Vārda dienu svin: Guntra, Ginters, Marianna

Tik nepielūdzams-laiks!

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Pār klinša malu veļas sniega bumba. Tik balta un spoža, kā dimants, tik stipra un neievainojama kā tērauda zaldātiņš, tik noslēpumaina kā atbalss! Tā veļas šķiet tik lēni, ka cilvēka prāts spēj izdomāt simtsmiljons domas. Kāds spēks to virza, kāds klusums to pilda. Tā veļas kā palēninātā filmā, šķiet tas laika sprīdis tik liels, jo cilvēka prāts pulsē, domas raisās, notiek ļoti daudz kas, sniega bumba veļas. Tā sasniedz zemi un turpina ripot. Cilvēka prāts turpina pulsēt un redzēt. Materiālajā pasaulē tās ir dažas sekundes, bet garīgajā nav tāda jēdziena laiks!

Laiks mūs ierobežo, pulkstenis mūs regulē. Tas apstādina izaugsmi, attīstību, tas visu palēlina. Mēs skrienam, skrienam, skrienam. Uzaust saule, sākam skriet, noriet saule, beidzam skriet. Kāds ir rezultāts? Rezultāts nav, jo skriešana uz priekšu un atpakaļ no punkta A uz punktu B atņem mūsu garam daudz iespējas, jo laiks ierobežo!

Cilvēks ir pazaudējis saikni ar dvēseli, tāpēc ikdienā viss pazūd, šķiet pazūd dienas, nedēļas un mēneši! Jo mēs tikai skrienam, mums ir kāds mērķis, ko ķeram. Mums nav laika apstāties, lai ieklausītos sevī, mēs skrienam, kaut ko ķeram. Bet mēs varam noķert tikai beigas. Jo tikai garā slēpjas bezgalība! Un tikai mūsu katra dvēselē ir šī atslēdziņa atrodama, lai atslēgtu bezgalību un apturētu laiku, tik nepielūdzamo!

Dalīties.

Atstāt Ziņu