Tovakar, kad beidzu lasīt “Tarakānus” aiz loga zibeņoja. Piegāju pie loga un man šķita, ka redzu pa ielu aizsoļojam Hariju Holu – skarbu, brutālu, arogantu, bet tajā pašā laikā tik sasodīti ievainojamu, vientuļu un iekšējo velnu mocītu.