…piektdien, 2008.gada 29.februārī, jau vēlā vakarā es pārlasīju 9.a un 9.b klašu esejas: „A STORY ABOUT A PET”/ Stāsts par mīluli – mājdzīvnieku…
…tajā trešdienā daži skolēni bija izvēlējušies prezentācijās formātu: ar bildēm, albumiem, zīmējumiem. Vieni pusaudži aizrautīgi smējās, stāstot par kuriozajiem gadījumiem, citi – neslēpa asaras, runājot par mīluļiem, kuru vairs nav. Un, kā jau ierasts, tam visam sekoja arī diskusija. Šoreiz mēs asi sastrīdējāmies, kad runājām par bērnu, reizēm tik neizprotamu, cietsirdīgu, nežēlīgu attieksmi un bezpalīdzīgu dzīvnieku spīdzināšanu…
– …bērni vienkārši nesaprot, ka dzīvniekam sāp, – Katrīnas (visi vārdi mainīti) kategoriskums man sāka krist uz nerviem.
– Nesaprot ko? – es cēlos kājās.
– Ka kāds kaķītis jūt sāpes, – iejaucās Mihails.
– Tak pamēģiniet uz sevis! – es sāku „piegriezt skaņu” balsīm, runājot arvien klusāk un klusāk. Viņi visi labi zina, ko tas nozīme – joki mazi, un problēmas ir garantētās. Bet, šoreiz… – klase kaut kā nerimās:
– Skolotāj, ar kādām tiesībām Jūs tā runājiet par bērniem?! Viņi ir mazi un viņiem nav dzīves pieredzes! Mazajiem bērniem nav tādas pieredzes!!! Viņi nesaprot to, ko viņi dara! – Eleonora atkal „iejutas” advokātes lomā.
– Nesaprot, ka dzīvnieciņš kliedz, un neredz, ka viņš raud? Vai es pareizi sapratu? – nu jau es čukstēju…
…bet, te atskanēja zvans, un viņi aizgāja bez mājas uzdevuma.
* * *
…laikam pavasara depresija… – kopš sastrīdējos ar 9.b klasi ir pagājušas divas dienas, bet es vēl aizvien nevaru nomierināties…
Un es atvēru durvis uz lodžiju. Ārā kā traki skaļi kliedza kaķi, kuri kāvās savā starpā. Arī Giņka izgāja paklausīties. Nikna un saspringta. Viņa nemierīgi sita ar asti.
Bet, gaiss bija labs, un es atgriezos pie domrakstiem… Kad paskatījos uz pulksteni, jau bija pāri pusnaktij. Viss. Pietiek. Jāiet gulēt. Vairs nav spēka. Es sakārtoju gultu un uzvilku naktskrekliņu. Arī Giņkai pietiek. Jātaisa durvis ciet.
– Giņka!
Es izgāju ārā uz lodžiju.
– Nu, nāc mājās! Kur tu esi…
…un sirds salēcās. Lodžija bija tukša!
Es, vienā īsā naktskrekliņā bez piedurknēm un basām kājām, metos uz ceļiem un tupus rāpus pa stindzinošo lodžijas betona grīdu meklēju viņu zem pītām mēbelēm… – zem krēsliem, galda un dīvāna…
Nekā!
– Giņka nolēca…?!
– Nē!
Tad metos iekšā – Giņa! Giņečka… Meitīņ!
Es pārmeklēju visu dzīvokli!
– Giņka nolēca…
…žigli uzģērbu mēteli, sagrābu mobilo un oranžo kabatas lukturīti, un vienās mājas čībās izskrēju ārā…
– Giņka!
* * *
…ārā pie pašas mājas man pretim no nekurienes saskrēja satrakoto kaķu armija. Un visi līdzīgi! Bet kur Giņka? Vai tā? Tāda pārbijusies un balta krūtiņa? Nē…
Tad rāpoju un meklēju zem stāvošām mašīnām.
No sala sastindzis asfalts dzēlīgi skrāpēja nost ceļgalu ādu… – bet es, šķiet, nu jau vairs nejutu neko…
– …Giņkas nav!
Visi kaķi arī kaut kur pazuda…
…tad skrēju apkārt mājai un – melnajā mežā iekšā!
– Giņka, Giņka, Giņka…!!!
* * *
…tā, krūmos aiz mājas, šķiet, nav.
Tad skrēju tālāk pa šauro taku un dziļāk mežā…
…vēl un vēl tālāk mežā – un absolūtā tumsā…
– Giņka! Giņka…Giņečka…
Un tad… – apstājos…
…jo pēkšņi sajutu, ka Tumsa – mani vēroja…
…tur tālāk mežā kāds bija!
