Vārda dienu svin: Daina, Dainis, Dainida

Stulbā govs! Jeb Ko darīt, kad svešinieks tevi nolamā

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Tanī dienā mūsu bariņš, iespējams, sagādāja nelielas neērtības daudziem cilvēkiem. Divas māmiņas ar ratos gulošiem mazuļiem devās cauri visai Rīgai, izmantojot sabiedrisko transportu. Ar vienu ratu gabarītiem tramvajā jau kļūst pašauri, bet nu mēs tajā sastūmām veselus divus. Paldies, paldies jaukajiem līdzcilvēkiem, kas piedāvāja gan apsēsties tuvāk ratiņiem, gan iecelt un izcelt. Jāteic, ka līdz šim ar izbrīnu klausījos stāstos par to, cik māmiņām ar ratiem nedraudzīga ir pilsēta, jo man bija nācies sastapties vien ar izpalīdzīgiem un atsaucīgiem cilvēkiem. Līdz šim.

Vienā cilvēkiem pieblīvētā pieturā, kāpjot laukā sanāca mazs negadījums. Māsa izcēlusi savus ratus, steidza palīgā man, kad atskanēja skaļas lamas, no kurām es dzirdēju tikai beigu daļu: “…ar ratiem uz kājas! Stulbā govs!” Sakliegusi uz manu māsu, sieviete tumšā, garā mētelī devās tālāk. Mēs uz īsu mirkli jutāmies apstulbušas no negaidītās “darvas mucas”, kas te tika izlieta pār vienu no mums. Neņemiet vērā, mīļi sacīja kāda kundzīte, kāpjot transportā. Mums arī ļoti neķērās pie sirds. Protams, muļķīgi sanāca, bet pietura pilna cilvēku, un māsai pakausī acu nav, lai redzētu, vai kāds pēkšņi ātrumā nenesas garām. Žēl cilvēka, laikam grūts brīdis dzīvē, spriedām ar māsu. Un sagadīšanās vai ne, bet sastapām šo pašu dāmu parkā, sēžot uz soliņa. “Būtu man konfekte, iedotu viņai, lai labāka pašsajūta,” pajokoju. “Hei, bet man taču ir!” – māsa iesaucās. (Maza ironija – somiņā viņai kā reiz bija “Gotiņas”). Sameklējusi konfekti, viņa devās pie sievietes, pasniedza to un novēlēja jauku atlikušo dienu. Kas notika? Sieviete PASMAIDĪJA. Jā, arī sāka taisnoties, ka kāja tiešām sāpējusi.

Mēs devāmies tālāk. “Tu zini, ko tikko izdarīji? Tu atdevi šo situāciju viņai pašai atpakaļ. Nu, simboliski ar konfekti,” teicu māsai. “Es tikai ceru, ka nākošreiz viņa reaģēs citādāk. Ceru, ka viņa saprata, mēs visi esam tikai cilvēki,” viņa atbildēja. “Domāju, ka mēs ikviens varam būt dzīvē tādā tumšā brīdī, kad varam par kādu sīkumu nolamāt otru, pat pilnīgu svešinieku. Varbūt viņai viss vienkārši bija sakrājies un izlauzās laukā.”

Es skatījos lielām acīm uz māsu- “vai man blakus iet pati Buda?” Viņa tiešām no visas sirds cerēja, ka šī sieviete sāks justies nedaudz labāk un vismaz nākamreiz uz līdzīgu situāciju palūkosies iejūtīgāk. Mazais starpgadījums, kas vairumam būtu, visticamāk, sabojājis omu, viņai lika iedegties līdzjūtībā un cilvēkmīlestībā, jā, pat pret cilvēku, kas tevi tikko nolamājis par stulbu govi. To es mācos no savas māsas – iet pasaulē un cilvēkos ar cieņu un mīlestību. Jo mēs visi esam saistīti, pat ja to neapzināmies.

Dalīties.

1 komentārs

Atstāt Ziņu