mani augstāk minētie ar kleitu un peonijām (nu labi, labi, es tur apzināti mazliet pārspīlēju), bet iedvesmojošiem, pavisam noteikti iedvesmojošiem.
Kamēr pārsēžos citā autobusā, kamēr esmu pa pusei mājās mums notiek aktīva, koķeta sms sarakste. Viņš vairākkārt piemin, ka tad, kad būs pie manis ciemos, viskaut kas notiks, viskaut kur iesim, viskaut ko darīsim un tā. Es īsti nesaprotu, vai tas ir mājiens ar bomi, ka man tagad viņš jāuzaicina ciemos, bet par to daudz nesatraucos, jo es jūtos kolosāla. K-O-L-O-S-Ā-L-A!
Kad ielidoju pa durvīm kā gaisīga sniegpārsliņa (ak, 3. klases Ziemassvētku ludziņa, tie tik bija laiki!), izkarsējos dušā, piezvanu draudzenei un aizgrābta apstāstu, kas un kā, svētlaimīga secinu, ka man šovakar nevajag ne iepirkto vīnu, ne sveces, pietiks ar nomoda sapņiem. Gara acīm redzu kā es, sadevusies ar Virtuālo rokās (balerīnčībām kājās, protams), lielveikalā satieku precēto, ar lielu vēzienu atmetu savu blondo sprogu vilni pār plecu, laipni pasmaidu, pasaku labdien! un, laimē starodama, pazūdu viņa skatienam aiz jogurtu stenda. Viņš, protams, manā skriptā paliek ārkārtējās, teju fiziskās sāpēs savilktu seju un tajā rakstītu jautājumu nu kāpēc, kāpēc es šo princesi atdevu kādam citam?, kas viņu bezmiega naktīs kā lietuvēns mocīs visu atlikušo mūžu.
Eju gulēt sajūsmināta. Par scenāriju, par sevi, par Virtuālo, par nākotnes izredzēm un dzīvi, kas turpmāk būs pavisam citāda.
Nepārslēdziet kanālu, nākošreiz grand finale.
