Vārda dienu svin: Amanda, Kaiva, Amanta

Tāpat vien

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Tā nu tas sagrozījās, kā pāris pēdējās nedēļās bija norakstītas no dzīves. Biju pievienojusies vairākumam, šķaudīju uz visu pasauli un kultivēju sevī vīrusu. Sākās viss ar puņķiem, tad sekoja klepus… vai arī citā secībā, nu nav svarīgi. Beidzot tiku pie dokumenta, kur rakstīts, ka man ir tiesības neiet uz darbu. Protams, tas nebija visjaukākais iemesls, lai atrastos gultā, bet izvēles šoreiz nebija.

Klīdu pa istabām kā tāda apdullusi muša ar spaini galvā, kaudzēm riju tabletes, malkoju visādu veidu šķidrumus visdīvainākajos salikumos. Drausmīgi apniku savam kaķim, kurš nezināja, kur no manis slēpties, un, kad pieprasīju tā sabiedrību, nervozi bļāva no pagultes, ka te neviena „Ņau”.

Nīkuļošanas procesā ģimenes ārste aizsūtīja mani uz izmeklēšanu, kur mani ievērtēja no ķīmiskā viedokļa. Baltā halātā tērpusies būtne ņemoties gar saviem stikla traukiem, atrada manī daudz saistošas informācijas, kā teiksim asins grupu, kas pa brīnumu, kopš dzimšanas nebija mainījusies, cukura līmeni utt., vienā vārdā, apmierinot savu ziņkāri, viņa to novērtēja par 19 latiem.

Es, protams, ne mirkli nešaubījos, ka esmu to pūliņu vērtā un braucu pie saviem apdrošinātājiem, kas no sākta gala bija solījušies kompensēt man jebkuru sāpi naudas izteiksmē.

Meitēns, kam bija teikšana gar naudas izmaksu, ilgi grozīja rokās manu rēķinu, – Analīzes! Par tādu summu!!! Tika veikts telefona zvans un laborante apstiprināja asins izliešanas faktu. Apdrošinātāja nopūtās, – nu jums tur noteikti arī visādas šļirces bija lietotas, mēs tās neapmaksājām! Laipni atbildēju, ka es dziļi dvēselē esmu pret jebkuru asins izliešanu un līdz ar to arī to skatu neievērtēju vizuāli, bet piekrītu, ka gluži ar pirkstu procedūra netika veikta. Rezultātā saņēmu 15 latus.

Bija tai nīkuļošanā arī skaisti brīži. Kaut vai tas, ka reiz pamodos no rīta ap pulksten četriem no tā, ka gribējās elpot. Deguns bija ciet, elpot ar muti bija bezjēdzīgi, jo tūlīt pat sākās klepus. Piecēlos un piegāju pie loga. Tur ārā sākās rīts. Viena fantastiska rītausma. No ezeriņa cēlās migliņa, visas debesis perlamutra rozā krāsā, zālē vizuļoja rasa un mākoņos mirdzēja tā zelta maliņa, par kuru man stāstīja bērnībā. Pilsēta gulēja – laikam man vienīgai šai rītā bija iesnas. Modināt kādu nebūtu prātīgi, man noteikti pateiktu, ka esmu „slima” un tā ir diagnoze… Tā es stāvēju pie loga un šī rītausma piederēja tikai man vienai.

Tas ir traki, ka mēs vairs neredzam rītausmas. Dzīves ritms piespiež nevis satikt rīta sauli, bet gan ar nogurušām acīm vērot saules rietus. Celties tikai tādēļ, lai izbaudītu saules pamošanos… kas par muļķībām, ja uz darbu pusdeviņos, vēl var gulēt un gulēt. Un atgriežoties mājā pēc darba mēs blenžam caur pelēcīgu autobusa stiklu, kā saule nozūd aiz māju jumtiem. Vēl viena diena garām. Ko var gaidīt no cilvēces, kura orientēta uz saulrietu nevis uz saullēktu, kurai nekad diena nesākas, tikai beidzas? Pienāks laiks, kad kārtējo saullēktu vairs nesagaidīs neviens un tad Radītājs atmetīs ar roku un pārtrauks Saules riņķošanu.

