Vārda dienu svin: Gaits, Karīna, Gaitis

Stāsts “Skarbās sievas”: 1.daļa “Giņka”

Pinterest LinkedIn Tumblr +

…viņai bija nedabiski garas kājas. Un pati – tāda tieviņa-tieviņa. Gracioza! Austiņu galiņus rotāja melnas otiņas… Labā acs -sarkana. Vienās asinīs… Kāds iedūra. Bet pirms tām… – viņu spīdzināja…

Giņka

…vēl viens nelaimīgais ielas kaķa-bērns…
Pārbiedēts un no sāpēm un neslēptā izmisuma trīcošs, divu-trīs mēnešu vecais kaķēns, kuru no ielas atnesa mana meita.
Netīrs un izsalcis.

Un es šo radījumu negribēju!

…jo tūlīt pat kļuva skaidrs, ka kaķēns ir meitiņa. Atkal tas pats. Vēl viena pieklīdusi kaķenīte.

Pēc Alises nāves nepagāja i pusgada… Viņa nodzīvoja laimīgu četrpadsmit gadu garu dzīvi kopā ar mums, un mēs ar viņu. Vēl, Lisoņka, kā mēs parasti viņu saucām, saistīja mani ar iepriekšējo dzīvi…, kuras vairs nebija.

* * *
Māt, vai tu tiešām nevari bez patosa? Un, cik pretīgs vārds! Nu, bet, lai paliek… – es saukšu viņu par Giņku. Un vēl kas – atceries, mēs taču esam vienojušās, ka sāksim jaunu dzīvi, – meitas balss tembrs lika saprast, ka atkāpšanās tilti ir nodedzināti.

Es negribēju jaunu dzīvi, bet 2003.gada 15.augustā – es vienkārši piekritīšu meitai un pieņemšu šo netīro, sīko, bet jau sakropļoto radījumu… – īstu mežoni!

Jo Giņkai nebija ģenētiski mantojamās pieredzes kā sadzīvot ar cilvēkiem.

Sākumā vēl paklausīgā Giņka ļāva gan ārstēt ievainoto acs, gan sevi mazgāt, gan bendēt, šķiet, neiznīdējamās blusas. Vēderiņš stabilizējās nākamajā dienā pēc tabletes iebarošanas. Arī kastīte nesagādāja liekas problēmas. Nebija šaubu, ka acs sāp arvien mazāk, un viņa sāka atveseļoties, augt un diktēt savus noteikums. Jo Giņka izrādījās ļoti gudra un ar stipru raksturu.

Un tā, mēs sakām dzīvot pēc viņas noteikumiem…

Melno deguntiņš

Vai īsts meinkūns? – pavaicāja kādā smalka kundze, kad meita ar Giņku spēlējās pļaviņā pie pašas mājas.
Ārējā līdzība ar savvaļas norvēģu meža kaķi dāmai šķīta acīmredzama. Par Giņkas mežonīgo dabu nemaz nerunājot, jo viņa nekavējoties metās medīt kundzes kājas…

…toties, mēs ar meitu uzskatījām, ka Giņka ir „lūsēns”: mazā plēsoņa, kura vienmēr ir gatava uzbrukumam. Svītrainais kažociņš un stiprā aste, baltais purniņš un krūtiņa, kā arī īsās baltās zeķītes uz priekšējām un pusgarās baltās zeķītes uz pakaļējām ķepiņām. Melnas otiņas uz austiņu galiņiem. Savam vecumam neatbilstoši liela un spēcīga. Pēc rakstura – nemīlīga.

Un īpatnēji sveša…

Vienīgā maigumā pazīme – nesimetrisks melnais plankumiņš uz deguntiņa, it kā Giņka kaut kur tikko kā būtu rakņājusies. Melno deguntiņš – tā mēs ar meitu saucām viņu mīlestības vai maiguma uzplūduma brīžos. Bet par „meitiņu”… – nekad.
Diemžēl…
Bet kaut kā nesanāca.

Medniece un lidotāja
Mazās Giņkas mednieces instinkts izrādījās pārāk spēcīgs. Viņa izcili slēpās, tad uzbruka – vispirms kājām, bet reizēm, augsti lecot, arī rokām. Tā mēs ar meitu arī staigājām – saskrāpētas.

…un vēl Giņkai bija tāda maniere, kā iekost rokā, kura viņu glāstīja…

Šķiet, ka viņa nezināja, kas ir glāsts, bet varbūt vienkārši neuzticējās, jo jau bija paspējusi ienīst cilvēkus.

Tad, laikam ejot, mēs ar pārsteigumu atklājām, ka Giņkai patīk… – lidot!
Toreiz mēs dzīvojām otrajā stāvā, un viņa lēcā lejā no lodžijas, kad gribēja pastaigāties pēc sirds patikas…
Tā varēja būt nopietnā problēma Rīgā, bet ne Dubultos – kādā klusā ieliņā, tālu no šosejām un ceļiem, Jaundubultu meža maliņā.

