Vārda dienu svin: Daina, Dainis, Dainida

Stāsts par senilitāti jeb Ko mums māca Limuzīns Jāņu nakts krāsā

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Raksta autors –
psihoterapeits
Andis Geste

aliksim uzreiz lietas pa plauktiem: ‘senīls’ nav ‘vecs’, un vecs pilnīgi mierīgi var it nemaz nebūt senīls. Jauns var būt pat ļoti senilitātes saindēts. Kas tad ir senilitāte? Senilitāte ir specifiska enerģija, kas cilvēkam zināmā dzīves etapā ir absolūti nepieciešama, lai varētu mierīgi un gaiši nomirt. Te nu brīnišķīgāku piemēru kā ‘Limuzīnu Jāņu nakts krāsā’ ar Mirt-tanti neatrast.

Cilvēci un cilvēku ir 101 reizi brīdinājuši – nebāzties, kur nevajag. Ādams ar Ievu nograuza aizliegto banānu, visi Holivudas filmu varoņi 100% gadījumos, atraduši Pandoras lādi, to nez kāpēc atver, bet katrs latvietis ir dzirdējis, ka no kapiņiem mājās neko nest nedrīkst. Stāsts viens. Ja kaut kam kaut kur ir jāglabājas, tad tam tur arī ir jābūt un nav ko bāzties, kur neesam aicināti vai vēl neesam aicināti. Tā ir arī ar senilitāti.

Mums ir dzīvības enerģija (psihoanalītiķi to sauc par ‘libido’ enerģiju), kas palīdz mums piepildīt mūsu radošos projektus un mērķus, sekmē mūsu seksuālo draivu un ieved mūs realitātē, kā aktīvus tās dalībniekus. Ar dzīvības enerģiju mēs mainām realitāti, mijiedarbojamies ar citiem cilvēkiem un, tātad, MUMS AR DZĪVI UN CITIEM CILVĒKIEM IR SAVI RĒĶINI.

Senīlās enerģijas uzdevums ir apturēt dzīvības enerģijas plūsmu, it sevišķi seksuālo plūsmu, sakoncentrēt atlikušo dzīvības enerģiju RĒĶINU NOKĀRTOŠANAI, tādējādi izdedzinot dzīvības enerģijas paliekas. Mēs tad varam mierīgi nomirt zinot, ka VISS PIEPILDĪTS.

Senilitātei ir zināma smaciņa. Ir sajūta,
ka tajā vietā vai cilvēkā kaut kas
ir apstājies. Pēc tikšanās ar šādiem
cilvēkiem ir smaga sajūta,
pat ja saruna bija īsa un
ikdienišķa.

Tie, kas strādā paliatīvajā aprūpē perfekti zina to, kāds ir cilvēks pirms nāves. Šiem cilvēkiem ir ārkārtīgi svarīgi pateikt kādus viņiem ļoti nozīmīgus vārdus palicējiem. Un senīlā enerģija aptur viņos dzīvības procesus, lai nokārtotu rēķinus ar pasauli un citiem cilvēkiem. Tā sakoncentrē dzīvības enerģijas paliekas šiem pēdējiem, tik nozīmīgajiem vārdiem. Diemžēl palicēji, bieži vien nevar izturēt emocionālo slodzi, kad pēkšņi kāds ar viņiem runā ‘pa īstam’. Tad viņi ar vārdiem „Ko muldi, tu nemirsi! Labāk ēd, lai spēks dzīvot!” – aizbāž mirējam muti ar līdz atnestajiem banāniem un apelsīniem. Un mirējs skumji nomirst, jo dzīvības enerģija pietika tikai lai kaut kā sagremotu piebāzto muti, bet ne vairs pateikt sakāmo… Skumji.

Tātad senīlā enerģija aptur un izdedzina dzīvības enerģiju, lai cilvēks var nomirt mierā. Paskatīsimies tālāk. Limuzīnā Gundars Āboliņš no šķūnīša lidināja visas mantas ārā, bet vērpjamajā ratiņā ierīkoja barčiku ar ugunsdziru. Pusaudzis ir pilns ar dzīvības enerģiju un nevēlas sev apkārt senīlas lietas/cilvēkus. Klāt uzreiz ir Mirt-tante un ko viņa dara? Viņa VAINO! Un droši vien arī skauž. Un tiek likumsakarīgi saukta par tanti.

