Vārda dienu svin: Ignats, Virgīnija

Spogulis

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Cik bērnu tu gribētu savā ģimenē? Liela daļa Latvijas iedzīvotāju pieticīgi atbild – vienu, varbūt divus. Šis kūtrums tad arī atspoguļojas demogrāfijas statistikā. Pats uz šo jautājumu ar lepnumu varu atteikt – manā ģimenē ir vairāk nekā 150 bērni, un ar laiku būs vēl vairāk. Netici? Arī tev var būt tik daudz un pat vairāk – atliek nākt strādāt par skolotāju, kā to kopš šī septembra daru es.

Esmu matemātikas un fizikas skolotājs Rīgas Mūzikas internātvidusskolā un reizē arī students – programmā Iespējamā misija apgūstu skološanas nianses.

Par spīti skanīgajam nosaukumam, mūzikas vidusskolā tiek dota vispārēja vidējā izglītība. Atšķirības no parastām vidusskolām gan ir – dziedāšana korī ir nevis papildus aktivitāte, bet gan atsevišķs mācību priekšmets stundu sarakstā; katra semestra beigās skolēni arī kārto eksāmenu kāda mūzikas instrumenta spēlē. Iecienītākās ir klavieres – tās šeit var atrast katrā klases telpā. Ne tikai atrast, arī dzirdēt – starpbrīžos jaunie mūziķi trenējas.

Dienās, kad 10.klases audzinātājs – omulīgs, smaidīgs vīrs, kuram mēles galā allaž kāds joks – padodas skolēnu lūgumiem un paņem rokās ģitāru, var dzirdēt viņa sadziedāšanos ar skolēniem. Citās dienās ģitāru strinkšķina klases puiši, liekot stīgām raudāt Metallica vai System of a Down bītos. Šie bērni un jaunieši ir tik īpaši, ka gribu par viņiem stāstīt. Lai arī par skolotāju strādāju vēl tikai trešo mēnesi, stāstāmā ir iekrājies gana.

Skolotājam nemitīgi ir sajūta, ka esi kādam vajadzīgs. Savukārt iesācējiem imponē bieži turpat vienaudžu-skolēnu lietotā uzruna „Jūs”. Ar to bonusu saraksts tad arī beidzas, un sākas ne tās patīkamākās lietas.

Viena no būtiskākajām – katastrofisks motivācijas trūkums skolēnos. Tomēr es nevainoju bērnus pie tā, ka viņi nav motivēti, jo tam ir rodama virkne racionālu skaidrojumu. Pirmais – milzum liela daļa skolēnu neredz pozitīvos stāstus, kad cilvēks, kurš ir ieguvis labu izglītību, ir cītīgi krājis zināšanas, tiek pie labāk apmaksāta darba nekā sliņķis, kurš bērnībā slaistījās apkārt. Skolēni savā vairākumā redz, ka viņu radinieki, pieaugušie draugi, kuriem ir gana laba izglītība, patlaban ir bez darba, sūdzas par sociālo neaizsargātību no valsts puses, kura tai pat laikā ir ļoti kāra uz nodokļu sloga palielināšanu.

Katastrofāli trūkst labo piemēru. Tas, ko redz šodienas skolēni, ir situācija, ka par bagātu cilvēku var kļūt nevis gūstot lielāku pieredzi un vairāk zināšanu, bet gan krāpjot un zogot. Mēs redzam, kādi ir cilvēki, kas patlaban ir pie valsts stūres, kādi šodien ir biznesmeņi – liela daļa nav ne izglītoti, ne apveltīti ar kādiem citiem tikumiem. Bērni raugās uz šim lietām, un uzdod loģisku jautājumu – tad kālab man mācīties, ja vieglāk nopelnīt ir kaut kā shēmojot un mānot.

Otrs iemesls, kādēļ skolēni ir nemotivēti mācīties – viņu pārdzīvojumi, kas ir nepieļaujami ne-bērnišķīgi. Šodienas skolēnu vidū nav retums stundu laikā prātot par tādiem jautājumiem kā „Ko es šovakar ēdīšu vakariņās un vai vispār man tādas būs?”, „Vai tētis atkal būs dzērumā un sitīs mammu?”

Šie motivācijas trūkuma iemesli mani satrauc, jo bērni ir sabiedrības spogulis. Ieklausoties bērna vārdos, var dzirdēt patiesu, tiešu un koncentrētu sabiedrības brieduma pakāpes raksturojumu. Ja reiz mūsu spogulis rāda tik bēdīgu atspulgu, kaut kas nav īsti kārtībā ar pašu sabiedrību, kas mēģina savus atbaidošos vaibstus šajā spogulī saskatīt acij tīkamus.

Šķiet, ka bērnu tiesības uz norisēm skatīties dabiski, tātad – bērnišķīgi – būsim laupījuši ar nemitīgām runām par krīzi. Ko tad īsti saucam ar šo visur esošo vārdu? Vai par krīzi var saukt to, ka vienam iepirkšanās neprāta posmam, kuru piedzīvojām pirms pāris gadiem, tūdaļ nesekoja nākamais? Vai varbūt – krīze ir sabiedrības piespiedu atteikšanās no nevajadzīgiem tēriņiem? Es uzskatu, ka tā nav krīze. Arī jūs vismaz kādreiz izstāstiet saviem bērniem, ka Latvijā nav krīzes, mēs vienkārši attīrāmies no nevajadzīgiem krāmiem. Bērniem tas atdos tiesības uz bērnību, bet sabiedrībai – iespēju ielūkoties dzidrākā spogulī.

Dalīties.

2 komentāru

  1. Labi teikts par to krīzi. Man personīgi šis laiks patīk, jo, lai arī daudzi vēl pa vecam meklējot labāku sviestmaizi, dodas uz ārzemēm, daudzi tepat Latvijā tomēr būs spiesti iemācīties strādāt produktīvi. Daudzi to prata jau agrāk un tāpēc šobrīd nečīkst…

  2. turpinot… Vēl tikai varētu vēlēties pārdomātāku valsts stratēģiju gan nodokļu jomā, gan vienkārši spējot iejusties un saprast, kas ir būtiski uzņēmējam, skolotājam, ārstam vai šoferim. Un galu galā pašiem mums stipri vien jāmaina domāšana.

Atstāt Ziņu