Bet, mēs, protams, raizējāmies… It īpaši tajā reizē, kad dienas garumā tā arī nespējām viņu atrast, kaut, šķiet, pārmeklējām visu apkārtni, apvaicājām kaimiņus un zaudējām balsi, saucot Giņku. Tad, vēl praktiski neguļot visu nakti, pēc kārtās, gan meita, gan es – gājām ārā un saucām. Vēl un vēl, bet, – nekā…

Agri no rītā meita devās uz universitāti, bet, kad izgāja ārā no mājas, viņu pārsteidza skaļas vaimanas, kas nākušas kaut kur no augšas… – no lielā un skaistā kastaņu koka pretim mūsu logiem! Giņka sēdēja uz zara tieši otrā stāva un mūsu lodžijās līmenī… Viņa skatījās uz meitu un nikni bļāva, nepārprotami pieprasot, lai viņu beidzot kāds dabū lejā! Meita mēģināja uzrāpties kokā, bet Giņka vairs negribēja gaidīt un lēca viņai virsū…

…kad abas laimīgi nokļuva mājās, Giņka neuzbruka un neskrāpējās. Bet, – ne pateicības vai mīlestības vārdā. Viņa stipri kliboja… Acīmredzot vairākkārt mēģinājusi „pārlidot” no kastaņu koka uz lodžiju. Teorētiski, aprēķins bija pareizs – viens līmenis. Bet, lai praktiski pārvarētu attālumu tomēr bija nepieciešami spārni…
Tā vēlme „palidot” pierimās.
Bet, tikai uz laiku…

Nodevība…
…agrā pavasarī pie kastaņu koka nelabā balsī sāka dziedāt runči. Un Giņkas stiprā daba rāvās vaļā – tur ārā, bet mēs turējām lodžiju ciet. Bija skaidrs, ja viņa „iemīlēsies”, tad – uz visiem laikiem. Un pazudīs uz neatgriešanos… Toties tikai ar vienu veselu aci izdzīvot, nu jau svešajā vidē – uz ielas… – viņai, vienai pašai būs grūti.

Ko darīt?

Laika pārdomām nebija, jo Giņka „izstrādāja” efektīvu izlaušanās stratēģiju: taktika bija vienkārša – viņa metās logā, cenšoties izrauties brīvībā caur stiklu. Stikls turējās, bet draudīgi drebēja…

Un meita izvēlējās uzticamu klīniku „Mazo brāļu hospitāļi” pie Kalnciema tilta, jo tur viņai kāds rekomendēja vienu no labākajiem ķirurgiem… Mēs gribējām arī vissaudzīgāko narkozi, kaut divdesmit divi lati toreiz mums abām šķita veselā bagātība. Tad vēl, uz operācijas laiku par „neadekvātu uzvedību” mūs abas palūdza atstāt klīniku…, – kaut mēs tikai raudājām.

Kad atnācām pēc Giņkas, viņa gulēja savā mājiņā. Ceļš uz mājām bija nomācoši garš: sākumā ar busiņu līdz stacijai Zolitudē, tad ar vilcienu līdz Dubultiem. Un visu laiku troksnī un burzmā, pie kā Giņka nemaz nebija pieradusi…

Toties jau vakarā – viņa bija uz kājām. Kopš tās dienas kavalieri viņu vairs neinteresēs, bet mēs ar meitu vēl krietnu laiku izvairīsimies skatīties viena otrai acīs…

Pļāpa
…dīvaini, bet Giņka neturēja uz mums ļaunu prātu. Viņa pieņēma skarbo realitāti, jo, šķiet bija sapratusi, ka dzīvē – itin visām ir savā cena.

Pie tam viņa vēl pēkšņi kļūst ļoti komunikabla. Tagad, pārnākot mājās, mēs būsim spiestas stundām klausīties Giņkas pļāpas: „Tjav, tjav, tjav!”. Nu gluži kā kāds suņuks! Nekad neesmu dzirdējusi kaķenīti, kura „mjau, mjau” vietā – maigā balstiņā būtu atdarinājusi suni! Varbūt tā viņa uztvēra mūsu „cilvēku valodu”?

Klausīties Giņku bija amizanti, jo viņa centās pastāstīt visu, kas bija noticis mūsu prombūtnes laikā gan mājās, gan ārā uz ielās, un ko viņa vēroja pa logu. Pilns un skrupulozs notikumu izklāsts! Un cik aizrautīgi viņi sarunājās ar meitu: Giņka gan ieturēja pauzes, gan mainīja toni, gan pārsteidza ar intonācijām!

Bet, tad… – meita izvēlēsies dzīvot kopā ar savu draugu un tāpēc aizbrauks pie viņa. Viņi drīz vien arī apprecēsies, un meitai būs sava dzīve.

…tādējādi mūsu kopējai nesakārtotajai dzīvei vienā acumirklī tiks pielikts punkts. Es palikšu haosā, bet, lai vientulība neliktos tik nomācošāa, meita piekritīs, ka Giņka būs ar mani…

Skarbās sievas…

…sākumā bija apjukums. Mēs ar Giņku sēdējām klusumā – katra savā istabā. Meita aizveda kādas mēbeles, un it kā vajadzēja izjust, ka kļuva vairāk vietas, bet, – nē! Tikai tukšums.

Bet pamazām mēs ar Giņku sākām pierast pie šīs dzīves.

Viņa mani gaidīja un atkal centās pastāstīt visus jaunumus. Diemžēl es nevarēju sarunāties tā, kā to darīja meita. Man ir kādā problēma, kas nelikās aktuāla tad, kad visi dzīvojām kopā. Tā saucas „profesionālā nepiemērotība”. Vai, „neatbilstība”? Ne īsti slimība, bet, dažiem skolotājiem visai raksturīgā kaite, kad „nav balss”… – kā ilggadējās pārslodzes rezultāts. Nekā īpašā. Vienkārši jāpārkvalificējas un laikus jāsameklē cits darbs.

Tāpēc vakarā, pārnākot no skolās, sarunāties ar Giņku es nevarēju…

…un tā, mūsu dzīvokli pamazām pārņēmis – klusums. Es ar burtnīcām vai pie datora. Viņa – uz palodzes, vai ārā uz lodžijas, vērojot dzīvi, par kuru vairs nebija kam pastāstīt…
Un visai drīz mēs ar Giņku kļuvām par nerunīgajām, stiprā raksturā skarbām sievām…

Dalīties.

Atstāt Ziņu