Te nu savijās kopā emocionālais un enerģētiskais. Senilitātei ir zināma smaciņa. Ir sajūta, ka tajā vietā vai cilvēkā kaut kas ir apstājies. Tu skaties uz kādu cilvēku. Viss ir it kā kārtībā, bet tomēr – ne. Vienmēr vieni un tie paši teksti. Pat ja tie ir optimistiski, tomēr tie neskan. Pat pesimistiski teksti par mūžīgām slimībām neskan. Pēc tikšanās ar šādiem cilvēkiem ir smaga sajūta, pat ja saruna bija īsa un ikdienišķa. Šie ir it kā labi un normāli cilvēki, bet viņi cieš no senilitātes. Un no šiem cilvēkiem izvairās.

Kad es strādāju par veterinārārstu klīnikā, bija viena veida pacienti. Normāls, jauns, vesels suns/kaķis pilnīgi ‘izjūk’ pa sastāvdaļām un drīz vien nomirst, kad uz dzīvokli, kurā dzīvnieks mīt, tiek pārvesta senīla vecmāmiņa vai pārvests senīls vectētiņš. Pirmais sistēmā izjūk tās vājākais posms – dzīvnieki, tad seko bērni.

Tāda vecmāmiņa tad nāk virsū mazbērniem un prasa: „Nu, uzsmaidi taču vecmāmiņai!” Un ja mazbērniņš neuzsmaida, tad seko teksts: „Nu, ko tad tu tā…” Un visi mājās klusu cer uz vecmāmiņas nāvi, kas var arī nemaz tik drīz nepienākt. Un vēlē vecmāmiņai jubilejās ilgu mūžu. (Jevgeņijs Oņegins).

Vecmāmiņa ar savu senilitāti aptur dzīvības procesus mājās. Bieži vien arī seksu. Protams, ir pilnīgi adekvāti vecāki un vecvecāki, kas ne tikai neko neaptur, bet pat ienes zināmu dzīvīgumu savos ar senilitāti apsirgušajos bērnos.

Destruktīva ir nevietā lietota senīlā enerģija, kuru vienmēr pavada skaudība, vainošana un vilšanās. 

Dzīvnieki jau pārāk daudz nerunā un nesaprot, bet emocijas un enerģijas jūt spēcīgi un precīzi. Ja mums no senilitātes ir nogurums un sāp galva, tad dzīvniekiem tas ir posts. Un te ir interesanti, jo pie pareizas senilitātes, kad cilvēks mirst normāli, dzīvnieki pat pievelkas. Ir neskaitāmi stāsti par kaķiem un suņiem veco ļaužu pansionātos un miršanas mājās. Destruktīva ir nevietā lietota senīlā enerģija, kuru VIENMĒR PAVADA SKAUDĪBA, VAINOŠANA UN VILŠANĀS.

Ja jau senilitāti pavada skaudība un vainošana, tad ir arī pretējs process. VAINOŠANA UN SKAUDĪBA piesaista senīlo enerģiju un aptur dzīvības procesus. Un pat jauni cilvēki inficējas ar senilitāti. Atkal skats no Limuzīna: „…Lāsmiņa tāda jauna un ziedoša, bet kad izaugs būs tāda pati resna govs kā viņas māte…” Nu, negrib neviens cilvēks mīlēties ar otru, ja tas otrs vaino un skauž UN IR RŪGTS. Tā ir aksioma. Šeit rodas tantes, kundzītes un onkas. Pēdējiem ir bises mājās, ar ko šaut pa bērniem un pusaudžiem, kas trako un nedod mieru. Tantes un kundzītes tad lejās ar smaržūdeņiem un taisa lielas frizūras, bet tas neko nedod. Kamēr tu esi rūgts un pilns ar negācijām un atmiņām, ir kā ir ar to kustību dzīvē. Saēdoties senīlo enerģiju, MĒS KĀRTOJAM RĒĶINUS AR DZĪVI NEVIETĀ UN NELAIKĀ un nemaz tā īsti nedzīvojam un nepriecājamies.

Psihodrāmas speciālisti veica vienu interesantu eksperimentu. Viņi uztaisīja psihodrāmas izlikumu un nofiksēja cilvēkus kādā emocionāli spraigā situācijā. Viņi lūdza aktierus apstāties un nekustēties un palikt kādu brīdi šajās pozās. Tad tika apvilktas ar krītu kontūras ap aktieru pēdām, tā kā bija redzams, kur precīzi ir kāds stāvējis. Tad eksperimenta veicēji uzaicināja pilnīgi random cilvēkus no ielas un lūdzu iestāties tajās vietās, kur bija aktieri. Kopumā bija uzaicināti 3000 cilvēku. Rezultāti bija šokējoši. 85% gadījumu cilvēki precīzi atkārtoja tos pašus tekstus, ko runāja aktieri pirms tam. Tas vedina domāt, ka lietām un vietām ir tendence fiksēt emocijas un atmiņas.