Tā es arī nīkuļoju līdz vairs nevarēju izturēt to divvientulību ar TV ziņām. Ziņas bija visur. Kuru programmu neslēdz, visur pazīstamas īgnas sejas vieni un tie paši tekstiņi, kuru pamatā bija tas, ka dzīve ir drausmīga, krītas viss, kas var kristies – dzīves līmenis, valūtas kurss, iedzīvotāju labklājība un ka tam procesam gala neredz. Viss tas slimošanu padarīja neciešamu. Izlūdzos slēgt slimības lapu un devos uz darbu.

Darbā mani gaidīja tik pat neveselīgs kolektīvs, kas nīkuļoja, šķaudīja, klepoja, bet turējās varonīgi. Jaunumu bija daudz – samazināts darba laiks, samazinātas algas, un spriežot pēc visa mazinās vēl, vēl un vēl…

TV ziņām bija taisnība – visapkārt „valsts ekonomikas kontrolētais kritums” attīstītākā fāzē. Tāda sajūta, ka mēs visi kaut kur krītam un kāds no augšas to kontrolē liekot likmes, cik ilgam laikam mūs pietiks. Bet meitenes darbā ar skumjām acīs skaita, vai varēs apmaksāt bērnudārzu, meklē internetā sen aizmirstās konservēšanas receptes, kredīti praktiski visām, divām bērni šogad beigs skolu, maksāt par studijām nav ar ko, sūtīt strādāt – kurš tagad ņems to „zaļo gurķi” bez profesijas, kas tik vien prot, kā miskasti iznest. Bet galvenais – tā neziņa un tas, ka tu saproti, ka no tevis nekas nav atkarīgs. Nu, protams, mēs visi izdzīvosim, aiz ziņkārības, jo mums ir jāredz ar ko tas viss, kas notiek apkārt beigsies.

Kā es ar to tieku galā? Ir man viens noslēpums – tas ir ceturtdienas vakars. Ceturtdienas vakari pieder tikai man. Tad pēc darba es ieskrienu mājā, paķeru molbertu, krāsu kasti, pāris nogruntētu finierīšu un dodos uz pindzelēšanu. Ir kāda jauka vieta šai pilsētā, kur vakarā čupojas jautrs sieviešu bariņš. Pāris gadus atpakaļ sarunājām sev pasniedzēju un nu viss notiek. Brīdī, kad uzmetu nākamā darbiņa aprises un sāku jaukt krāsas es aizmirstu par visu… vairs nav nekādas krīzes, nekādu rēķinu un nepabeigtu projektu. Ir tikai krāsu attiecības, pustoņu spēle un tas brīnums, kas dzimst uz audekla. Tu esi pavisam citā pasaulē un tur neesi viena. Un vēlāk, atgriežoties no studijas mājās, es pēkšņi pamanu, cik pasaule ir skaista, tās ēnas, ko met koki, laternu gaisma, un tur neko nevar darīt – acis turpina meklēt kompozīcijas, attiecības… Un vairs nav nozīmes nekam, jo ir svarīgākas lietas šai pasaulē. Un to sauc par Dzīvi. Šai dzīvē nav nekādu krīzes situāciju.

Man liekas, ka tas ir svarīgi, neskatoties ne uz ko – nezaudēt sevi un tas ir visjaukākais veids, ka izdzīvot. Mēs, protams, izdarāmies ar to dzīvi nelāgi, bet mūsu spēkos ir veidot to pēc sava prāta. Mums katrai ir kāda lieta, no kuras elpa aizraujas, varbūt ir vērts veidot savu pasauli, un nekrist izmisumā par lietām, kuras mēs nevaram mainīt. Ir vērts atcerēties par lietām, kuras mums nes prieku, nu ne jau tādēļ mēs esam piedzimušas, lai gaustos par to, cik pasaule ir netaisna. Pasaule vienkārši ir, un tā ir domāta mums. Ir milzums jauku lietu, kas nenieka nemaksā, bet iedod tik neticamu lādiņu. Man patīk šī Dzīve un esmu gandrīz laimīga… un kas dīvaini, būtībā bez iemesla. Un varbūt arī nevajag to iemeslu. Vienkārši, man patīk Dzīve, pat ja tajā ir visa tā draza sākot ar vīrusiem un beidzot ar krīzēm… nu ko tu dullam padarīsi.

Dalīties.

Atstāt Ziņu