Vārda dienu svin: Lilita, Irita, Ita

Svecītes liesmo

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Ir veļu laiks, kad katru no mums apciemo miruša cilvēka gars. Ir tādi, kas tuvos aizgājējus piemin tikai veļu naktī vai mirušo piemiņas dienā. Ir arī tādi, kas par sev tuviem mirušiem domā katru dienu. Cik cilvēku, tik pieminēšanas variantu. Starp mums ir arī tādi, ap kuriem apvijušies tumsības žņaugi piespiež padomāt par citiem tikai veļu naktī, jo mirušiem vairs neko nevajag. Ieraugot veli, tie tikai noburkšķ: “Atkal spoks”.

Visi zinām, ka mirst tikai fiziskais ķermenis. Kur lidinās mirušā ķermeņa dvēsele, varam tikai minēt. Varbūt arī tāpēc ir mirušo PIEMIŅAS diena?

Mūsu valdība arī ir tāds pats organisms, ķermenis. Tikai dažkārt to jau nedzīvu, faktiski mirušu, mēģina mākslīgi uzturēt pie dzīvības. Kurš būs tas, kas pateiks, ka mākslīgā uzturēšana pie dzīvības vairs neko nedod ne pašam uzturamajam, ne tiem, kas to uztur pie dzīvības? Kāds politiķis, deputāts? Mēs paši par viņiem balsojām, “atdevām savas balsis” par to, lai viņi pieņemtu lēmumus mūsu vietā.

Mežonīgi daudz tiek izdarītas pašnāvības. Tās ir viens no trijiem biežākajiem nāves cēloņiem un pat pārsniedz mirstību ceļu satiksmes negadījumos. Par negadījumiem uz ceļiem daudz runā, uztraucas. Par pašnāvībām pārsvarā klusē. Valda pat visādi mīti par pašnāvniekiem. Viens no tiem – viņi ir psihiski slimi. Izdarot pašnāvību, viņi atrisināja tikai savas problēmas, radīja ciešanas un jaunas problēmas dzīvi palikušajiem tuviniekiem.

Bet vai viņi nebija drosmīgi? Viņi taču piepildīja savu vēlēšanos un izdarīja to, kas nav atļauts. Vai tie, kas ievēro visus likumus un priekšrakstus, ir laimīgi?

Pašnāvniekiem varbūt arī nekas nesāpēja. Ja nu vienīgi dzīve kā tāda.

“Sāpes ir ļaunums, kuru vajag iznīcināt, bet ne to, kurš šīs sāpes cieš”. Tas ir kāds kristiešu izteikums eitanāzijas sakarā. Nu, lūk. Te arī mēs esam. Ja būtu atļauts veikt eitanāziju, pašnāvnieku varbūt būtu mazāk. Eitanāzija medicīnā ir nesāpīga nogalināšana. Tātad – slepkavība. Tikai tāda, kad cilvēks izsaka vēlēšanos, lai viņu nogalina.

Mēs visi eksistējam tādā pasaulē, kurā valsts un baznīca ir dalītas. Daļa iedzīvotāju ir abās tajās – valsts pilsoņi, kas iekļāvušies dažādās draudzēs. Ticība ir pilnībā pret eitanāziju. “Dievs ir dāvinājis cilvēkam dzīvību. Dāvanu, ja tā nepatīk, var atdot atpakaļ. Tikai ne dzīvību. Tā ir cita veida dāvana.” Minēti izteikumi no baznīcas vīriem eitanāzijas sakarā. Par šo tēmu ir izteicies arī dr. theol. Juris Rubenis: ” Vēlme ar iespējami mazāku piepūli iegūt iespējami lielāku komfortu. Ļoti tipisks piemērs, kas raksturo šo pasaules uzskatu, ir eitanāzija. No vienas puses – veselās sabiedrības nevēlēšanās bojāt savu labsajūtu, katru dienu savā priekšā redzot vecus, slimus, nevarīgus, neglītus cilvēkus. Ir ļoti saprotama vēlēšanās atbrīvoties no viņiem. No otras puses – nevēlēšanās turpināt savu dzīvi, ja tā vairs nesagādā labsajūtu. Dzīve attaisnojas tikai tik ilgi, kamēr tā rada fizisku komfortu.”

Tas, ka veci cilvēki mokās un moka citus ir labsajūtas un fiziska komforta nesagādāšana? Uz šo lietu arī var paskatīties no citas, ne teoloģiskās, puses.

Cilvēks pats neko nevar (nedrīkst) ar sevi izdarīt. Visu ir nolēmis Dievs, abstrakta sabiedrība, pašu ievēlēti politiķi, Ja cilvēks pats sevi nogalina, tā ir pašnāvība, ja to izdara bez atļaujas cits – slepkavība Palūgt to izdarīt citam nepieļauj likumdošana. Tā viens indivīds ar savām nepiepildītām vēlmēm dzīvo tālāk. Eksistē. Eksistē tā, kā Visaugstākais lēmis. Nevis cilvēks pats. Egoistisks domu gājiens. Varbūt. Tikai neviens cits katra paša vietā par individuālām problēmām nerūpēsies.

Ir politiķi, kas uzskata, ka Latvijas sabiedrība morāli nav nobriedusi, lai izlemtu par eitanāzijas legalizēšanu. Runa varot būt tikai par pasīvo eitanāziju. Tas ir, nedziedināmi smagi slimo, kuriem neatgriezeniski nedarbojas dažas (daudzas) smadzeņu šūnas, eitanāziju. Atslēdzot viņus no dzīvību uzturošiem aparātiem, nenovēršami iestātos nāve. Tāds likums ir Francijā. Tur noteikti, salīdzinot iedzīvotāju skaitu, nedziedināmi smagi slimo ir daudz vairāk nekā Latvijā. Ja cilvēks nevar neko, tad viņš nevar pateikt, ka grib mirt. Vai tad tā ir eitanāzija?

Kamēr politiķi nevar pieņemt lēmumu, baznīca un sabiedrība mēģina diskutēt par šo jautājumu, mediķi atklāti negrib nogalināt, jo viņu misija ir dziedināt, atsevišķi indivīdi risina savus jautājumus paši. Vairāk vai mazāk arī šo lietu spēj atrisināt naudas daudzums – slepus samaksājot ārstam, lai saņemtu nogalinošu šļirci. Veci, slimi bagātnieki pat dodoties uz tām valstīm, kur eitanāzija ir atļauta.

Veļu laikā pieminēsim tikai tuvos aizgājējus? Varbūt satiksies mirušo dvēseles ar dzīvi esošo dvēselēm? Par ko tās spriedīs? To mēs nevaram uzzināt, tāpat kā to, kur tās dvēseles lidinās. Svecītes kapos skaisti liesmo svecīšu vakaros…

Dalīties.

Atstāt Ziņu