Līdzīgi ir ar veciem bilžu albumiem,
no citu cilvēku ceļojumiem
atvestām porcelāna figūriņām,
pulksteni ar dzeguzi, kas jau
vairs 30 gadus nekūko.
Dzīvība šajās vietās un
lietās ir apstājusies,
un tās traucē dzīvot un elpot.

Runā, ka ja lieta nav izmantota vairāk kā divus gadus, tad mums tā nav vajadzīga. Ir interesanti. Ja mums uz bēniņiem kaut kas glabājas un pēkšņi mums rodas gaišā doma – izrevidēt bēniņus – tad var konstatēt, ka tām lietām, kas tur glabājas, ir mazliet neparasta enerģētika. Drusku tāda kā pamirusi, bet noteikti dzīva. Bēniņos parasti ir agra rīta sajūta. Bēniņos un noliktavās parasti rosās domas: varbūt to tagad paņemt, bet varbūt šito… Lietas kā mazi kucēni patversmē sauc: „Paņem mani, paņem mani!” Lietot šīs lietas var, bet tajās itkā jāatgriež siltums un dzīvība, jo ir pārtrūkusi siltā emocionālā saite ar šīm lietām. Mēs tās neredzam ikdienā. Šī ir juvenīlā enerģija: šajās lietās ir dzīvība, bet tās vēl ir maz un tās ir jāsasilda. Šīs lietas mums, principā, NETRAUCĒ dzīvot. Cita lieta ir senīlā enerģija, kas lietota nevietā.

Senīlās enerģijas inficētās lietas mēs redzam ikdienā un tās TRAUCĒ mums dzīvot. Iedomājaties, jums grāmatu plauktā stāv visi Ostrovska, Raiņa vai Puškina kopotie raksti. Jūs, iespējams, tos nekad neesat lasījuši un nojaušat, ka nelasīsiet tos nekad. Tie aizņem vietu. Dzirdēts ir arī, ka šīs grāmatas nekur bibliotēkās neņem pretī. Kur tagad nodod makulatūru – nezināt. Paliek kas? Izmest miskastē? Nē, tas ir slikti! (vaina) Sadedzināt? Bik bail to darīt. Nolikt pie missenes, varbūt bomži savāks? Bet, ja nesavāc un kāds redzēs, ka tieši jūs pie miskastes nometāt Raini… Un tad vēl tās grāmatas lietū salīs un uzburbs… Lai labāk stāv mājās grāmatu plauktā, varbūt pēc 50 gadiem būs vērtība, kuru varēs pārdot par lielu naudu… Un līdzīgi ir ar veciem bilžu albumiem, no citu cilvēku ceļojumiem atvestām porcelāna figūriņām, pulksteni ar dzeguzi, kura jau vairs 30 gadus nekūko. Dzīvība šajās vietās un lietās ir apstājusies, un tās traucē dzīvot un elpot.

Varbūt šīs mantas var un vajag kādam atdot un cits tajās var iepūst dzīvību? Kā to izdarīja Gundars Āboliņš Limuzīnā ar vērpjamo ratiņu, pārvēršot to par barčiku. Vecas lietas var zaigot brīnišķīgā STILĪGĀ gaismā. Vecas lietas un fotogrāfijas noteiktos interjeros patiešām ir cool, bet dažām lietām ir jāaiziet nebūtībā un jādod vieta jaunajam.

Senīlai enerģijai ir sava specifiska dvesma. Kad kundzītēm un onkām parādās senilitātes piesitiens, citi to jūt un vairās. Un izrādās, ka šīm simpātiskajām kundzītēm no pašvaldības, bibliotēkas, grāmatvedības vai skolas neatrodas neviens cits pielūdzējs kā dzērājs Koļa, kurš ir nemitīgā pālī un nemaz nejūt šo specifisko senīlo dvesmu. Viņš jau kādu laiku vispār maz ko jūt… iznāk zināms absurds. Kulturālās sievietes (var arī būt otrādi) pievelk pielūdzējus, kas nejūt viņu smaciņas.

Ja ilgstoši nav attiecību/seksa,
ja mājas ir piebāztas tā, ka
ir šaurība, ja dzīvē
gadiem nekas īsti nemainās –
tas viss var norādīt, ka ir
iespējama inficēšanās
ar senilitāti.

