…un es ieraudzīju Giņku… Viņa stāvēja priekštelpā… Klusa. Sastingusi. Zīlītes – acu lielumā…
…vienkārši bija paslēpusies un mani… – izjokoja…
Giņka visu laiku bija dzīvoklī!
…bet es tajā brīdī, kad viņu steigā meklēju, biju, nu jau tik pārbijusies…, ka nepamanīju…
…un tāpēc arī metos prom no dzīvokļa, lai meklētu Giņku tur – ārā…
Tumsā…
* * *
Es lēni pagriezos un aizvēru durvis ciet.
Viens, divi… – pagriezu atslēgu…
…mobilais izslīdēja no manas rokas un klusi atdūrās pret mīksto grīdas segumu priekštelpā…
…es aizvēru acis ciet un ar pieri pieskāros vēsajam durvju metālam…
…labi, ka es dzīvoklī atstāju gaismu…, un uz platā virtuves loga palodzes, kā jau vienmēr, starp krāšņajiem puķu podiem mierīgi dega divas smaržīgās svecītes…
* * *
…tad nesteidzīgi es pagriezu atslēgu vēl trešo un ceturto reizi…
…es jutu necilvēcisku nogurumu un bezpalīdzīgi raudāju…
– Giņka, Giņečka, Meitiņ… kāpēc tu tā – ar mani…?
– Ko es tev esmu nodarījusi…
– Ko…?
* * *
…pēkšņi atjēdzos, cik stipri tomēr esmu pārsalusi… Kreisajā kājā pat nejutu pirkstus.
Es visa trīcēju, bet no durvīm atiet nevarēju…
…es stāvēju un raudāju…
– …kur kabatlakats vai kāda salvete…?
Laikam šeit uz plaukta…
Es pagriezos un…
* * *
…Giņka neizkustējās ne no vietas – bet cieši skatījās man acīs…
– Nu, ko. Bija jautri? Vai ne? – klusā balsī es pavaicāju…
…un Giņka saka trīcēt – viss viņas ķermenītis. Trīcēja pat melnās otiņas uz austiņu galiem, un pat viņas aste – visā garumā…
…un šajā brīdī viņa tik ļoti atgādināja to pārbiedēto un izmisušo radījumu ar asiņojošo aci, kuru toreiz no ielas atnesa mana meita…
– Ak, cik žēlīga! Varbūt aprunāsimies? Ko? Ko tu klusē… – mani pievīla balss un sākās spazmas…
* * *
Viss! Pietiek. Man vajag izgulēties…
Vannas istabā es ilgi ar karstu ūdeni mazgāju sēju. Man pietika spēka, lai nomazgātu netīras kājas, un pēc tam ar jodu rūpīgi apstrādātu pamatīgi nobrāztos ceļgalus, pielīmētu plāksterus… un viss.
Es teju, teju ar mokām beidzot biju gandrīz aizmigusi, kad Giņka ielēca gultā un apgūlās man blakus. Un sāka murrāt. Es viņu glāstīju un baudīju šo mieru, bet tad viņa plaši kā čūska atvēra žokļus un dziļi iekoda man plaukstā…
Un es – pamodos.
* * *
Es ieslēdzu datoru.
…toreiz meita teica, ka man vajag “jaunu dzīvi”…
Labi.
Ja tai varētu būt kāda jēga, es – dzīvošu.
Ebrejiem ir gudra paruna: „Kad tiek aizcirstas ciet vienas durvis, tad – paveras vaļā citas”.
Man nav balss…?
Rakstīšu vārdus.
Vismaz – pamēģināšu…
Uz monitora ekrānā atvērās balta lapa…
…tātad, par ko tieši es pērn sastrīdējos ar 9.b klasi? Kāds bija temats – „Stāsts par mīluli – mājdzīvnieku”?
Un 2008.gada, 1.martā, pulksten 02:18 no rīta es uzrakstīju šī raksta pirmo vārdu: “Giņka”.
Tad izslēdzu datoru un aizgāju gulēt.
Nekas, varbūt ne šoreiz, bet pienāks laiks un es uzrakstīšu tev, Giņka, stāstu…
…tev, manu Meitiņ…
…varbūt manā – “jaunajā dzīvē”…
* * *
…tajā naktī Giņka saldi dusēja cieši man blakus līdz pašam rītam.
* * *
…bet nākamajā rītā es pamodos no sāpēm.
Biju pārcentusies ar jodu un cieši pielīmētajiem plāksteriem… Kā pēc dažām dienam man paskaidros ķirurgs, es pati radīju riktīgu “apdeguma efektu”. It kā nekas īpašs, bet tāpēc nobrāzumi – arī tik ilgi nedzīs, strutos, āda apkārt būs sarkana, ceļgali pietūkuši, un kad man uzkāps temperatūra, es aiziešu pie ārsta…
…uz labā ceļgala bojātā āda ir redzamā arī šodien.
* * *
…tajā pašā rītā, kad kļuva gaišāks, es aizgāju uz mežu pēc savam jaukajām mīkstajām čībām, bet kāds tās jau bijis sameklējis pirms manis, kā arī, šķiet savācis arī tukšās pudeles pie nogāztā kokā. Tur palikušas tikai dažas uz zemes izmētātās plastmasa glāzes, izsmēķi un citas šī nakts “piknika” atliekas…
* * *
…savukārt es… stāvēju mežā pie šī nogāztā koka un domāju par to, ka šajā naktī Giņka mani neizjokoja…
…viņa mani apzināti dzina tumsā!
Lai es beidzot atjēdzos, ka esmu dzīva!
Jo, vēl aizvien – esmu spējīga just, raudāt, mīlēt… un nenodot…
* * *
– Un kāda loma būs šim nogāztajam kokam manā dzīvē?
…kāpēc es atkal un atkal – izšķirošajos brīžos – atgriezīšos pie šī koka? Kāpēc es iešu uz mežu, lai atcerētos, kas notika tajā naktī, un, lai vēlreiz izjustu stindzinošu Tumsu, kurai toreiz es ieskatījos acīs…
…ko es centīšos saprast, kādas atbildes meklēšu…
…un kādus lēmumus es pieņemšu?
* * *
Lūk, par ko būs mans nākamais stāsts – “Skarbās sievas” 4.daļa. SISU*.
…šo stāstu es veltīšu savai mātei, kuras, nu jau vairs nav man līdzās… – viņas skarbajai dabai…
…jo, pateicoties manas mātes nudien sarežģītajam raksturam, es tomēr nenoslīkšu nemierīgajā jūra 2009.gada kādā vējainā augusta dienā, bet, gluži otrādi, noticēšu… maģijai, tikšu līdz krastam un sākšu dzīvot no jauna – no nulles līmeņa…
* sisu – suomen kieli/somu valodā tiešā tulkojumā nozīmē “neatlaidība”. Taču somiem šīs vārds ir ļoti svarīgs, jo plašākajā kontekstā nozīme – gara un rakstura spēku.
