mana teorija ir tāda, ka tu vari pateikt, kas trūkst tavā organismā/dzīvē, kādas emocijas, izvērtējot, kādas filmas/seriālus tu skaties.
mans piemērs – es skatos CSI Miami, crime sceen investigations, fantastiku, drusku romantiku, bet pa īstam iedegos uz DEXTERU. Nesen konstatēju, ka ir iznākušas, man esot aizņemtai ģimenes dzīvē, vēl 2 sezonas šī killera seriāla daļas. pirmo reizi pēc 3 gadiem, es kā apmāta, skatos seriālu līdz 2-3 naktī, kad acis vienkārši vairs netur. skatos un domāju.
KĀPĒC man vajag viņa emocijas.
Nupat noskatījos 5. sezonu. uzmeklēju 2. galveno varoni, vācu aktrisi, kas spēlē visai nozīmīgas filmas arī Holivudas kino pasaulē. Viņa saka, ka gribot atgriezties šajā seriālā. Un es apraudājos un viņai teicu – lūdzu atgriezies, lūdzu… lai viņš nepaliek vientuļš savās sajūtās. lūdzu nepamet viņu, ļauj ticēt, ka arī tādi monstri kā mēs, var būt mīlēti un pieņemti.
Fakts ir tāds, ka šī filma ne – identificē mani ar killeri, seriālu slepkavu (arī meitene) bet gan to nesaprasto vientuļo baigo dīvaini, kas baidās atklāties, parādīties publiski, atkailināties savu patieso ES.
vienkārši apzinos, ka manī mīt šis monstrs, nevis killeris, bet kāds dīvains radījumss, kas grauj, bojā, skumdina un dara pāri. garīgi, kas nav mazāk svarīgi.
un nedomājiet, ka neesmu cīnījusies vai centusies viņu pieņemt, apspiest un visādi apstrādāt. vienkārši tā vientulības sajūta ir nogalinoša. un seriāls par killeri man liek identificēties savā vientulībā ar viņu.
lai atrastu savējos, dīvainos, sevi apspiežošos, atliktu tikai izveidot DEXTERA fanu klubiņu. tur mēs visi, bez vārdiem, nūtu, eksistētu..
4 komentāru
sāpīgi
Ļoti interesanti palasīt, jo es personīgi vispār neskatos tādas smagnējās, killerfilmas.
man arī patīk tas seriāls, kas tad tur slikts? patīk arī CSI, Hauss, bet tāpēc nejūtu ka mani vilktu uz kriminālo. ienkārši tur ir saavadākas emocijas, cita pasaule, cits redzējums ,interesanti skatīties un to izdzivot caur tiem varoņiem.
Demī,<br>tas, ka skaties šādus seriālus, nenozīmē, ka tev velk uz slepkavošanu. to arī rakstīju, ka ne jau ar killeri identificējos, bet ar to kā viņš jūtas – kā nesaprasts un dīvains :)<br>CSI un crime sceen investigation arī man patīk skatīties. bet ne jau slepkav;ību dēļ, bet gan lietu atrisināšanas procesa dēļ – kā viņi gabaliņu pie gabaliņu kā puzli liek kopā bildi – es arī tāpat savā dzīvē darbojos :))<br><br>domāju, ka jāvērš uzmanība nevis tam, ko viņi dara bet KĀ un KĀ JŪTAS. gluži tāpat kā ar sapņu tulkošanu pēc šeit rakstošās Elīnas metodes 🙂