Un tad sanāk, ka divas kundzītes sēž Vecrīgas kafejnīcā. Viņas slepus alkst pēc prinča un karstas nakts, bet runā par operu… Viņām ir frizūras no salona pa 15 rubļiem un šanelis numur 5. Un mājās ir balta tamborēta sedziņa zem telefona, pa kuru piezvana draudzene un aicina uz kafejnīcu Vecrīgā. Un smaciņa, šī smaciņa… Varētu jau atvērt logus, bet ka nesapūš krustus….

Šausmīgi ir tas, ka senilitāte var būt pat bērniem un pusaudžiem. Tā padara šādus jaunuļus par izstumtajiem. Un tas ir ļoti skumji un sāpīgi. Un šādus bērnus un jauniešus ir jāmīl stipri, jo stipri lai viņi atsiltu, jo viņi ir PAMANĪJUŠIES VILTIES DZĪVĒ TIK AGRI un jau sāk kārtot rēķinus ar dzīvi tik agri (senīlās enerģijas uzdevums).

Senīlas lietas un vietas ir jāattīra, ja iespējams. Senilitāte sevī ir ravējama un ļoti labi ir par to runāt. Tā jau ir logu virināšana sasmakušā istabā. Ja ilgstoši nav attiecību/seksa, ja mājas ir piebāztas tā, ka ir šaurība, ja dzīvē gadiem nekas īsti nemainās – tas viss var norādīt, ka ir iespējama inficēšanās ar senilitāti.

Ja jums riebjas braukt pie kādiem radiem, bet tur regulāri ‘jābrauc’, draud inficēšanās ar senilitāti. Ir paaugstināta riska profesijas, kur draud senilitāte – bibliotekāri, muzeja darbinieki u.c. profesijas (un vietas), kur ir mākslīgi apstādināti un fiksēti procesi. Bīstami ir sieviešu (atvainojiet, mīļās sievietes un neņemiet personīgi) kolektīvi, kur pārsvarā sievietes ir vientuļas.

Ar senilitāti inficējušies cilvēki ir labi un normāli cilvēki. Senilitāti atpazīt nemaz nav vienkārši. Pietiek kādu cilvēku nosaukt par tanti, ar to jau pietiek. Ļoti diskutabli ir tas vai vecākus saukt vārdā, vai par ‘mammu’ un ‘tēti’, un tieši senilitātes dēļ. Iedomājaties, ja mūsu mammas un tēti būtu mūsu klasesbiedri… vienkārši tā sagadījās, ka viņi nebija. Varbūt kādā citā dzīvē būs, bet par to es neko nezinu.

Par senīlo var rakstīt daudz un daudz un daudz… Ja gribat sajust un atpazīt senilitāti un uzzināt, kā ar to visātrāk tikt galā, lūk VISPERFEKTĀKĀ literatūra: Tūves Jansones stāsts „Svilpaste, kas gaidīja katastrofu”. Ģeniāls darbs.

Priecātos par diskusiju šajos jautājumos. Atļāvos uzrakstīt to, ko es par senilitāti zinu un domāju. Ir arī zināma pieredze grupu un individuālajā psihoterapijā šajos jautājumos. Principā temats ir ļoti plašs un dziļš. Viens otram mēs varam šajos jautājumos ļoti palīdzēt.

P.S. Ā, aizmirsu piebilst. Senilitātei ir attāla radiniece. Viņu sauc Rutīna..

Dalīties.

19 komentārs

  1. Sarmīte Plūme on

    Paldies par rakstu. Jūs apstiprinājāt manas sajūtas un redzējumu gan manā, gan man tuvāko cilvēku dzīvēs. Kāpēc nav virzība uz priekšu un nenotiek dziedināšana.

  2. …Gundars Āboliņš Limuzīnā ar vērpjamo ratiņu, pārvēršot to par barčiku… – ?????? kas tas par stulbumu??? <br>"Dažs labs visādus gudrus terminus sagrābstās,bet nezin,kā izskatās vērpjamais ratiņš"

  3. Ir vēl viena senilitātes ļoti tuva radiniece – komforta zona! Tā aprij jaunus un talantīgus cilvēkus kā melnais caurums,

  4. Kas tik cilvēkam zemes dzīves laikā neuzglūn….Bet raksts tiešām bija ļoti interesants, ir ko padomāt, kā arī dažas lietas var ieraudzīt no pavisam citas puses.