– Vai, kādi…? – es sastingu…
Jo Tumsa skatījās uz mani vairākām acīm…
– …klaiņojošie suņi…!?
– …tu baidies no suņiem, un tur – Tumsā – tevi sagaida tieši tas, no kā tu baidies visvairāk… – zemapziņā iečukstējās manas bailes…
– Suņi guļ. Un tu jau zini – kas tur ir… – ierunājās veselais saprāts…
* * *
– …diemžēl.
Viss bija reāli. Jo tur tālāk, mežā pie kāda nogāzta koka – reti, bet, tomēr, mēdz pulcēties piedzērušies vīri… Sākumā viņi dzer pie kāda čoma no garāžu kooperatīva, kas ir mežmalā pa kreisi, bet pēc tām, kad tiek padzīti – turpina mežā pie… šī nogāztā kokā…
– …tepat, pa labi, un nu jau – pavisam tuvu…
…kritiski novērtēju savu „ekipējumu”: es stāvu basām kājām, mīkstās mājās čībās, un man ļoti sāp nelāgi saskrāpēti ceļgali; zem mēteļa īss naktskrekliņš; labajā kabatā atslēgas un mobilais; kreisajā rokā – oranžais lukturītis…
…skrien! – tā bija mana impulsīvā doma.
Tu labi skrien…
…un vēl tu vari bez īpašās piepūles ātrā tempā pa pludmali, gar jūru kājām aiziet no Dubultiem līdz Vaivariem un atpakaļ…
…tu peldi kā zivs – katru dienu no maija sākumā līdz vēlam oktobrim, un tevi nekad neinteresē ūdens temperatūra.
Tu esi labi trenēta!
– Skrien!
Bet es neizkustējos ne no vietas…
* * *
…ar labo roku es lēni izvilku no kabatas mobilo un spiedu uz pogu. Iedegās ekrāns.
Tumsa vēroja un, šķiet, saprata šo mājienu – turklāt tai nebija ne jausmas, ka kredīts jau ir beidzies…
…ar kreiso roku es stingri satvēru oranžo lukturīti un – izslēdzu gaismu…
…tagad mūsu pozīcijas līdzsvarojās – jo arī es Tumsai kļuvu neredzama!
Es pazudu dziļajā melnajā mežā!
* * *
Tad… es ieskatījos Tumsai – cieši acīs…
– …kaut kur lasīju, ka cietumā ieslodzītajiem vajag izvairīties no cieša acu kontakta ar pārējiem, jo tā ir agresivitātes pazīme. Taču šoreiz es demonstrēju, ka, ja kaut kas, tad – „sūdi būs”!
…un es lēni-lēni izvilku kājas no mīkstajām čībām… – ja tomēr nāksies skriet, lai nekas netraucē…
…tad basām kājām nostājos uz stindzinoši cietās sasalušās zemes… Aukstums atvēsināja prātu un es mobilizējos… – es biju gatava, lai atvairītu jebko…
…un tikai pēc tam es saku atkāpties uz mājām…
…lēni un ar pašcieņu…
…neuzgriežot Tumsai muguru, bet gluži otrādi – uzturot izaicinošu, ciešu acu kontaktu.
Tumsa skatījās uz mani vairākām acīm un gaidīja…
…tā, atkāpjoties ar muguru, es izgāju uz asfalta celiņa, kurš no meža veda uz mājām…
…tad pietuvojos mājas stūrim…
…un tad – es sabruku…
* * *
Kļūda!
…es zibenīgi metos skriet apkārt mājai…
Bet Tumsa – šķiet to tikai vien gaidīja! Un metās man pakaļ!
Kļūda!
…ar kreiso roku, lai nekas netraucētu, – es metu prom oranžo kabatas lukturīti…
…un tas ar blīkšķi atsitās pret asfaltu…
Kļūda!
…es rāvu vaļā ārdurvis!
Un aizslēdzu tās aiz sevis.
Bet neizslēdzu gaismu…
Kļūda!
Es lēcu pa trepēm uz otro stāvu…
Es visa trīcu…
…man ir tik bail – un es vairs nevaldu pār sevi…
Atslēgas izslīd no rokām un pazūda tumšajā kāpņu telpā…
…bet tur lejā kāds jau mēģina vērt vaļā ārdurvis…
…es metos ceļos uz kāpņu telpas grīdas un…
– es sagrābu atslēgas!
* * *
Man trīc rokas un es nekā nevaru atvērt tās nolādētās metāla durvis…
…bet tad “viens, divi” – un durvis vaļā!
Es esmu mājās!
Tad – tikai vienu apgriezienu!
Man ir metāla durvis!
…tikai vienu atslēgas apgriezienu…
…un…
* * *
…un…
