…un es pagriezos pret krastu.<br />
<br />
* * *<br />
…es visa trīcēju. Arī jūra nu jau bija sabangojusi ne pa jokam… <br />
Cik ilgi es vispār biju ūdenī? Bet par to labāk nedomāt. Kāda jēga… <br />
<br />
Vēlreiz kritiski novērtēju attālumu no trešā sēkļa līdz otrajam.<br />
<br />
…stils? <br />
Es pamēģināju pakustināt labo kāju – stīva un vēl aizvien nomācoši sāpoša… <br />
Tātad… – brīvais? Un ar nogurušām rokām…<br />
<br />
Neprāts – tādos viļņos…<br />
<br />
…es dziļi ieelpoju… <br />
Nav ko gaidīt.<br />
<br />
SISU!<br />
Un es strauji sāku šķeļot viļņus…<br />
<br />
* * *<br />
Nu, bet nav jēgas gari stāstīt, kā es tomēr nenoslīku – ja toreiz netiktu līdz krastam, diez vai šodien rakstītu šīs rindas. <br />
<br />
Lieki sentimenti. <br />
<br />
Tikai ar vienu piebildi – tā bija manas mātes skarbā daba, kas izrāva mani no viļņiem. Nekādu spēku man pašai nebija.<br />
<br />
Ak, jā… – piemirsu… <br />
…vēl ziemeļu maģija. <br />
Un četri burti no mātes sarežģītā somu uzvārda, kas tulkojumā nozīmē… – salītā spītība…<br />
<br />
* * *<br />
…mājās – trīs diennaktis es pavadīju gultā. Un ne tikai tāpēc, ka ļoti sāpēja mugura un es ar mokām tiku tikai līdz vannasistabai…, vēl, protams, kārtoju Giņkai kastīti un baroju viņu… <br />
Es atrados kaut kādā… – bezmiegā, bezsvara, bezjūtu apātijā. Diena vai nakts? Tas mani nemaz neinteresēja…<br />
<br />
…neko neēdu, jo negribējās… Nē – man bija vienalga. Tikai dzēru minerālūdeni. <br />
<br />
Un vēl klusiņām… raudāju, bet ne no sāpēm. <br />
<br />
Es nevarēju uzdrīkstēties pasaukt māti… Es nevarēju uzdrīkstēties viņu traucēt… Es nevarēju saņemties, lai uzdotu šo nolādēto jautājumu…<br />
– kāpēc…?<br />
<br />
* * *<br />
…ceturtajā dienā, kad Giņkai beidzās sausā barība, es agri no rīta lēnām devos uz mājdzīvnieku veikalu tepat Dubultos, netālu.<br />
<br />
Lejā kāpņu telpā pastniece žigli salika pa pastkastītēm avīzes, vēstules… Mēs sasveicinājāmies, un viņa laipni pasniedza man <i>Dienu</i>.<br />
<br />
– …bet vēstules nav – viņa piepilda.<br />
<br />
– …ziniet, es arī nevienam nerakstu…, varbūt tikai ļoti retiem cilvēkiem – apsveikuma kartītes. Man tas ir, kā rituāls. Uzrakstīt kaut ko ar savu roku… Bet mana māte gan rakstīja apburošas vēstules! Cilvēki teica – talants! – nez kāpēc un sev pašai par pārsteigumu es atbildēju.<br />
<br />
– Uzrakstiet mātei – viņa priecāsies! – pastniece man uzsmaidīja, jo, šķiet, bija pārpratusi teikto…<br />
<br />
– …laba doma… Paldies Jums. Tā arī darīšu… – un es viegli pamāju viņai ar galvu.<br />
<br />
– Ņemiet par labu! – pastniece teica atvadoties…<br />
<br />
* * *<br />
…es paliku viena pati tukšajā kāpņu telpā…, un tad klusiņām pie sevis uzrunāju māti.<br />
<br />
“…negribēju tevi traucēt. Piedod. Es varbūt… laiku pa laikam kaut ko uzrakstīšu – un tas būs Tev. Manas vēstules… – Tev.<br />
Neaizsūtītās vēstules. <br />
Ja pati vēlēsies, izlasīsi.<br />
…ja – nē…, es sapratīšu.<br />
Mana vaina.<br />
<br />
Es mīlu tevi, māt. Un man tevis tik ļoti pietrūkst.<br />
Piedod man”.<br />
<br />
* * *<br />
…un tomēr pagāja laiks līdz pirmajai nenosūtītajai vēstulei. Jo nav tik vienkārši uzdot šo nolādēto jautājumu…<br />
– …kāpēc?<br />
<br />
* * *<br />
Tad kāpēc tomēr uzdrīkstēšos?<br />
Par to būs Stāsta “Skarbās sievas” Epilogs. Aklā zona…<br />
Stāsts “Skarbās sievas” 5.daļa. Saruna ar māti…
Dalīties.