  5. Precīzi! Atpazinu dažus labus senīlos eksemplārus iz savas dzīves, un ir tieši tā,kā te teikts- paliek pēc sarunas ar viņiem jocīga sajūta, tādi kā iesprūduši, visu laiku vienu un to pašu runā, un ja vēl gadiem runā par miršanu…

  6. nu nez,vai vienmēr ar senilitāti ir galā jātiek.Viens iemesls vairāk ''kasīties''ap kautko ,kam varbūt ir arī praktiska vērtība,kuru karojošie un bieži vienpusēji orientētie jaunieši saskatīt nespēj.<br>Bet laikam jau tādēļ veci cilvēki dzīvo pārsvarā pa vienam vai pa divi kopā:viņiem vērtība ir atmiņas.<br>Retais večuks dzīvo līdzi laikam.Un tas jau nav nemaz tik vecs,pat ja pasē būtu 85 gadi un tūkstoš krunku sejā.<br>Pats esmu ballē kompānijā bijis kopā ar virs 70 gadus nodzīvojušu kundzi,kura izturēja līdz pieciem,tāpat kā visi pārējie,pie tam dejojot.

  7. Paldies, Andi, par svaigu (bez smaciņas) informāciju. Lasīju ar baudu. Tagad es saprotu, kādēļ man, caurmērā "labam un atsaucīgam cilvēkam", tikpat kā nav draugu, bet tie kas ir, zvana lai izkratītu sirdi grūtos brīžos (nevis priecIgos). Saprotu, kādēļ savos 30 ar astīti jūtos veca….Paldies! (Raksti vēl)

  8. Restauratori ļoti labi pazīst šo senīlās enerģijas smaciņu 😉 ,kura izgaro no tik daudzām lietām, brrr.. Bargas pūles tas prasa, lai tās enerģijas pārstrādātu vai vismaz ievadītu kādā neordinārā gultnē, lai pašas pārstrādājas

  9. ne jau nu gluži viss ir tā ,kā cien.autors raksta-tai albūmā var būt atmiņas par iepriekšējām paaudzēm-un tā var sākties ciltskoka veidošana.Un pagājušā gadsimta liekas 70.-80.gados-izmeta vecās -kokgriezumiem rotātās ,bieži vien vienā eksemplārā esošās mēbeles-nu ck veidu sekciju tad bija-katrā otrā trešā dzīvoklī līdzīga vai tāda pati,tagad restaurējam,atdarinām,ne jau viss ir senīls,un skaista porcelāna tasīte atvesta no Meisenes -skaista būs vienmēr-tikai piemērota vieta un pielietojums vajadzīgs.Par kopotajiem rakstiem-vakar biju bibliotekā-skolas bērni prasa šo un to-no obligātās literatūras-un labi ,ka ir kopotie raksti-jo daudzas grāmatas nav atkārtoti izdotas

  10. Bibliotekāre on

    Tad redz kā, izrādās, strādāju riska profesijā! 🙂 Pēc šī raksta izlasīšanas apdomājos par savām kolēģēm un, jāatzīst, tikai retā bibliotekārīte pēc ilgu gadu darba biblioēkā ir saglabājusi iekšējo dzirksti.

  11. Kopumā rakstam piekrītu,viss no dzīves-sauc to kā gribi.Ja sāk dzīvē dominēt mantu kults,tad ir grūti šķirties pat no tukša celopāna maisiņa.nemaz nerunājot par vecām grāmatām.Es ik pa brīdim taisu inventarizāciju un bez žēlastības šķiros no mantām,kas nav bijušas vajadzīgas ilgāku laiku.Un tad ir tāda feina viegluma sajūta.

  12. Mana ome mira 10 gadu, pirmos 7 diezgan žiperīgi dārzā, vēlāk patiesāk. un patiešām gribēju, lai beidzot nomirst un vienmēr teicu, ko muldas, lai uzēd un izdomā mērķi. ar viņu bija tik smagi, inkvizīcija. tagad asociēju to ar senilumu. un izmetu visu, kas viņai bija, atdevu, atdāvināju, lai tikai nav to mantu, kas kā akmens kaklā peldētājam. un šobrīd pēc 5 gadiem, atkal ir balasta nomešanas periods, kad brīnumainu vieglumu es izmetu visu, visu, kas ar mani "nerunā". un ir kā izlīst no sienaugšas, atkal sāk caur miglu spīdēt saule un var ieelpot un gribas dzīvot sparīgi.<br>Ļoti labs raksts.

Atstāt Ziņu